Kad šī organizācija izkāra nacionālos karogus Oksfordšīrā, Oksfordšīras pašvaldība reaģēja ar brīdinājumu un aizliegumu veikt šādas darbības, paužot, ka tā esot “iebiedējoša un šķeļoša darbība”. Oksfordšīras pašvaldības pārstāve no liberāldemokrātu partijas Liza Lefmana (Liz Leffman) paziņoja, ka šo aktivitāšu “mērogs un uzstājība negatīvi ietekmē Oksfordšīras kopienas”, ka “iedzīvotāji jūtas satraukti, neiekļauti un nedroši” un ka šī darbība nemaz neesot patriotisma izpausme.[1]
Ja lasītājiem šī ziņa šķiet neticama, savāda vai neiespējama, tad jāapsveic ar attīstītu veselo saprātu. Ideja, ka valsts karogs var “sašķelt” valsts iedzīvotājus, liek uzdot loģiskus jautājumus par to, kādā valstī patiesībā dzīvo tās pilsoņi un kādi ir tās iedzīvotāji un kopienas, kuras tas var aizvainot. Tāpat vietā ir jautājums par to, cik tālu pa kreisi politiskajā spektrā ir aizslīdējusi Lielbritānijas politiskā vadība, ja nacionālā karoga publisku izmantošanu uzskata par “galēji labējās” politikas izpausmi.
Operācija “Pacel karogus”
Organizācija “Pacel karogus” pirmo reizi ieguva publisku atpazīstamību 2025. gada rudenī, kad uzsāka pirmās akcijas ielās. Tā ir organiski veidojusies aktīvistu grupa, kas, piesaistot ziedojumus, ir iegādājusies Apvienotās Karalistes un Anglijas karogus un tos publiski izkar pie laternu stabiem un citviet. “Pacel karogus” arī devās uz Franciju, kur pie Kalē un Denkērkas iesaistījās konfrontācijā ar nelegālo imigrantu grupām, kuru mērķis ir šķērsot Lamanša šaurumu, lai nonāktu Lielbritānijā.[2]
Jau sākotnēji karogu izkāršanas aktivitātes saskārās ar pretestību un apvainojumiem “rasismā”. BBC ziņoja par “ciematu iedzīvotājiem, kas ir novesti līdz asarām” un baidoties staigāt pa ielām, ieraugot šos “rasisma” simbolus. Vietējās “antirasistu” organizācijas norādīja, ka nekas tāds nav pieļaujams “veiksmīgā, multikulturālā un dinamiskā [Birmingemas] pilsētā”.[3] Birmingema, protams, ir arī viena no daudzajām Lielbritānijas pilsētām, kurā vietējās meitenes ir cietušas no musulmaņu izvarotāju bandu varmācības.[4]
Operācija “Pacel karogus” izrādījās nesekmīga taktiskā līmenī. Nacionālo karogu pacelšana izraisīja tik lielu pretestību, ka darbība, kas, piemēram, Latvijā tiktu uztverta kā normāla patriotisma izpausme, Lielbritānijā tika atcelta un tās organizators arestēts. Taču šī operācija izrādījās sekmīga citā ziņā, ja vien to var saukt par panākumu, – tā atmaskoja Lielbritānijas politiskās elites atrautību no savas tautas un multikulturālisma politikas sistēmiskās kļūdas.
Multikulturālisma problēma
Liela daļa diskusiju par “Pacel karogus” darbībām ir saistīta ar ideju par Anglijas Svētā Džordža karoga lietošanu, kuru kreisās organizācijas mēģina attēlot kā rasisma simbolu. Tomēr šim karogam Lielbritānijā ir oficiāli atzīts statuss – to dažādos salikumos un kontekstos, pārstāvot britu nāciju, lieto neskaitāmas valsts institūcijas un organizācijas. Turklāt gan Anglijas, gan Lielbritānijas karogi ir neatdalāmi saistīti. Tāpēc vēl absurdāki šķiet apgalvojumi par Apvienotās Karalistes karoga aizvainojošo raksturu – tas ir pilsoniskā nacionālisma karogs, kurš radās, apvienojot Anglijas Svētā Džordža, īru Svētā Patrika krusta un skotu Svētā Andreja slīpā krusta karogus. Trīs etniskās grupas – trīs kristiešu svētie. Viena valsts, kas balstīta vienā civilizācijā, kuras pamats ir Rietumu kristietība.
Tieši šis aspekts atsedz patieso “aizvainojuma” cēloni. Apvienotā Karaliste, būdama pilsoniskā nacionālisma idejā veidota impērija un vēlāk valsts, pamatā tomēr bija eiropeiska un kristīga valsts. Taču, pieaugot masu imigrācijas apmēriem, šī identitāte pakāpeniski ir tikusi izdeldēta. 2023. gadā Lielbritānijā ieceļoja 1,2 miljoni imigrantu.[5] Iebraucēji arvien biežāk ierodas nevis kristīgā Eiropas civilizācijā, bet jau pastāvošās musulmaņu vai citās neeiropeisku etnoreliģisko grupu kopienās, kurām nav ne mērķa, ne motivācijas integrēties vai asimilēties Lielbritānijas pamatiedzīvotāju kultūrā. Masu imigrācijas apmēru dēļ šīs jaunās kopienas vēlēšanās kļūst par aizvien lielāku elektorālo spēku, tāpēc bauda milzīgu ietekmi britu politikā – īpaši caur Leiboristu un Zaļo partijām. Tas attiecīgi nozīmē ietekmi uz Lielbritānijas iekšpolitiku, tajā skaitā nacionālo simbolu izmantošanas jautājumā, kā arī ietekmi uz ārpolitiku, piemēram, Palestīnas atbalsta jautājumos.
Multikulturālisms nav ne neitrāls attiecībā uz dažādajām kopienām, kas apdzīvo vienu nacionālo teritoriju, ne arī labvēlīgs pamatnācijai. Tas, tieši pretēji, ir izteikti naidīgs pret pamatkultūru, jo balstās vērtību un morāles relatīvismā. Multikulturālisma relatīvisms disonē ar pamatnācijas uzstāšanu uz savu simbolu un vērtību prioritāti un prasību jaunpienācējiem atbilstoši uzvesties un iekļauties. Šāda prasība paredz vērtību hierarhiju un pārliecību, ka noteiktā nacionālā teritorijā pamatiedzīvotāju vērtībām ir augstāka prioritāte. Un tas ir loģiski ne tikai no etniskā, bet arī no pilsoniskā nacionālisma viedokļa, jo vienota valsts var pastāvēt tikai uz vienotu vērtību pamata, kā to pierāda ASV politiskais modelis.
Taču Eiropā pilsoniskā nacionālisma modelis acīmredzami ir izgāzies. Vispirms, apspiežot etniskā nacionālisma izpausmes, tiek radīts vakuums, kuru nespēj aizpildīt pilsoniskā nacionālisma normas. Multikulturālisma relatīvisms kā rūsa saēd kopīgo vērtību telpu, kas bez etniskā nacionālisma balstās ne vairs vienas tautas daudzo paaudžu pieredzē, bet gan abstraktās vērtībās, kas, šķirtas no tautas, kļūst par tukšiem lozungiem. Par britu vērtībām, piemēram, uzskata demokrātiju, likuma varu, cieņu, toleranci un individuālo brīvību.[6] Taču ikviens intuitīvi apjauš, ka šādas vērtības var pastāvēt tikai tur, kur vairākumā dzīvo angļi, velsieši vai skoti, nevis pakistānieši vai somālieši, kurus aizvaino Apvienotās Karalistes karogs.
Kreiso antibritiskums
Lielu posta darbu ir izdarījuši britu kreisie politiskie spēki. Viņi ir radījuši masu imigrācijas un sašķeltības politiku, kuras pamatā ir naids pret savu vēsturi, britu salu pamatiedzīvotāju kultūras noniecināšana un jebkādu asimilācijas prasību atcelšana. Pirmā imigrantu paaudze pēc Otrā pasaules kara bija drīzāk motivēta iekļauties Lielbritānijas sabiedrībā, jo, pirmkārt, tā nāca no britu kolonijām, kur jau bija saskarsme ar Lielbritānijas kultūru, un, otrkārt, ieceļotāju skaits bija samērā neliels – runa bija par atsevišķu indivīdu iekļaušanos kopumā sekmīgākā sabiedrībā, pieskaņojoties tās normām, kas tolaik vēl bija spēcīgas. Šobrīd, kad imigrācijas apmēri ir daudzkārt pieauguši un valda multikulturālisma politika, runa vairs nav par ieceļotāju pieskaņošanos britu salu kultūrai – runa ir par visas valsts lejupslīdi trešās pasaules virzienā. Apvienotās Karalistes karoga parādīšanās uz ielām, kur par pamatiedzīvotāju klātbūtni jau sen ir aizmirsts, ir neērts atgādinājums aizvien nekaunīgākajām imigrantu kopienām par tautu, kura joprojām uzskata šo salu par savu tēvzemi, kā arī zaimošana kreiso politiķu acīs, kuri daudz ērtāk jūtas starp Palestīnas karogiem.
Jāņem vērā arī fakts, ka Apvienotās Karalistes karogs vēl samērā nesen bija impērijas karogs. Taču eiropiešu imperiālisms un koloniālisms kreisajos aktīvistos un intelektuāļos izraisa vienīgi nicinājumu un naidu. Neskatoties uz faktu, ka tieši Britu koloniālā impērija bija pirmā civilizācija pasaules vēsturē, kas ne vien atcēla verdzību, bet arī bija gatava karot, lai apturētu vergu tirdzniecību, kā arī nesa milzīgus upurus, lai sakautu nacistisko Vāciju, kreisie visās vēstures netaisnībās vaino tikai un vienīgi eiropiešus un britus. Verdzība pastāvēja pirms Eiropas koloniālajām impērijām – piemēram, osmaņi laupīja cilvēkus tādos apjomos, kas jauno laiku sākumā skāra vairākus miljonus eiropiešu. Verdzība pasaulē, protams, nav beigusies arī šodien, un tā pārsvarā pastāv bijušajās eiropiešu kolonijās, kurās tagad saimnieko šo zemju pamatiedzīvotāji.
Briti labprātīgi un miermīlīgi atteicās no savas impērijas, paši savu valsti padarot par iekļaujošu imigrācijas zemi. Tagad britu karogs nav gaidīts arī Lielbritānijā, jo bezgalīga iekļaušana un relatīvisms ir radījusi džungļu politiku, kurā katra etnoreliģiskā grupa cīnās par savu ietekmi. Tikmēr valsts ir spiesta ķerties pie aizvien represīvākiem mēriem, lai apslāpētu neizbēgamās pretrunas un konfliktus, – galvenokārt uz pamatiedzīvotāju rēķina, kā to pierāda aizliegtā karoga skandāls.
Mācības Latvijai
Raiena Bridža aizturēšanas gadījums uzrāda nevis nenozīmīgu pārpratumu, bet gan sistēmisku problēmu. Ja politiskās institūcijas apkaro pašas savus nacionālās lojalitātes un kultūras simbolus, var teikt, ka tās ir pašiznīcinājušās. Tas liek uzdot jautājumu: vai Apvienotā Karaliste vēl pastāv kā kultūras un vēstures parādība, kurai ir nākotne, vai ir tikai tukša čaula bez kopīga kultūras pamata?
Kreiso politiķu atsauces uz “kopienām, kas jūt bailes” būtībā nozīmē to, ka šīs kopienas sevi neasociē ar Lielbritāniju, – un arī šie politiķi to nedara. Ja nacionālos simbolus interpretē kā naida simbolus, tad paši pamatiedzīvotāji kļūst nevēlami. Ekstrēmisma jēdziena paplašināšana līdz absurdiem gadījumiem nevis novērš patiesu ekstrēmismu, bet gan to iedrošina, jo nodod sabiedrībai vēstījumu, ka pat mērenai antimigrācijas nostājai politiskajā diskusijā nav vietas. Vienlaikus tas sekmē ieceļotāju kopienu naidīgumu pret britu pamatiedzīvotāju kultūru un veicina vēršanos pret tās valsts simboliem, kurā viņi ir ieradušies labākas dzīves meklējumos.
Lielbritānijas masu imigrācijas un politkorektuma politikas kļūdas Latvijai var izrādīties ļoti vērtīga mācība, jo laiks no atklāta patriotisma 1980. gados līdz nacionālā karoga atzīšanai par naida simbolu ietver nedaudz vairāk par vienu paaudzi. Ja lepnā britu nācija neatkarīgi no konservatīvo vai leiboristu atrašanās pie varas to pieļāva savā zemē, tad kur ir garantija, ka mēs izvairīsimies no līdzīga scenārija?
Tomēr šie procesi nav neatgriezeniski, un to virziens ir atkarīgs no politiskās gribas, kuru pārstāv drosmīgi un sabiedriski aktīvi pilsoņi. Rūperta Lova (Rupert Lowe) jaunās pretimigrācijas politiskās partijas “Restore Britain” (“Atjauno Lielbritāniju”) dibināšana un pieaugošā ietekme rāda, ka masu imigrācijas un politkorektuma pārmērības ir sadusmojušas pietiekami lielu britu sabiedrības daļu, lai vēl pēdējā brīdī Lielbritānija, iespējams, varētu mainīt savu kursu.
[1] https://www.theguardian.com/uk-news/2026/apr/02/uk-flag-raising-group-leader-arrested-alarm-distress-raise-the-colours
[2] https://www.independent.co.uk/news/uk/home-news/far-right-ukip-tenconi-calais-small-boat-migrants-b2875698.html
[3] https://www.bbc.com/news/articles/c33rx8ln34vo
[4] https://www.theguardian.com/uk-news/2014/nov/19/six-men-anti-grooming-orders-high-court-birmingham
[5] https://commonslibrary.parliament.uk/research-briefings/sn06077/
[6] https://www.bucks.ac.uk/study/apprenticeships/safeguarding-student-welfare/examples-british-values
Avots: Telos.lv
