Viena no šādiem ārstiem ir oftalmoloģe Alīna Ļišņova, kura paralēli darbam Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionārā “Biķernieki” un Rīgas 1. slimnīcā pakalpojumus sniedz arī Ādažu slimnīcā.
− Kur jūs dzīvojat?
− Ādažu novada Garupē.
− Jūsu pirmā darbavieta bija Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca, pēc tam pievienojās Rīgas 1. slimnīca. Kurā brīdī sapratāt, ka varat un vēlaties strādāt arī trešajā ārstniecības iestādē?
− Šī apziņa nāca diezgan agri. Augstskolu pabeidzu 2020. gadā, bet divus gadus vēlāk jau pārcēlos no Rīgas uz dzīvi Garupē. Viena no manām kolēģēm, acu ārste, kura iepriekš bija strādājusi Ādažu slimnīcā, iedrošināja un pamudināja uzsākt darbu arī šajā ārstniecības iestādē, jo tieši tolaik tur bija akūti nepieciešams oftalmologs. Tā es 2023. gadā sāku strādāt arī Ādažu slimnīcā.
− Kāpēc nolēmāt pārcelties no galvaspilsētas uz Garupi?
− Iepriekš ar vīru un bērniem mitinājāmies dzīvoklī Rīgā, bet vēlējāmies savu māju jūras tuvumā. Drīz arī atradām piemērotu piedāvājumu, iegādājāmies privātmāju un pārcēlāmies uz Garupi – blakus mežiem, jūrai un dabai.
− Cik lieli ir jūsu bērni?
− Es audzinu divas meitas – vecākajai ir astoņi gadi, jaunākajai septiņi.
− Kā sadalāt nedēļas laikā veicamos darba pienākumus starp vairākām ārstniecības iestādēm?
− Parasti divas dienas strādāju Biķernieku stacionārā, kur dežurēju acu traumpunktā. Esmu plastiskais acu ķirurgs, veicu gan medicīniska, gan estētiska rakstura acu plakstiņu operācijas, līdz ar to Biķerniekos man ir pieņemšanas, dežūras un operāciju dienas. Rīgas 1. slimnīcā viena diena ir paredzēta pacientu pieņemšanai, otra – operācijām. Arī Ādažu slimnīcā ir iekārtota operāciju zāle, kas man dod iespēju nodarboties ar ķirurģiju, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc šo slimnīcu izvēlējos kā papildu darbavietu. Virsārsts, dakteris Pēteris Pultraks, jau sākotnējo sarunu laikā pirms darba līguma noslēgšanas uzsvēra, ka operācijas varēšu veikt, un to es arī veiksmīgi daru. Jāpiebilst, ka darba dienas Rīgas 1. slimnīcā un Ādažos nav konstantas, tās laika gaitā mainās. Kopumā visās trijās slimnīcās gan pieņemu pacientus, gan operēju.
− Kāda ir atšķirība starp darbu Rīgā un Ādažos? Cik pamatots, jūsuprāt, ir gadu gaitā izveidojies stereotips, ka kvalitatīvi ārstēties var tikai Rīgā un reģionu ārstiem nevar uzticēt savu veselību?
− Es šādam uzskatam nepiekrītu, jo tas ir pagātnē radies mīts. Jaunie ārsti, arī es, izceļas ar labu kvalifikāciju un spējām augstā līmenī nodrošināt gan diagnostiku, gan ārstēšanu. Ja kādreiz rodas nepieciešamība, piemēram, onkoloģisku saslimšanu gadījumos, arī no ārpus Rīgas esošām slimnīcām ir iespējams noorganizēt ārstēšanu galvaspilsētā. Es varu konsultēt pacientu jebkurā Latvijas vietā un novērtēt viņa situāciju. Teiksim, ja acs plakstiņā redzu aizdomīgu onkoloģiska rakstura jaunveidojumu, kam nepieciešama operācija, es šādu gadījumu izvērtēju un novirzu pacientu tālāk. Lai arī mana pieredze nav ļoti liela, tā ir pietiekama, lai es varētu to paveikt, kā arī noorganizēt valsts apmaksātu operāciju Biķernieku slimnīcā, kur šādas ķirurģiskas manipulācijas tiek veiktas. Tāpēc ne vienmēr ir nepieciešams doties uz Rīgu un gaidīt rindā uz vizīti tikai pie galvaspilsētas speciālistiem. Manas paaudzes ārsti strādā ne tikai Rīgā, bet arī citu pilsētu un reģionu slimnīcās – Ventspilī, Liepājā, Gulbenē, Aizkrauklē, Rēzeknē un citur. Pateicoties mūsu labi organizētajai savstarpējai komunikācijai, parādās iespējas pacientiem sniegt palīdzību ātrāk, tostarp attālināti konsultējot kolēģus citās slimnīcās, piemēram, par ķirurģiska rakstura jautājumiem.
Runājot par manu nozari, uzskatu, ka medicīniskie pakalpojumi uz vietas ir liela priekšrocība pacientiem, kuri nevar aizbraukt uz Rīgu, – acu veselību varu kvalitatīvi izvērtēt arī Ādažu slimnīcā. Ja nepieciešami papildu izmeklējumi vai ārstēšana, to iespējams organizēt galvaspilsētā. Es nepiekrītu viedoklim, ka visiem obligāti jādodas uz Rīgu. Jaunie ārsti ir labi izglītoti un profesionāli sagatavoti, un mūs vieno konkrēts mērķis – lai pacients pēc iespējas ātrāk saņemtu kvalitatīvu palīdzību un uzlabotu veselības stāvokli. Turklāt tas jānodrošina neatkarīgi no tā, kāda ārstēšanas metode katram ir nepieciešama – ķirurģija vai ambulatorā terapija.
− Kā vērtējat tehnisko bāzi – diagnostikas un medicīnas iekārtu, operācijām nepieciešamā aprīkojuma pieejamību, ja salīdzina Rīgas slimnīcas ar Ādažiem?
− Oftalmoloģijā patiešām ir plašas iespējas detalizēti izmeklēt acu stāvokli, un ikdienas darbā mēs izmantojam dažādus diagnostikas aparātus. Protams, ka lielajās valsts slimnīcās – Rīgas Austrumu klīniskajā universitātesslimnīcāvai Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā −, kur ir lielas oftalmoloģijas nodaļas, pieejams pilns diagnostikas iekārtu klāsts. Tas ir loģiski, jo šādās klīnikās tas ir absolūti nepieciešams maksimāli kvalitatīvai izmeklēšanai pat vissarežģītākajos gadījumos. Jāsaprot, ka šādi aparāti ir ļoti dārgi, bet, ņemot vērā pacientu plūsmu valsts slimnīcās, kur ik dienu tiek veikts ļoti daudz operāciju, šādas investīcijas ir pamatotas.
Lai reģionāla ārstniecības iestāde, piemēram, Ādažu slimnīca, iegādātos pilnīgi visus diagnostikas aparātus, tas prasītu ļoti lielus finanšu līdzekļus. Tomēr, manuprāt, Ādažu slimnīcā ir pats svarīgākais aprīkojums, lai varētu veikt visus pamata izmeklējumus, atšķirt akūtus stāvokļus no hroniskiem un pieņemt pamatotus lēmumus. Gadījumi, kad pacientu nepieciešams nosūtīt uz kādu no lielajām slimnīcām papildu izmeklējumiem, ir salīdzinoši reti. Protams, kā ārstam man gribētos, lai arī Ādažos būtu vēl vairāk aparātu, tomēr apzinos, ka tas prasītu nesamērīgi lielus ieguldījumus.
− Runājot par acu operācijām – vai Ādažos ir viss ķirurģijai vajadzīgais aprīkojums?
− Pirms sāku strādāt Ādažu slimnīcā, es ļoti detalizēti izvērtēju, kādi instrumenti un aprīkojums man būs nepieciešams. Šobrīd esmu ļoti apmierināta – viss vajadzīgais ir sagādāts, un es varu kvalitatīvi operēt un strādāt. Vienīgais ierobežojums ir tāds, ka Ādažu slimnīcā pašlaik nav pieejamas valsts apmaksātas operācijas. Es to redzu kā perspektīvu jautājumu nākotnē. Tāpēc, piemēram, onkoloģiskiem pacientiem, kuriem nepieciešama valsts apmaksāta operācija ar histoloģijas ņemšanu un rekonstrukciju, es ārstēšanu organizēju valsts iestādēs – Biķernieku stacionārā vai 1. slimnīcā, kur šādas iespējas pastāv. Ādažos patlaban šādu iespēju nav, taču es varu pierakstīt pacientu uz operāciju Rīgā un to arī daru. Ja cilvēks ir gatavs pats ieguldīt līdzekļus, ķirurģiju par maksu iespējams veikt arī Ādažos. Vienlīdz kvalitatīvi operēt varu gan Ādažu slimnīcā, gan Biķernieku stacionārā, gan 1. slimnīcā – ķirurģijas instrumentu ziņā man ir viss vajadzīgais, un šajā jomā nevienā no darbavietām nav nekādu ierobežojumu vai sarežģījumu.
− Varbūt tomēr pacientiem uzreiz būtu jādodas uz galvaspilsētu, lai izvairītos no divkāršas gaidīšanas rindā – vispirms Ādažos, bet pēc tam arī Rīgā?
− Patiesībā tā nav. Es neteiktu, ka pacienti masveidā būtu jāsūta uz Rīgu – drīzāk ir pretēji. Ādažu slimnīcā es nedēļā pieņemu aptuveni 25 pacientus, un no tiem parasti tikai viens, augstākais − trīs, ir akūti gadījumi. Kā acu traumu punkta ārste es šos pacientus varu pilnvērtīgi apskatīt Ādažu slimnīcā un uzreiz nozīmēt nepieciešamo akūto terapiju. Piemēram, ja cilvēkam ir iekaisusi, sāpīga acs vai tajā iekļuvis kāds svešķermenis, nav vajadzības doties uz Biķernieku slimnīcas acu traumu punktu, jo visu vajadzīgo palīdzību varu sniegt arī Ādažos. Akūto pacientu pieņemšanai man Ādažu slimnīcā ir paredzēts noteikts laiks, un šāds risinājums sniedz atvieglojumu gan pacientiem, gan sistēmai kopumā. Cilvēkiem nav jādodas uz Rīgu, savukārt Biķernieku stacionāra acu traumu punkts, kas visu diennakti izjūt lielu akūto pacientu pieplūdumu, tiek mazliet atslogots.
− Ko iesākt sarežģītākās situācijās, kad neizdodas uz vietas noteikt problēmas cēloni?
− Gadījumi, kad pacients patiešām ir jānosūta uz Rīgu veikt padziļinātas pārbaudes, ir reti. Parasti pietiek ar Ādažu slimnīcā pieejamajiem izmeklējumiem. Grūtības pārsvarā mēdz radīt sarežģītākas, neskaidras dabas problēmas, kas ne vienmēr saistītas tikai ar acu saslimšanām, bet arī ar citām, vēl nediagnosticētām, problēmām. Piemēram, ja ir nepieciešama reimatologa konsultācija, kas Ādažos nav pieejama speciālista trūkuma dēļ, pacientu nosūtu uz Rīgu. Tāpat retās situācijās, kad jāizslēdz galvas patoloģijas un vajadzīga neiroķirurga konsultācija vai magnētiskā rezonanse, kas Ādažu slimnīcā nav pieejama, pacients tiek nosūtīts uz galvaspilsētu. Taču šādi gadījumi ir salīdzinoši reti.
− Kāds un cik liels ir jūsu pacientu loks? Vai tie pārsvarā ir Ādažu novada iedzīvotāji?
− Pacienti uz Ādažu slimnīcu pie manis brauc no ļoti dažādām vietām – Limbažiem, Ainažiem, Saulkrastiem, Skultes, arī no Cēsīm un Valmieras. Nereti ierodas arī cilvēki no tālākiem Latvijas reģioniem, kur ir grūtāk tikt pie acu ārsta un ilgāk jāgaida rindā.
− Kā jums šķiet – kādēļ pacienti brauc, piemēram, no Cēsīm? Varbūt tāpēc, ka pie jums iespējams ātrāk tikt?
− Nereti citi ārsti pacientus sūta mērķtiecīgi. Tā kā esmu ķirurgs, kolēģi, kuri mani pazīst un strādā, piemēram, Cēsīs, savus pacientus novirza tieši uz Ādažiem, jo šeit uz vizīti var tikt ātrāk nekā Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcasBiķernieku stacionārā vai Rīgas 1. slimnīcā. Rindas uz vizīti pie oftalmologa Ādažu slimnīcā ir īsākas, jo ir pieejamas valsts kvotas. Tas nozīmē, ka pacientam ir vieglāk, ātrāk un arī finansiāli izdevīgāk nokļūt pie ārsta. Bieži vien pie manis no reģioniem ierodas pacienti jau ar konkrētu patoloģiju, kuru nepieciešams operēt. Mēs, acu ārsti, specializējamies dažādās jomās – viens ir kataraktas ķirurgs, cits koncentrē savu uzmanību uz glaukomas operēšanu, trešais veic tīklenes ķirurģisku ārstēšanu. Es esmu acu plastiskais ķirurgs, tāpēc pie manis bieži nāk pacienti ar jau iepriekš diagnosticētu problēmu, lai es pirms operācijas izvērtētu viņu acu stāvokli, kas ir ļoti svarīgi.
− Ko pacienti jums šādu vizīšu laikā mēdz sacīt?
− Man to ir grūti precīzi pateikt. Iespējams, cilvēki pat ne vienmēr apzinās, ka iespēja ātrāk tikt pie speciālista ir kaut kas īpašs – viņi to uztver kā normālu situāciju. Un tas ir saprotami, jo kāpēc gan pacientam būtu uz šādu vizīti jāstāv rindā mēnešiem ilgi! Protams, kādu brīdi var nākties uzgaidīt, bet tie nav vairāki mēneši. Ceru, ka pacienti šo iespēju novērtē, pat ja ne vienmēr to izsaka skaļi.
− Ja salīdzina atalgojumu galvaspilsētas klīnikās un Ādažu slimnīcā, vai ir liela starpība?
− Atšķirība nav liela. Tie noteikti nav kaut kādi fantastiski cipari – varbūt kādi trīs procenti, bet ne vairāk kā pieci. Katrā ziņā neesmu no tiem ārstiem, kam atalgojums Ādažu slimnīcā būtiski atšķirtos no algas Rīgas 1. slimnīcā vai Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcasstacionārā.
− Vai, sākot darbu Ādažu slimnīcā, ar vadību jau laikus tika pārrunāts atalgojuma jautājums? Varbūt bija kāda īpaša vienošanās?
− Drīzāk tā bija savstarpēja simbioze. Es nevaru strādāt slimnīcā, kurā nav ķirurģijas iespēju, izņemot, iespējams, kādu privātu klīniku ar operāciju zāli. Kā jau iepriekš minēju, neesmu tikai ambulatorais ārsts – man ir svarīgi strādāt slimnīcā, kur varu arī operēt. Ja es apsvērtu vēl kādu darbavietu, tas noteikti nebūtu tikai kabinets vienkāršā poliklīnikā, bet gan medicīnas iestāde ar operāciju iespējām. Līdz ar to man bija interese strādāt Ādažu slimnīcā, jo jau iepriekš zināju, ka tur var operēt. Savukārt slimnīca vēlējās, lai es gan pieņemu pacientus, gan veicu operācijas. Tā izveidojās savstarpējas līgumsaistības. Man ieguvums ir iespēja gan pieņemt, gan operēt, savukārt slimnīcai – noslogota operāciju zāle un dažādu veidu operāciju pieejamība pacientiem. Ieguvēji ir visi.
− Kādas operācijas jūs piedāvājat?
− Veicu gan medicīniskas, ieskaitot onkoloģiskas, gan estētiskas acu plakstiņu operācijas, tostarp estētisko blefaroplastiku augšējiem un apakšējiem plakstiņiem. Tāpat piedāvāju plakstiņu patoloģiju korekciju – gadījumos, kad plakstiņš ieveras vai izgriežas, kad nepareizi aug skropstas −, kā arī operācijas, kas saistītas ar asaru kanāliem un visu asaru sistēmu.
− Paraudzīsimies uz visu mazliet no cita rakursa. Jūs ar ģimeni dzīvojat Garupē. Vai jūsu pusē ir pieejami arī ģimenes ārsti un citi speciālisti?
− Pēdējie ārsti, kurus ar bērniem esam apmeklējuši Ādažu novadā, ir zobārsti Carnikavā. Laboratoriskos izmeklējumus, piemēram, asins analīzes, droši varu nodot Ādažu slimnīcā, jo blakus atrodas Centrālās laboratorijas filiāle, bet Carnikavā ir pieejama Gulbja laboratorija. Rentgena un datortomogrāfijas izmeklējumus iespējams veikt Ādažu slimnīcā. Līdz ar to arvien retāk rodas vajadzība braukt uz Rīgu un veikt papildu pārbaudes vai izmeklējumus, jo viss ikdienā biežāk nepieciešamais pieejams uz vietas.
− Vai zobu ārstēšana Carnikavā bija tikpat kvalitatīva, kā tā būtu pie Rīgas speciālistiem?
− Man nenācās vilties – biju ļoti apmierināta ar bērnu stomatologa darbu. Starp citu, tā bija jauna kolēģe, kuru agrāk nepazinu un arī nebiju speciāli meklējusi informāciju. Zināju vien to, ka daktere pirms dažiem gadiem absolvējusi Stomatoloģijas institūtu, un ar to man pietika, lai justos droši. Bērniem viss ir kārtībā, zobi nesāp, un mēs esam apmierināti. Pēc ārstēšanas meitenes devās arī uz kontroles vizīti pie tās pašas stomatoloģes, un nekādu papildu problēmu vai nepieciešamības kaut ko vēl labot nebija.
− Kā, jūsuprāt, motivēt topošos mediķus, kuri vēl studē, lai viņi necenšas palikt Rīgā, bet dodas strādāt arī uz citiem Latvijas reģioniem? Jo patlaban, lai stimulētu jaunos ārstus izvēlēties darbu reģionos, viņiem tiek garantēts arī valsts finansiālais atbalsts.
− Spriežot pēc tā, ko ikdienā redzu Biķernieku slimnīcā, strādājot kopā ar rezidentiem, kuri apgūst oftalmoloģiju, varu teikt – viņi nebaidās braukt strādāt ārpus Rīgas, tieši otrādi, ir ļoti motivēti to darīt. Parasti ne pirmajā rezidentūras gadā, bet otrajā, trešajā vai ceturtajā, kad tas jau ir atļauts, viņi sāk piestrādāt reģionos kā jaunie speciālisti. Ikdienā satiekot jaunos rezidentus oftalmologus, zinu, ka vairāki strādā Gulbenē, Bauskā, brauc uz Ventspili, Liepāju, Saldu un citām pilsētām. Ir gan labs atalgojums, gan piedāvājumi no slimnīcām un poliklīnikām, tostarp iespēja nodrošināt naktsmītni, lai ārsts varētu strādāt ne tikai vienu dienu, bet vairākas. Tāpēc es neteiktu, ka visi mediķi vēlas palikt Rīgā.
Es pati esmu no Daugavpils, bet mans vīrs, kurš arī ir ārsts, ir rīdzinieks. Tā kā iepazināmies Rīgā, šajā pusē arī paliku. Ja dzīve būtu izvērtusies citādi, iespējams, es būtu atgriezusies Daugavpilī, kur savulaik mācījos skolā. Es zinu arī daudzus kolēģus, kuri ir ieguvuši izglītību Rīgā, bet devušies strādāt atpakaļ uz reģioniem – par psihiatriem, internistiem, nefrologiem, kardiologiem. Domāju, ir pagājis tas laiks, kad visi par katru cenu centās nobāzēties Rīgā, tagad vērojamas citas tendences. Cilvēki aizbrauc, dzīvo un strādā ārpus galvaspilsētas, un mani kolēģi, kurus pazīstu, ir ļoti motivēti sniegt medicīnisko palīdzību arī ārpus Rīgas – sākot no Pierīgas līdz tālākajiem novadiem.
− Pateicos par sirsnīgo un interesanto sarunu!
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.
#SIF_MAF2025
