(Raksta pirmo daļu lasiet šeit.)
“Sarkanā blāzma” pār Jūrmalciemu
Juris Kriķis grāmatā “Lejaskurzemes zveji kopdarbībā” (2022) raksta: “1949. gadā tika nolemts atjaunot Jūrmalciema elektrolīniju. Tas nodrošinātu mehanizētu laivu izvilkšanu krastā. Bija paredzēta arī zivju sālītavas un kūpinātavas ierīkošana. Noslēdza līgumu ar Liepājas zivju pārstrādāšanas kombinātu par svaigu zivju piegādāšanu.”
Artelim, protams, bija arī sava palīgsaimniecība, kur rāvās divi lauksaimniecības brigādes posmi lopu fermā ar divpadsmit slaucamām govīm un vairākiem jaunlopiem. Bija paredzēts ierīkot arī cūku un putnu fermas, gaisā vīdējusi iecere audzēt zosis. Zvejnieku izpalīgi no jūras brīvajā laikā piedalījās sējumu un kartupeļu tīrumu kopšanā.
Šo piejūras idilli atkal izjauca partijas un valdības plāni. 1969. gadā beidza pastāvēt Jūrmalciema zvejnieku artelis “Sarkanā blāzma”, un tā vietā tika radīta Nīcas padomju saimniecības Jūrmalciema zvejnieku brigāde. Par tās vadītāju iecēla pieredzējušo zvejnieku Modri Unti. Laikraksts “Ļeņina Ceļš” 1973. gada 24. maijā vēstīja: “Jau 3 gadus Nīcas sovhozam pievienots Jūrmalciems. Bez sava tiešā uzdevuma zvejnieki bieži vien iet darbā Nīcas sovhozā. Zvejas brigādē ir 6 motorlaivas, kuras vada tādi pieredzējuši zvejnieki kā A. Ziemelis, A. Kadeģis, M. Krievs un citi. Zvejniekus vada brigadieris M. Unts.
1972. gada nozvejas plāns izpildīts. Brigāde devusi saimniecībai vairāk nekā 320 000 rubļu ienākuma, tai skaitā vairāk nekā 10 000 rubļu tīrās peļņas. Ziemas periodā brigadiera M. Unta un viņa palīga Jāņa Jūrmaļa vadībā tika pārkārtotas zvejas laivas, tīkli, tāpēc nebija dīkstāves. Par rāciju kārtību laivās gādā radists A. Leja. Uz laivām uzstādīti eholoti.
Kūpinātava strādā divās maiņās un dienā dod 2–3 tonnas kūpinātu zivju. Par to rūpējas strādnieces A. Vecvagare, K. Pienupe, M. Daukše, M. Mielava un citas.”
Oskars gatavo murdu zvejai
Kādreizējā jūrmalciemnieka A. Smāģa rakstu “Rosme Jūrmalciemā” (1973) savā grāmatā “Jūrmalciems” (2001) piemin dzejnieks Olafs Gūtmanis: “Tagad, pēc divarpus gadiem, ir iespējams vērtēt dzīvi un darbu sovhozā. Pirmkārt, nozvejas plāns pildās un tiek pārsniegts. Otrkārt, iebraucot Jūrmalciema centrā, redzama balta silikāta ķieģeļu ēka pie vecā zivju pieņemšanas punkta. Tā ir zivju noliktava (drīz vien arī zivju kūpinātava, ko vada Astra Kronberga, – O.G.).
Ja agrāk laivu piestātni ar svēršanas punktu saistīja smilšainie celiņi, tad tagad izveidots grantēts ceļš. Kapitāli izremontēta arī tarošanas ēka, ierīkota mehanizēta tīklu pacelšana un ūdens padeve. Visvairāk sieviešu darbu atvieglos mehanizētā reņģu izņemšana no tīkliem. Kad visi tīkli ir pilni ar reņģēm, lielas grūtības ir ar darba rokām. Pateicoties brigadiera Jāņa Jūrmaļa iniciatīvai un neatlaidībai, izveidota kompleksā tarošanas un kūpināšanas brigāde, kura strādā maiņās.
Daudzi Jūrmalciema jaunieši, kuri beiguši dienestu armijā, atgriežas dzimtajā krastā, jo jūra ir kā magnēts – kas reiz nonācis tās varā, to tik lēti vaļā nelaiž.”
Un viens no šādiem jauniešiem, neapšaubāmi, ir Oskars Kadeģis, īsts zvejnieka dēls, kas manā redzeslokā nonāca, veidojot Latvijas Televīzijas raidījumu “Latvji, brauciet jūriņā!”. Katra satikšanās ar Oskaru bija sava veida mācībstunda piekrastes zvejā – neatkarīgi no tā, vai satikāmies lunkā Liepājas ostā vai Jūrmalciemā, zvejnieka mājā “Oskars”.
Reņģu kūpināšana
Uz tādām dzimtām kā Kadeģi turas visa piekraste
Pazīstamais stāstnieks Ēriks Hānbergs 1968. gadā, sagaidot tradicionālo Zvejnieku dienu jūlija sākumā, par Jūrmalciemu laikraksta “Cīņa” slejās saka šādus vārdus: “Tiesa kas tiesa, republikas mazākajam kolhozam sezona izgadījusies varen bagāta. Līdz gada plāna pieveikšanai palikuši nieka divdesmit procenti. Trīs kapteiņu – Valda Ziemeļa, Miķeļa Kadeģa un Miķeļa Balcera – vadītās laivas jau, kā mēdz teikt, zvejo uz nākamā gada rēķina.”
Vēlāk šie paši vērojumi iekļauti vērīgā rakstnieka stāstā “Disputs pie lielā zuša”, kur lasām: “Dēli aiziet. Viņi meklē tālākas jūras un lielākus kuģus. Bet palicēji arī neskumst. Vīri zina, ka viņu mūžs saistīts ar motorlaivām, ar neliela kolhoza nelielo floti. Viņi saprot, ka Jūrmalciemā diez vai ir vērts būvēt jaunu zvejas ostu un gādāt lielos kuģus. Dēli paši tos atradīs. Bet vasarā atbrauc ciemos. Pavilkt vecuveco vadu, sagaidīt rītausmā laivas.” Kā redzams, Oskars Kadeģis ir veiksmīgs izņēmums.
Lucīši un vējazivis
Olafs Gūtmanis vienmēr atceras vada vilkšanas tradīciju Jūrmalciemā, kad uz to kā eksotisku izklaidi sabrauca arī radošie ļaudis no tuvējās Liepājas. Viņu vidū arī leģendārais fotomākslinieks Uldis Briedis no sava “Vāgūža”: “Un tad jau, apmetušies pie Kronbergiem, tūdaļ aiz priekškāpas, zem kuplās bumbieres durvju priekšā, sapazināmies ar jūrmalciemniekiem tuvāk. Kamēr nokūpinājās butes un zuši, par uzkodām lieti noderēja Ulda sagatavotās jēlās, mazsālītās sīgas un vimbas – viņa firmas ēdiens, ko Uldis gandrīz vienmēr, būdams starp vada vilcējiem, gatavoja un lika galdā.”
Bet par Oskaru Gūtmanim ir atkal savs stāsts: “Pēc tam, kamēr vien strādāju par žurnālistu un korektoru Liepājas avīzēs, vadu vilkt uz Jūrmalciemu braucām bieži. Lielākoties vakaros pēc darba. Kad nokopām izvilkto vadu, sadalījām lomu, metās jau tumšs. Tad sagājām lielajā laivu šķūnī, kura bēniņos tolaik mita nesen kā saprecējies Kadeģu pāris un auklēja zvejniekdēlu Oskaru.”
Saimniecībā Kadeģiem palīdz viņu meita Līva
Deviņdesmito gadu sākumā bijusī padomju saimniecība “Nīca” pastāvēja kā paju sabiedrība, un Jūrmalciema zvejnieku brigādei tās paspārnē neklājās nemaz tik slikti. Par to liecina arī toreizējā laikraksta “Lauku Avīze” korespondenta fotomākslinieka Ainara Meijera saruna ar jūrmalciemniekiem 1993. gada 17. septembra numurā. Vispirms ar zvejniekdēlu – divdesmitgadīgo Oskaru Kadeģi, kurš jau kopš bērnu dienām saradis ar jūru:
“Tralēt gar malu, kur seklāks par divdesmit metriem, vairs nedrīkst. Ar stāvvadiem zvejojam reņģes. Tagad ir tukšais laiks. Pirmdienas rītu mēs tikām jūrā uz kādi trīs četri stundi, vācām spaili ārā. Vakar un aizvakar pūta. Par algu nav jāuztraucas – pavasarī savilkāmies labi, un “Nīca” nu katru mēnesi kādus vienpadsmit tūkstošus maksā. Nodrošinājām sevi jau līdz decembrim. Šogad, kad reņģe nāca, savilkām 33 tonnas un 200 kilogramus. Šancējām ar trijiem stāvvadiem – kamēr divi mērcējas, trešo remontējam, maiņai sataisām. Kad stāvu liekam iekšā, daudz jāairē – nevaram iztikt bez ceturtā vīra.”
Zivju tirdzniecība notiek pat no zvejas kuģa “Siljas” klāja Liepājas Tirdzniecības kanāla promenādē
Pandēmijas pirmajā vasarā, tikko ļāva epidemioloģiskie apstākļi, kopā ar fotomeistaru Valdi Braunu posāmies uz Lejaskurzemi, lai tapinātu aprakstus un bildes grāmatai par piekrastes zvejniekiem “No Rucavas līdz Ainažiem” (2020). Uz Jūrmalciemu mūs pavadīja Latvijas Zvejnieku federācijas valdes priekšsēdētājs liepājnieks Ēvalds Urtāns. Viņš savos izteikumos vienmēr bijis tiešs un lakonisks: “Senās Jūrmalciema zvejnieku dzimtas – Ziemeļi un Kadeģi – cenšas turēt pie dzīvības piekrastes zvejniecību. Vienam ir SIA “Sāmenis”, otram – SIA “Oskars”, bet viegli jau nav. Uz tādām dzimtām turas visa piekraste.”
Punktu šim mūsu stāstam par darbīgajiem zvejniekiem un zivju apstrādātājiem liek Olafs Gūtmanis sev vien ierastā rokrakstā: “Jūrmalciems – šis ciems, šī zvejnieku apmetne ar savu turpat 400 gadu oficiālo vēsturi, šis Baltijas jūras piekrastes posms ietilpst tai plašajā ģeogrāfiskajā un vēsturiskajā ainavā, ko zīmē hronisti un zinātnieki. Kā sīks pieturas punkts, no kura atsperties, lai vispārinātu dažas zīmīgas detaļas, lai iezīmētu to pasaules kartē kā vienu no pirmsākumiem dzintara ceļam, ko gribam izzināt un iztēlē atjaunot.”
