Viņa partijas mērķis ir iegūt vairākumu Saeimā, nomainīt Vēlēšanu likumu, atlaist Saeimu un rīkot jaunas vēlēšanas, kurās balsotu par konkrētiem cilvēkiem, nevis partiju sarakstiem. Tas, viņaprāt, valsts pārvaldes veidošanā spēs iesaistīt visus valsts pilsoņus, kuri no sava vidus izvirzīs labākos no labākajiem. Kādā intervijā Hermanis izteicies, ka sabiedrības apātija un dusmas pret valdošajām partijām sasniegušas tādus apmērus, ka entropijas likumi tūlīt draud noārdīt Latviju nu jau neatgriezeniski.
Iedomāsimies, ka Hermaņa projekts materializējas – sabiedrība izvirza labākos no labākajiem, notiek vēlēšanas pēc jaunās kārtības, Saeimā nonāk 100 vislabākie tautas pārstāvji, viņi apstiprina valdību, tā uzsāk darbu un pieņem lēmumus – gan tādus, kas sabiedrībai patīk, gan tādus, kas nepatīk. Sākumā viss varētu būt labi, bet ar laiku, nav izslēgts, varas gaiteņos nonāks arī tādi mūsu sabiedrības pārstāvji, kas nodarbojas ar dažādām blēdībām, kas netur vārdu, kas visur un vienmēr prot iegrozīties. Pret ko tad vērsīsies sabiedrības dusmas? Pret atsevišķiem Saeimas deputātiem, pret ministriem, pret jauno vēlēšanu kārtību, varbūt pret visu varas sistēmu kopumā?
Vai tiešām sabiedrības apātija un dusmas pret valdošajām partijām ir saistītas tikai ar pašreizējo vēlēšanu kārtību? Vai drīzāk iemesls nav meklējams ļaužu samaitātajā dabā un padomju mantojumā, kas mūsu sabiedrības zemapziņā joprojām ir dzīvs? Toreiz vara bija atrauta no tautas, valdība aizvien rīkojās “valsts interesēs”, bija arī viena vienīga partija, kuras galvenās rūpes esot bijušas par “padomju tautas” labklājību. Par indivīdu ne partijai, ne valdībai nebija lielas intereses. Protestēt pret to nevarēja, ja negribēja nonākt lielās nepatikšanās.
Turpretī šodien mums ir tādas partijas un tāda valdība, pret ko mēs varam droši protestēt, varam kritizēt uz nebēdu. Šis gadiem ilgi aizturētais neuzticēšanās, neapmierinātības un naida vilnis pret visiem, kas ir augstos amatos, nu var brīvi izlauzties. Vai to spēs apturēt jauna vēlēšanu kārtība? Būtu jau labi, bet maz ticams, ka šajā ziņā kaut kas mainīsies, kamēr nemainīsies cilvēka daba.
Par to, ka mums ir tādi valsts vadītāji, kādi nu ir, ielā mērā atbildīgs ir sabiedrības negatīvisms. Tiem “labākajiem no labākajiem” bieži vien nav vēlēšanās iet politikā tieši tādēļ, ka, pirms viņi ir padarījuši ko labu vai sliktu, viņi jau tiek uzlūkoti ar neuzticību un uzskatīti par savtīgiem indivīdiem, kas raujas pie siles.
Sabiedrībā valda pārliecība, ka politika ir netīra un ka tā sabojā labus tikumus. Nesen mūžībā aizgājušais ilggadējais vācu politiķis Ērihs Šneiders teicis, ka tā nav taisnība, ka politika bojā tikumu. Patiesībā slikti tikumi bojā politiku. Atsaucoties uz savu kristīgo pārliecību, viņš teica: “Mēs, kristieši, uzkraujam sev grēku ne tikai tad, kad darbojamies kā politiķi, bet arī tad, ja no šāda pienākuma izvairāmies.”
Viņaprāt, politiskajā darbībā galvenais nav partijas piederība, bet gan tas, kā uzdevumā mēs rīkojamies un kam kalpojam, kā mēs saredzam savu misiju šajā sabiedrībā – vai es darbojos politikā no sirds aicinājuma palīdzēt savam tuvākajam un vai esmu atbildīgs par savu rīcību tautas un Dieva priekšā. Šneideram viņa kalpošanā būtiski bija Jēzus vārdi: “Kas manī paliek un es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez manis jūs nenieka nespējat darīt.”
Ir apsveicama Alvja Hermaņa degsme palīdzēt mūsu tautai izrauties no stagnācijas. Lai Dievs palīdz gūt labus rezultātus! Tomēr aizvien jāpatur prātā, ka nav iespējams gūt pozitīvas pārmaiņas ārpusē, kamēr nav notikušas atbilstošas pārmaiņas iekšpusē – cilvēka sirdī.
