Šie jautājumi ir aktuāli gan lieliem muzeju kompleksiem, gan nelieliem novadu muzejiem. To rāda arī Daugavas muzeja, Turaidas muzejrezervāta, Ķekavas novadpētniecības muzeja un Carnikavas Novadpētniecības centra pieredze, ko vieno līdzīgi jautājumi par muzeju vietu mūsdienu sabiedrībā. Sarunās ar muzeju pārstāvjiem centāmies noskaidrot, kādi izaicinājumi šobrīd ir aktuālākie, kā šīs iestādes pielāgojas pārmaiņām un kādas varētu būt nozares nākotnes vīzijas.
Mūsdienās muzeju nozīme mainās
Ja agrāk muzeja apmeklējums lielākoties nozīmēja ekskursiju gida pavadībā vai patstāvīgu ekspozīcijas apskati, šodien apmeklētāju gaidas ir pavisam citas. Intervijās muzeju pārstāvji daudzreiz uzsver, ka pašlaik vairs nepietiek tikai saglabāt vēsturiskās liecības. Gan bērni, gan pieaugušie arvien biežāk vēlas nevis pasīvi klausīties, bet paši iesaistīties izziņā, izmēģināt un atklāt ko jaunu. Daudz nozīmīgāka kļūst arī muzeju nozīme kopienu dzīvē, izglītībā un tūrisma attīstībā. Tādēļ tie meklē jaunus veidus, kā stāstīt par pagātni, vienlaikus saglabājot savu galveno uzdevumu – rūpēties par kultūras mantojumu.
Šo tendenci novērojuši visi aptaujātie muzeji. Daugavas muzeja direktora pienākumu izpildītājs Aivars Siliņš atzīst, ka pēdējos gados būtiski mainījušies apmeklētāju paradumi. Ja kādreiz lielāku interesi raisīja tradicionālas nodarbības, kurās cilvēki vairāk klausījās stāstījumā, tagad arvien pieprasītākas kļūst aktivitātes, kurās ir iespēja pašiem piedalīties. Tas attiecas ne tikai uz skolēnu grupām, bet arī ģimenēm, draugu kompānijām un darba kolektīviem.
Līdzīgu ainu atklāj arī Ādažu novada pašvaldības Carnikavas Novadpētniecības centra vecākā projektu vadītāja novadpētniecības jomā Laura Lazdāne. Viņa norāda, ka mūsdienu apmeklētāji sagaida daudz vairāk par ekspozīcijas apskati. Pieaug interese par interaktīvām izstādēm, mainīgiem eksponātiem un aktivitātēm, kurās iespējams līdzdarboties. Vienlaikus cilvēki arvien vairāk meklē autentisku pieredzi un saikni ar konkrēto vietu.
Turaidas muzejrezervāta direktore Jolanta Borīte norāda, ka īpaši izteikti šīs pārmaiņas var vērot jaunākajās paaudzēs. Mūsdienu apmeklētājs vēlas nevis tikai uzzināt faktus, bet piedzīvot stāstu. Tāpēc muzejiem jāspēj veidot vidi, kurā kultūras mantojums kļūst izdzīvojams un personiski saprotams. J. Borīte ir pārliecināta, ka muzejs nedrīkst būt sastindzis pagātnes objekts – tam jākļūst par dzīvu sarunas partneri sabiedrībai.
Lai pielāgotos pastāvīgi notiekošajām pārmaiņām, muzeji meklē arvien jaunus risinājumus. Ķekavas novadpētniecības muzejā īpaša uzmanība tiek pievērsta darbam ar skolēniem. Iestādes vadītāja Ināra Rumbina stāsta, ka izglītojošajās nodarbībās tiek izmantotas dažādas spēles, meklēšanas uzdevumi un detektīvelementi, kas palīdz vēstures izzināšanu padarīt aizraujošāku. Muzejs piedāvā arī īpašus tūres maisiņus ģimenēm ar bērniem, kuros iekļauti uzdevumi, krustvārdu mīklas un spēles. Tādā veidā muzeja apmeklējums kļūst par kopīgu izziņas procesu, nevis tikai eksponātu aplūkošanu.
Arī Turaidas muzejrezervātā arvien vairāk tiek izcelta pieredzes daudzveidība. Līdzās tradicionālajām ekspozīcijām tiek attīstītas programmas, kas apvieno kultūras un dabas mantojuma izzināšanu. Viens no piemēriem ir eksakto zinātņu jeb STEM izglītības programmas, kurās skolēni iepazīst ne tikai vēsturiskos objektus, bet arī muzejrezervāta dabas vidi un tās ekosistēmu.
Pēc aptaujāto iestāžu pārstāvju teiktā, arvien svarīgāka kļūst nevis informācijas iegūšana, bet personiska pieredze un iesaiste.
Turaidas muzejrezervātu ikdienā apmeklē ļoti daudz dažādu interesentu.
Jauns uzdevums – kļūt par kopienas centru
Vēl nesen muzejs lielākoties tika uztverts kā vieta, kur apmeklētājs ierodas apskatīt ekspozīciju un pēc savas zinātkāres remdēšanas dodas prom. Mūsdienās ar šādu pieeju vairs nepietiek. Arvien biežāk muzeji kļūst par vietām, kur satiekas dažādas paaudzes, veidojas vietējās iniciatīvas, notiek izglītojoši pasākumi un rodas diskusijas par sabiedrībai aktuāliem jautājumiem.
Arī Carnikavas Novadpētniecības centrs uzskata, ka muzejs jau sen vairs nav tikai krājuma glabātājs. L. Lazdāne norāda, ka pēdējos gados centrs arvien vairāk veidojies par vietu, kur tiek rīkotas tikšanās, sarunas un dažādas kopienas aktivitātes. Muzejs sadarbojas ar vietējiem iedzīvotājiem, skolām, biedrībām un uzņēmējiem, organizējot gan izstādes, gan tematiskus pasākumus. Vienlaikus Carnikavas Novadpētniecības centrs ir arī platforma diskusijām par piekrastes kultūras mantojumu, dabas aizsardzību un vietējās identitātes saglabāšanu.
Interesanti, ka Carnikavā muzeja un kopienas attiecības pēdējos gados attīstījušās abos virzienos. Ja sākumā muzejs bija viens no galvenajiem vietējās sabiedrības saliedētājiem, šobrīd aktīvā kopiena pati kļuvusi par būtisku muzeja partneri. Tas ļauj muzeja darbiniekiem vairāk uzmanības pievērst pētniecībai un satura attīstīšanai, vienlaikus nezaudējot ciešo saikni ar vietējiem iedzīvotājiem.
Līdzīgu nākotnes attīstības virzienu ievēro arī Daugavas muzejs. A. Siliņš uzskata, ka kopienai nevajadzētu būt tikai pasīvam skatītājam. Lai muzejs vietējiem iedzīvotājiem būtu nozīmīgs un nepieciešams, cilvēkiem jābūt iesaistītiem tā darbībā un jāizjūt piederība šīs iestādes veidotajam stāstam. Tikai tad ir iespēja panākt, ka muzejs kļūst par dzīvu un sabiedrībā novērtētu institūciju.
Par kopienas iesaistes nozīmi runā arī J. Borīte. Viņas skatījumā, muzejam jābūt atvērtai platformai, kas spēj uzrunāt dažādas sabiedrības grupas, ieinteresēt jaunas auditorijas un reaģēt uz mūsdienu izaicinājumiem. Turaidā pēdējos gados īpaša uzmanība pievērsta ne tikai tūristiem un skolēniem, bet arī vietējai kopienai. Lai gan Turaidas ciematā dzīvo maz iedzīvotāju, muzejrezervāts ar savu teritoriju un infrastruktūru faktiski ir nozīmīgākā kultūras telpa apkārtnē. Tādēļ arvien lielāka uzmanība tiek veltīta sadarbībai ar vietējiem iedzīvotājiem un kopīgu iniciatīvu veidošanai.
Ķekavas novadpētniecības muzeja pieredze rāda, cik daudzveidīga var būt šāda sadarbība. I. Rumbina atklāj, ka muzejs regulāri sadarbojas ar pensionāru biedrībām, skolām, jaunsargiem, kultūras namiem un vietējām kopienām. Viens piemērs ir dažādas tematiskās spēles un pasākumi, kuros kopā iesaistās gan jaunieši, gan seniori. Tas ļauj muzejam kļūt ne tikai par vēstures izziņas vietu, bet arī vidi, kur satiekas dažādu paaudžu cilvēki.
Teiktais rāda, ka turpmāk kopienas centra veidošanas nozīme tikai pieaugs. Muzeji arvien biežāk kļūst par sabiedriskās dzīves organizētājiem un vietām, kur ne tikai stāsta par pagātni, bet arī veido šodienas kopienu. Tas ir viens no būtiskākajiem priekšnoteikumiem, lai muzejs saglabātu savu nozīmi arī turpmāk.
Ķekavas novadpētniecības muzejs atrodas skaistā vietā pilsētas teritorijā.
Starp galvenajiem uzdevumiem – izglītošana
Līdzās kultūras mantojuma saglabāšanai par ļoti nozīmīgu muzeju uzdevumu mūsdienās ir tapis izglītojošais darbs. Bērni un jaunieši kļuvuši par ļoti svarīgu auditoriju, kuras uzrunāšanai muzeji attīsta arvien jaunas programmas un meklē novatriskus pieejas veidus.
Pēc I. Rumbinas teiktā, Ķekavas novadpētniecības muzejā skolēni un skolotāji ir viena no galvenajām auditorijām. Muzejs regulāri rīko tematiskas nodarbības gan par konkrētām izstādēm, gan valstiski nozīmīgiem notikumiem, piemēram, Barikāžu atceres laiku vai Valsts svētkiem. Līdztekus tiek rīkoti konkursi, izzinošas spēles un citi pasākumi, kas vēstures izzināšanu jaunajai paaudzei palīdz padarīt interesantāku. Muzeja vadītāja arī uzsver, ka mācības vairs nav iedomājamas tikai muzeja telpās. Pēc “Covid-19” pandēmijas muzejs saglabājis arī attālinātās nodarbības, kuras ir iespējams apmeklēt virtuāli, platformā “Zoom”. Muzeja speciālisti arī paši dodas uz skolām, kurām nav iespēju organizēt ekskursijas uz Ķekavu. Tas ļauj sasniegt daudz plašāku auditoriju un pielāgoties izglītības iestāžu vajadzībām.
Arī Turaidas muzejrezervāts lielu uzmanību pievērš darbam ar skolēniem. J. Borīte skaidro, ka iestāde aktīvi iesaistās programmā “Latvijas skolas soma”, vienlaikus attīstot arī jaunus izglītības virzienus. Viens no tiem ir jau iepriekš minētā STEM programma, kas kultūras mantojuma izziņu savieno ar dabaszinātnēm. Tiek īstenota arī pilsoniskās līdzdalības programma, lai veicinātu piederības sajūtu un pārliecību, ka ikviens ir vērtība un var ietekmēt norises sabiedrībā. Mācību laikā skolēniem tiek dota iespēja pētīt Turaidas apkārtnes ekosistēmu, iepazīt dabas procesus un vienlaikus izprast kultūrvēsturiskās ainavas veidošanos.
Šāda pieeja labi parāda plašākas pārmaiņas muzeju darbā. Ja agrāk izglītojošās programmas lielākoties noderēja vēstures faktu apguvei, šobrīd arvien biežāk tiek meklētas starpdisciplināras pieejas, kas apvieno kultūras mantojumu, dabu, pilsonisko līdzdalību un pat tehnoloģijas. Muzeji cenšas kļūt par vidi, kur mācīšanās notiek caur pieredzi, nevis tikai teorētisku informācijas nodošanu.
Šādu pieeju savā darbā izmanto arī Carnikavas Novadpētniecības centrs. Piekrastes kultūras mantojuma izzināšana tiek sasaistīta ar dabas tematiku, sadarbību ar pētniecības institūcijām un dažādām praktiskām aktivitātēm. Tādā veidā muzejs palīdz apmeklētājiem labāk izprast ne tikai vēstures notikumus, bet arī vidi, kurā tie veidojušies.
Izglītojošais darbs ļauj veidot ilgstošu saikni ar auditoriju, jo bērni, kuri muzeju iepazīst skolas gados, daudz biežāk tajā atgriežas vēlāk kopā ar ģimenēm vai draugiem. Mūsdienu muzejs arvien vairāk kļūst par mācību vidi, kurā ir iespējams izzināt vēsturi, kultūru, dabu un sabiedrības procesus, attīstot prasmes, kas noder arī ārpus šīs iestādes sienām. Tieši tādēļ izglītība daudzos muzejos jau kļuvusi par tikpat svarīgu darbības virzienu kā ekspozīciju veidošana un krājuma glabāšana.
Lielākais izaicinājums – darbinieku skaits un atalgojums
Lai gan muzeju attīstībā bieži tiek runāts par digitalizāciju, jaunu ekspozīciju veidošanu vai auditorijas piesaisti, sarunās ar muzeju pārstāvjiem atklājas, ka aiz daudzām problēmām slēpjas viens kopīgs jautājums – cilvēkresursi. Gan lielākiem, gan mazākiem muzejiem arvien aktuālāks kļūst kvalificētu speciālistu trūkums, pieaugošais darba apjoms un ierobežotās iespējas nodrošināt konkurētspējīgas algas.
Daugavas muzeja vadītājs Aivars Siliņš uzskata, ka lielākā daļa izaicinājumu sākas tieši ar finansējumu. Tā apjoms nosaka iespējas attīstīt digitalizāciju, veidot jaunus piedāvājumus apmeklētājiem un nodrošināt muzeja izaugsmi kopumā. Īpaši sāpīgs ir darbinieku atalgojums. Viņa ieskatā, muzeju nozarē strādājošajiem tas ilgstoši bijis nesamērīgi zems un apgrūtina gan jaunu speciālistu piesaisti, gan tagadējo noturēšanu.
Ķekavas novadpētniecības muzeja vadītāja Ināra Rumbina norāda, ka viena no finansējuma piesaistes un līdz ar to arī attīstības iespējām ir projektu izstrāde, tādēļ muzejs iesniedzis pietiekami daudz šādu darbu Valsts kultūrkapitāla fondā. Taču viņa vienlaikus atzīst, ka kvalitatīvai projektu sagatavošanai ir nepieciešams laiks, zināšanas un papildu resursi, kuru ikdienā bieži vien pietrūkst, jo nelielai komandai jāspēj paveikt ļoti daudz dažādus pienākumus. Muzeja darbinieki vienlaikus veido izstādes, rīko pasākumus, strādā ar skolām un kopienām, raksta projektus un nodrošina muzeja ikdienas darbību.
Līdzīga situācija ir arī Carnikavas Novadpētniecības centrā. Lai gan apmeklētāju gaidas kļūst arvien daudzveidīgākas un muzeja nozīme sabiedrībā paplašinās, darbinieku skaits daudzviet paliek nemainīgs. Muzeja speciālistiem vienlaikus jāstrādā gan ar pētniecību, gan komunikāciju, pasākumu organizēšanu un sadarbību ar vietējo sabiedrību. Tas nozīmē, ka muzeju attīstību bieži vien nosaka darbinieku spēja paveikt vairāk, nekā sākumā paredzēts viņu amata pienākumos.
Carnikavas Novadpētniecības centra galvenā ēka.
Moderno tehnoloģiju ieviešanai ir nepieciešami resursi
Personāla jautājums ir cieši saistīts arī ar digitalizācijas procesiem. Lai gan sabiedrībā bieži tiek runāts par muzeju digitalizāciju kā tehnoloģisku risinājumu, aptaujātie darbinieki uzsver, ka aiz katra digitalizēta priekšmeta stāv apjomīgs un laikietilpīgs darbs. Pirms eksponāts nonāk digitālajā katalogā, tas ir jāapraksta, jāizvērtē, jāreģistrē, jāfotografē, bet iegūtais materiāls vēl arī jāapstrādā. Šis process īpaši sarežģīts kļūst situācijās, kad muzejs saņem lielus dāvinājumus vai papildina krājumu ar apjomīgām kolekcijām.
Vienlaikus digitalizācija kļūst arvien nozīmīgāka. Daugavas muzejā turpmāk plānots attīstīt arī virtuālas ekspozīcijas, kas ļautu muzeja saturu padarīt pieejamu plašākai auditorijai. Arī citi muzeji arvien biežāk izmanto digitālos rīkus komunikācijā, izglītojošajās programmās un krājuma pieejamībai.
Tomēr tikai tehnoloģijas problēmas neatrisina. To ieviešanai ir nepieciešami profesionāli darbinieki, un tieši cilvēkresursu attīstības nozīmi akcentē arī Turaidas muzejrezervāta direktore Jolanta Borīte. Viņa nešaubās, ka muzejiem jāspēj sekot Eiropas tendencēm un nepārtraukti jāpilnveido sava profesionālā kapacitāte. Tas nozīmē ieguldījumus darbinieku izglītībā, jaunu kompetenču apguvi un spēju reaģēt uz pārmaiņām sabiedrībā. Īpaši svarīgi tas ir muzejiem, ko regulāri apmeklē ārvalstu viesi, tādēļ šīm iestādēm jāspēj sniegt starptautiski atbilstošu kvalitāti.
Lai gan muzeju izaicinājumi var šķist ļoti dažādi, sarunās ar to pārstāvjiem arvien atgriežas viena un tā pati atziņa – galvenais resurss nav ēka, ekspozīcija vai tehnoloģijas, bet cilvēki. Tieši viņu zināšanas, profesionalitāte un iespējas strādāt pilnvērtīgi lielākoties noteiks muzeju spēju attīstīties nākamajos gados.
Katrs ar savu stāstu – uz kopīgu mērķi
Lai gan muzeju ikdiena, to uzdevumi un izaicinājumi daudzējādi līdzinās, katrai iestādei ir sava identitāte un stāsts, kas palīdz ieinteresēt apmeklētājus un saglabāt gan vietēju, gan plašāku nozīmi.
Carnikavas Novadpētniecības centrs savu darbību balsta piekrastes kultūras mantojumā, zvejniecības tradīcijās un Gaujas grīvas apkārtnes vēsturē. Vietējās identitātes stiprināšanā liela nozīme ir gan tradicionālajiem stāstiem par piekrastes dzīvi, gan mūsdienīgām iniciatīvām, kas šo mantojumu palīdz padarīt pieejamu jaunām auditorijām.
Ķekavas novadpētniecības muzeja unikalitāti izceļ karikatūru kolekcija, kas veidojusies ap novadnieka, grafiķa un karikatūrista Edgara Ozoliņa radošo mantojumu. Ar gadiem šī tematika kļuvusi par vienu no muzeja atpazīstamības zīmēm, vienlaikus nezaudējot galveno – novada vēstures pētniecību un popularizēšanu.
Daugavas muzeja uzmanības centrā ir Latvijas likteņupes stāsts. Daugava gadsimtiem bijusi nozīmīgs tirdzniecības ceļš, kultūrvēsturiska telpa un viens no Latvijas identitātes simboliem. A. Siliņš uzskata, ka šī tēma turpmāk vēl plašāk tiks izmantota gan izglītībā, gan tūrismā, tomēr tās attīstīšanai nepieciešami papildu resursi un cilvēkresursi.
Plašāk uz muzeju nākotni raugās Turaidas muzejrezervāts, kas sevi arvien vairāk pozicionē ne tikai kā kultūrvēsturiska mantojuma glabātāju, bet arī vietu, kur ir iespēja gūt daudzveidīgu pieredzi. J. Borīte ir pārliecināta, ka nākotnes muzejam jāspēj būt atvērtam dažādām auditorijām, pieejamam ikvienam apmeklētājam un vienlaikus jāpaliek uzticīgam sava mantojuma saglabāšanai.
Lai arī muzeju darbības virzieni atšķiras, sarunās ar to pārstāvjiem iezīmējas kopīgs secinājums – mūsdienu muzejs vairs nav tikai pagātnes liecību glabātava. Tas kļūst par vietu, kur satiekas vēsture, izglītība, kultūra, kopiena, tūrisms un daudzas funkcijas tiek veidotas ar modernajām tehnoloģijām. Muzeju ilgtspēju noteiks tas, cik veiksmīgi izdosies saglabāt līdzsvaru starp kultūras mantojuma aizsardzību un spēju mainīties līdzi laikam.
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīzes" redakcija.
#SIF_MAF2026
