Viens no tādiem pagriezienu punktiem bija 1990. gada 4. maijs, kad Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Tāds ir 1990. gada maija vēsturiskais fakts. Bet faktus mēdz gan sagrozīt, gan interpretēt. Teiksiet, uz mums tas neattiecas, tā notika tikai visādu okupāciju laiku “zinātniskos” rakstos. Nu, diez vai!
Mājās goda vietā kopš 1999. gada stāv enciklopēdija “Latvijas brīvības cīņas 1918 – 1920”, kuru dalībnieks bija arī vectēvs Augusts. 2019. gada februārī Kara muzejs iesaka Brīvības cīņas pārdēvēt par Neatkarības karu. Maigi bilstot, ka spiesta lieta nebūšot… Tomēr fakts ir noticis: bez kādas argumentācijas, publiskas diskusijas Brīvības cīņas nu ir pārtapušas par Neatkarības karu! Nepietiek, ka valsts konstitūcijā nav tāda kara, ir tikai Brīvības cīņas! Vienīgi vecās labās vēstures grāmatas un senie kapu pieminekļi, kas veltīti Brīvības cīņās kritušajiem, turas pie vecā, svinīgā vēstures vēstījuma.
Paliek jautājums: ko tas vēsturē mainījis – pēc būtības? Tā pati spēle ar vēstures jēdzieniem 1990. gada 4. maija sakarā, kad Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Deklarēt nenozīmē atjaunot neatkarību, bet “paziņot deklarācijas veidā, paziņot, pasludināt (kādas domas, ieskatus)”! Deklarēšana nu ir pārrakstīta par atjaunošanu. Ar baltajiem galdautiem it kā esam tikuši galā, bet arī tie šur tur kādā kultūras namā vēl balojas.
Nelaimīgo pārejas periodu atceras retais. Tas tika iestrādāts Deklarācijas 5. punktā: “Noteikt Latvijas Republikas valsts varas de facto atjaunošanai pārejas periodu, kurš beidzas ar Latvijas Republikas Saeimas sasaukšanu..” Lietuvieši jau 11. martā noteica pilnīgu neatkarību (!), atjaunojot savu konstitūciju bez jel kādām atrunām. Kur palika mūsējo solidaritāte?
Mūsu 4. maija Deklarācijā savādas rindas: “Uzskatīt par iespējamu pārejas periodā piemērot Latvijas PSR Konstitūcijas normas un citus likumdošanas aktus, kas šīs Deklarācijas pieņemšanas brīdī darbojas Latvijas teritorijā, ciktāl tie nav pretrunā ar Latvijas Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantu.”
1991. gada augusta puča izgāšanās spārnoti, sarosījās baltieši: 20. augustā Igaunijas, 21. augustā Latvijas parlaments (atkal pēc igauņiem) atcēla iepriekš noteikto pārejas periodu. Konstitucionālais likums “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” vairs nelīkumo. 1. punkts: “Noteikt, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un kuras valstisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922. gada 15. februāra Satversme.”
Svinību apvārdošanā aizmirstas 21. aprīlis. 1990. gada 21. aprīlī Latvijas Tautas fronte sasauca Vislatvijas Tautas deputātu sapulci, kuru pārstāvēja visu līmeņu (PSRS kongresa, rajonu, ciemu un Augstākās Padomes) deputāti. Vairāk nekā 8000 deputātu, kuri gandrīz visi nobalsoja par neatkarību! Tas bija ļoti labs un spēcīgs mandāts Augstākajai Padomei izdarīt to pašu 4. maijā! Arī es tur biju un balsoju PAR.
Ziedēja ievas, ceriņi, kastaņas, ābeles, plūmes – gaiss burtiski reiba no dabas un gaidāmās brīvības skurbuma. Ļaužu vienprātība saviļņoja. Pacilāja Imanta Ziedoņa vārdi: “Zilonis, iekāpis skudru pūznī, taurē, ka skudru majoritātes apspiež zilonisko mazākumu, un mums jāsāk cieņpilnas sarunas ar ziloni, citādi zilonis piedraud: ja skudras čurās viņam uz kājas, viņš darīs to pašu ar skudrām.”
Būtu taisnīgi un skaisti, ja 21. aprīli noteiktu par Vislatvijas deputātu aicinājuma dienu, bet 21. augustam ierādītu pienācīgu Neatkarības atjaunošanas vietu vēsturē.
