Jānis Imants Kupfers (87) savu Maiju (89) satika jaunībā. Abi domāja, ka ir sveši rīdzinieki. Izzinājuši savu dzimtu līkločus, secina, ka tie pāris reižu ne vien pietuvinājušies, bet arī krustojušies.
Senioru pāris aptuveni 20 gadu dzīvo Āgenskalnā. Maija Rīgā piedzima, bet Jānis ieradās 1947. gadā, lai uzsāktu skolas gaitas. Gadu desmitiem bijuši viens otram līdzās, bet savas mūžamājas katrs nolūkojis citā pusē. Maija paliks Rīgā, bet Jānis Imants izvēlējies pierobežu Saldus novadā, Priedulas kapus Vadakstes pagastā, jo tajos guldīta visa Kupferu dzimta. Pats tajā pusē dzīvojis maz, tik vien, cik bērnībā un skolas brīvlaikos, toties atmiņas spilgtākas par vakardienas notikumiem.
Reņģes stacijas zēns
“Mana izcelsme ir Bēnes pagasta Vecmiķeļu ciemā, Stūrīšu mājās; kad aizgāju pensijā, to pusi apmeklēju. No tēva puses tuvāks ir Vadakstes pagasts, bet mamma ir no Bauskas puses. Abi sanāk zemgalieši, taču jauno laiku kartēs Vadakste un Ruba nez kādēļ pievienotas Kurzemei. Ja man būtu jāizvēlas, tad sauktu sevi par zemgalieti,” nešaubās Jānis Imants.
Viņa tēvs Heinrihs visu mūžu nostrādāja Rubas pagasta Reņģes dzelzceļa stacijā par dežurantu, bijis arī priekšnieks. Kādu laika sprīdi norīkots uz staciju Vaiņodē, taču, tiklīdz Otrais pasaules karš tika līdz Latvijai, ar ģimeni atgriezies Reņģē.
“Dzīvojām mazā dzeltenā mājiņā. Kādreiz tā bija Stacijas ēka Nr. 2, bet jaunajos laikos nosaukta par Kupferiem — par godu manam tētim. Mamma Otīlija pabeidza Kaucmindes mājturības skolu un bija mājsaimniece, vēlākos gados piestrādāja aptiekā par sanitāri. Cik atceros, viņa bija norīkota strādāt Reņģes stacijas bufetē, tur tad vecāki iepazinās. Pēc kara bufetes vietā izbūvēja dzīvokļus. Vecākiem tika tīri galants — ar silto ūdeni,” Jānis Imants atstāsta bērnībā dzirdēto.
Viņa pirmajā atmiņā pavīd fotografēšanās diena Rubā. Divus gadus vecais puika no fotoaparāta pārbijies, taču pieaugušie no savas domas neatkāpās — jātop kopbildei ar gadu veco māsiņu. Meitenītes mūžs izrādījās skaudri īss — kara laikā viņa gāja bojā.
Dzimtais pagasts rīdziniekam pasvešs, toties blakus pagastā, Vadakstē, viņu pārņem nostalģija. Tiklīdz Heinrihs un Otīlija aptvēra, ka karš tuvojas Latvijai un bombardēs arī dzelzceļa infrastruktūru, jaunā ģimene pārcēlās pie Heinriha māsas Vadakstes Ķirbās. Saimniekpārim bērnu nebija, un onkulis pret radu puiku izturējās kā tētis.
Vadakstes Ķirbu ļaudis pagājušā gadsimta 40. gados. Pirmajā rindā no labās puses —Jānis Imants.
“Vadakstes laukos pavadīju visus skolas brīvlaikus. Mācīties sāku tikai astoņu gadu vecumā. Tā kā līdz Vadakstes skolai bija jāiet tālu un cauri mežiem. Pēc kara bija pilns ar nelūgtiem viesiem, mani pieņēma mātes māsa Rīgā.
Karu atceros maz, taču epizodes ir spilgtas, pat stāstīt negribas.
Zaldātiem tēva zābakus ievajadzējās, tad māti, citas sievietes, visapkārt sabombardētas mājas, lauki, mūsu dzīvoklis Reņģes stacijā bija pilnībā izpostīts... Tā bilde joprojām tik skaidra, ka satraucos par šodienas karu Ukrainā. Nu un tad, ka laikmets cits, postaža taču tā pati...” seniors noplāta rokas un strauji maina tēmu.
Viņš, pabeidzis Rīgas 4. pamatskolu, 38. un 73. vidusskolu, apzinājās, ka nav lauku puika, tāpēc izvēlējies vectēva un tēva jomu un neklātienē izmācījies par dzelzceļnieku. “Vectēvs bija pārmijnieks. Nelaimes gadījumā darbā gāja bojā, kad manam tētim bija divi gadiņi. Interesanti, ka par dzelzceļnieku izmācījās arī mans dēls. Viņš bērnībā Reņģes stacijā sēdēja pie loga un vectēvam apsolīja: kad izaugs, brauks ar vilcienu. Ne viņš, ne es par mašīnistiem tā arī nekļuvām,” smaida Jānis Imants.
Viņa jaunībā vilcienu satiksme bija krievu speciālistu rokās, turklāt Latvijā dzelzceļa infrastruktūras inženierim darba lauks bijis par šauru. Priekšrocības nedeva arī trīs gadu dienests aviācijā Baltkrievijā. “Pieteicos strādāt dzelzceļa apstādījumu distancē, tur iepazinos ar sieviņu. Mūsu uzdevums bija apzaļumot dzelzceļa stacijas Latvijā,” atceras Jānis Imants un mudina Maiju iesaistīties sarunā.
Viņa atminējās, ka siltumnīcās Daugavpilī, Krustpilī un Cēsīs izaudzēti stādi visiem apstādījumiem un kundēm Karēlijā. “Interesanti, ka arī mans vecvectēvs bijis dzelzceļnieks. Toties vectēvs bija stikla griezējs meistars ar darbnīcu Dzirnavu ielā,” lepojas mazmeita.
Puķu ģimene Pēterburgā. Centrā ezernieks Jānis un viņa sieva Lavīze, aizmugurē abu meita Paulīne un znots Kārlis, Lavīzei blakus — Maijas Kupferes mamma.
Ezeres stūrīti atdod baptistiem
Tuvāk tieku iepazīstināta ar citu viņas senci — vecvectēvu Jāni Puķi pa mātes līniju. Ezeres galdnieks 19. gadsimta otrajā pusē pameta tēvzemi un labi iekārtojās Pēterburgā. Pēctece glabā 1913. gadā izdotu grāmata vecajā drukā Latviešu baptistu draudžu izcelšanās un viņu tālākā attīstība, jo tai fiksēti dzimtai zīmīgi notikumi.
Maija paskaidro: “Jānim Puķem Ezeres Jūdupē piederējusi zemi. Viņš to pārdevis baptistu draudzei (tolaik jaunticībniekus daudzi neatzina un pēra ar rīkstēm), lai ir vieta, kur uzcelt lūgšanu namu. Pats ar sievu Lavīzi pārcēlies uz Rīgu. Tur 1881. gadā piedzima mana vecāmamma Paulīne, gadu vēlāk visi aizbrauca uz Pēterburgu. Man stāstīja, ka bija iekārtojušies ļoti labi. Vecmamma apprecējās ar Kārli Švalbi no Rūjienas puses. Viņš bija piecu namu pārvaldnieks Pēterburgas prestižā rajonā, paši dzīvoja piecu istabu dzīvoklī, algoja kalponi, priekšpilsētā iegādājās savrupnamu, hektāru zemes un mazliet meža, svētdienās atpūtušies Somijā. Mamma stāstīja, ka viņas bērnība bijusi ļoti skaista.”
Ģimenes situāciju krasi izmainīja Pirmais pasaules karš, cara gāšana un komunistu nākšana pie varas. Vispirms nomira Jāņa Puķes znots, un meitai pašai bija jāgādā par trim maziem bērniem. Pēc tam nākusi apskaidrība, ka komunisti uz ģimeni neskatās labvēlīgi.
“Jānis Puķe teicis, ka ir par vecu, lai atgrieztos Latvijā, bet jaunajiem ieskaidrojis, ka viņiem palikšanas nebūs.
Vecmamma četras reizes gājusi uz čeku, lai atļauj izbraukt. Pēdējā reizē čekists triecis dūri pret galdu un teicis: brauc ar’, bet atpakaļ nerādies. Lai ģimene izbrauktu, latviešu baptistu draudzei par to bija jāgalvo. Tas notika 1928. gadā.
Latvijā medusmaize negaidīja. Viņi bija latvieši, runāja latviešu valodā, bet Latvijas pasi piecus gadus nedabūja! Darba nebija un dzīvoja trūkumā, taču jutās laimīgi, ka piepildījuši Puķes vēlējumu atgriezties dzimtenē. 1954. gadā pirmo reizi aizbraucu apskatīties, kur mūsējie Krievijā dzīvoja. Savrupmāja vēl bija, un pie tās auga ķirši.”
Kupferu albumos ir vēl citi personāži, par kuriem būtu jāuzraksta ja ne romāns, tad garstāsts noteikti. Dinamisks sižets sanāktu par kristiešu misionāru Augustu Puķi (1885 — 1974), kas gandrīz 40 gadu kalpoja Ķīnas pilsētā Harbinā. Literātus iedvesmotu arī Kupferu radinieks, kurš sprediķoja kurlmēmajiem. Interesantas piezīmes ir par ģimenes bibliotēkas retumiem — vēsturiskiem Bībeles izdevumiem un starpkaru Latvijas grāmatām.
