Īpaša nozīme ir vides pieejamībai – bibliotēkas pamatpakalpojumi tagad ir pirmajā stāvā, un te atgriezušies arī cilvēki, kuriem iepriekš kāpnes uz bibliotēku bija kļuvušas par šķērsli. Jaunajās telpās bibliotēka kļuvusi ne vien pieejamāka, bet arī nozīmīga vietējās kopienas satikšanās vieta. Tās vadītājai Līgai Rostokai Lēdurga ir kaut kas vairāk par darba un dzīvesvietu – viņas piederība šai vietai ir nevis gados, bet paaudzēs.

Siltā laikā bibliotēkas ārdurvis mēdz būt atvērtas. Nesen kāda sieviete ienākusi un atzinusies: “Es jau nebūtu nākusi, bet tās durvis bija vaļā...” Šis teikums diezgan precīzi atbilst Lēdurgas bibliotēkai. Te nāk pēc grāmatām, gaidot bērnu no pulciņa, pēc palīdzības datora lietošanā, ar jautājumu par dzimtas vēsturi, pēc padoma, dažreiz – vienkārši izrunāties. Vecāki zvana, lai noskaidrotu, kur palicis bērns, senioriem Līga aizved grāmatas uz mājām, bet jaunieši te mēdz pavadīt vairākas stundas dienā.

Kad klausos Līgas stāstos, ātri kļūst skaidrs – bibliotēkas ikdiena te nav tikai izsniegtās grāmatas un apmeklētāju skaits. To veido neskaitāmas satikšanās, sarunas, mazi un lieli notikumi, lūgumi pēc palīdzības un cilvēku uzticētie stāsti. Bibliotēka ir cieši ieaugusi Lēdurgas ikdienā, un robeža starp tās darbu un kopienas dzīvi brīžiem gandrīz izzūd.

Līdz ar pārcelšanos uz jaunajām telpām Lēdurgas bibliotēka kļuvusi ne vien plašāka, bet arī pieejamāka dažādu paaudžu apmeklētājiem, piedāvājot iespēju piedalīties mācībās un citās aktivitātēs. Šā gada martā te noslēdzās VARAM rīkotās digitālo pašapkalpošanās prasmju mācības, kurās jaunas zināšanas apguva 12 vietējie seniori. Mācības vadīja Zane Raščevska un Anete Pipare.

Arī pašas Līgas saikne ar Lēdurgu sniedzas daudz tālāk par bibliotēkas durvīm – te vairākās paaudzēs dzīvojusi gan viņas, gan vīra dzimta.

“Manas meitas ir astotā apzinātā paaudze Lēdurgā,” stāsta Līga.

Viņa rāda apjomīgu ciltskoku, ko pēdējos gados atkal regulāri pēta un papildina. Lēdurgas Zaļās muižas kapos atdusas viņas vecvecvecvecvectēvs Sīmanis Ērglis, dzimis 1795. gadā. Pēc pašlaik apzinātās informācijas, viņš ir viens no senākajiem Lēdurgas iedzīvotājiem, kura kapavieta ir noteikta. Taču dzimtas pēdas ved vēl tālāk – ciltskoka senākajos zaros ir atrodams vārds Adler, zviedru karavīrs, kurš nonācis šajā pusē, palicis un izveidojis ģimeni.

Līga atklāj, ka dzimtas ciltskoks tapis jau tad, kad viņa mācījusies 8. klasē. Tā veidošanu aizsācis vēsturnieks un vairāku grāmatu autors Dzintars Ērglis, attāls Līgas radinieks. 90. gadu otrajā pusē viņš arhīvos pētījis savas dzimtas saistību ar Lēdurgu, braucis šurp ar autobusu un pēc tam kājām devies no vienām dzimtas mājām uz nākamajām, iztaujājot vecākās paaudzes cilvēkus. Tā kādreiz izvaicāta arī Līgas vecmāmiņa.

Šodien īpaša vērtība ir toreiz tapušajiem pierakstiem – tajos saglabājušies ne tikai vārdi un dzimšanas dati, bet arī cilvēku atmiņas un sadzīves notikumi.

“Tieši atmiņu stāsti ir tā odziņa. Kas tajā laikā noticis, kā cilvēki dzīvojuši... Ja tas nav pierakstīts, neviens šodien vairs nepastāstīs,” piebilst Līga.

No mājsaimnieces par bibliotekāri

Lai gan šobrīd bibliotekāres darbs ar Līgas dzīvesstāstu šķiet cieši saaudzis, kļūt par bibliotekāri viņa nekad nebija plānojusi. Līdz tam 11 gadus bija mājās, audzinot bērnus. Kad meitas paaugās, sapratusi – laiks atgriezties darbā. Pēc administratīvi teritoriālās reformas 2021. gadā parādījies piedāvājums strādāt Lēdurgas bibliotēkā. “Domāju: pamēģināšu! Kas tad tur ir? Sēdēšu starp grāmatām, adīšu, tamborēšu, izšūšu,” smejas Līga. “Kopš tā laika neesmu ne šuvusi, ne tamborējusi. Ātri sapratu, ka bibliotekāra darbs nav vienkārši sēdēt un izsniegt grāmatas.”

Līgai ir divas meitas – Anda un Laura. Anda pabeigusi 12. klasi un izvēlējusies medicīnas studijas Rīgas Stradiņa universitātē, bet Laura pēc 9. klases mācības turpina Valmieras Valsts ģimnāzijā, inženierzinātnēs. Laura ir liela grāmatu mīļotāja. “Ja mani kādreiz vajadzētu aizvietot, Laurai bibliotēku varētu uzticēt. Viņa manu ikdienu un grāmatas varbūt pārzina pat labāk par mani,” priecājas Līga.

Kad pirms pieciem gadiem Līga kļuva par Lēdurgas bibliotēkas vadītāju, pilnīgi svešā vidē viņa nenonāca. Iepriekšējās bibliotekāres bija pazīstamas – abas Līgas skolasbiedru mammas. Īpaši lielu darbu bibliotēkā bija ieguldījusi iepriekšējā vadītāja Konstantīna Jēkabsone, kuru vietējie pazīst kā Inu. Bibliotēkā viņa nostrādājusi aptuveni 50 gadus, turklāt tas bijis viņas vienīgais darbs. Ar bibliotēku Ina nav zaudējusi saikni arī pensijā un joprojām to bieži apmeklē. “Man atlika turpināt. Bija pat tāda atbildības sajūta – saglabāt to, ko viņa bija radījusi,” atzīst Līga.

Līdz ar Lēdurgas bibliotēku Līga pārņēmusi arī darbu Atmodas bibliotēkā Lodes ciemā, apmēram septiņus kilometrus no Lēdurgas. Vēlāk tā reorganizēta par pakalpojumu sniegšanas vietu. Līga secinājusi, ka nav jēgas par ierobežotajiem līdzekļiem abās vietās pirkt vienas un tās pašas grāmatas – daudz lietderīgāk veidot plašāku kopējo piedāvājumu un grāmatas pēc vajadzības nogādāt lasītājiem. Vēlāk, runājot par Atmodas pakalpojumu sniegšanas vietu, viņa piebilst, ka tajā šajos gados izdevies ieviest kādu īpašu tradīciju – ikgadējo Helovīna pasākumu bērniem.

“Dažreiz jau nodomāju – varbūt šogad netaisīsim...” nopūšas bibliotēkas vadītāja. “Bet bērni, vēl pirms esmu kaut ko pateikusi, paziņo, ka to jau gaida. Tad saprotu – variantu nav.” Līga cenšas izdomāt arī uzdevumus, kuros jāliek lietā zināšanas un izdoma. Reiz, piemēram, šajā pasākumā bērniem bijis jāsaliek cilvēka skelets, pie kura kauliem norādīti nosaukumi latīņu valodā.

Bērni Lēdurgas bibliotēkā ir ne tikai viesi, bet savā ziņā arī tās līdzautori. Pirms telpu rekonstrukcijas viņi tika aicināti iztēloties savu sapņu bibliotēku, un vairākas no bērnu idejām īstenotas arī jaunajās telpās – tapis zaļais paklājs, melnā zīmēšanas siena, LEGO siena un melnie pufi. Tagad te labprāt viesojas arī Garlība Merķeļa Lēdurgas pirmsskolas izglītības iestādes bērni – piedalās lasīšanas veicināšanas programmas “Grāmatu starts” Pūčulēnu skolas nodarbībās, bet pēc tām bibliotēkā vēl labprāt uzkavējas un spēlējas.

Bibliotēkai jāiet līdzi laikam

Piecos darba gados Līgai izveidojies savs redzējums par mūsdienīgu bibliotēku. Viena no pirmajām pārmaiņām bija konta izveide Facebook, vēlāk arī Instagram. “Tas uzreiz deva lielāku sasniedzamību un atpazīstamību. Ir cilvēki, kuri līdz bibliotēkai varbūt neatnāk, bet sociālajos tīklos uzzina, kas pie mums notiek. Tehnoloģiski ir jāiet līdzi laikam,” ir pārliecināta bibliotēkas vadītāja.

Kad tapa jaunās telpas, savas idejas varēja izteikt arī bērni. Viņi kopā ar ģimenēm veidojuši maketus, tikušies ar dizaineri un stāstījuši, kādu bibliotēku vēlētos. Bērni gribējuši melnu sienu, uz kuras varētu zīmēt dekorācijas un spēlēt teātri, zaļu paklāju, “Lego” sienu un omulīgus stūrīšus. Vairākas idejas arī īstenotas. Līgai tas šķitis būtiski – ja bibliotēku izmantos bērni, arī viņiem jāļauj pateikt, kādā vidē viņi gribētu atrasties.

Plašajās un modernajās telpās bibliotēka darbu sāka pagājušā gada jūnijā. Pirms pārcelšanās gadā bijuši 247 reģistrēti lietotāji, bibliotēkas atklāšanas gadā – jau 323. Īpaši pieaudzis bērnu apmeklējums. Pirmajā stāvā izvietots bibliotēkas krājums, zona mazākajiem bērniem, datori, atpūtas krēsli, interaktīvais ekrāns un periodikas zona. Labierīcības pielāgotas gan cilvēkiem ar kustību traucējumiem, gan ģimenēm ar maziem bērniem. Otrajā stāvā ir telpa jauniešiem, klusās lasītavas darbam un mācībām, atpūtas zona un neliela virtuvīte.

Īpaši nozīmīga ir vides pieejamība. Vecajās telpās bibliotēka atradās trešajā stāvā, un daļai senioru kāpnes bija nopietns šķērslis. Tagad galvenais krājums un apkalpošana atrodas pirmajā stāvā.

“Ir atgriezušies cilvēki, kuri iepriekš vairs nevarēja uzkāpt līdz bibliotēkai,” priecājas Līga.

Jaunās telpas mainījušas arī apmeklētāju paradumus. Īpaši tas redzams starp bērniem un jauniešiem – viņi vairs neienāk tikai pēc grāmatas uz 15 vai 20 minūtēm. Ir bērni, kuri bibliotēkā pavada pat trīs, četras stundas dienā. Uz jautājumu, kā viņus izdodas ieinteresēt laikā, kad jauniešu ikdienā ir tik daudz citu nodarbju un tehnoloģiju, Līga smejas: “Man liekas, viņi nāk kā bites uz medu.”

Bibliotēkas apmeklētību veicina arī fakts, ka tā atrodas kultūras nama ēkā. Kamēr lielākais bērns dejo vai dzied, mamma ar mazāko var palikt bibliotēkā. Arī pēc skolas bērniem tā kļuvusi par vietu, kur gaidīt autobusu vai pulciņu. Līga pati bērnībā dzīvojusi septiņus kilometrus no centra un labi zina, cik nozīmīga laukos ir droša vieta, kur pavadīt laiku.

Bērnu telpā ir divstāvu namiņš, komiksi un grāmatas, ko Līga cenšas izvietot tā, lai tās pašas pievērstu uzmanību. Viņa arī izdomā mīklas, rēbusus un dažādas spēles.

Gadās, ka bērni atnāk desmit minūtes pirms darba laika beigām un pavaicā: “Vai tu nevari ātri izdomāt kādu spēli?”

Līga atzīst, ka darbs ar bērniem sagādā patiesu prieku, taču ir nepieciešama arī liela pacietība: “Bērni ir dažādi, ar dažādām vajadzībām. Jāmācās saprast, kā ar katru runāt un kā kopā atrisināt situācijas.”

Īpaši Līgai palicis atmiņā kāds topošais pirmklasnieks, kuru aizrauj Maikla Džeksona mūzika. Zēns atkal un atkal cilājis biezu grāmatu par mūziķi un ļoti vēlējies tādu savā īpašumā. Līga atcerējusies, ka kāda kolēģe piedāvājusi atdot bibliotēkas krājumam vairs nevajadzīgu grāmatu. “Es uzreiz uzrakstīju: es zinu vienu, kurš šo grāmatu ļoti gribētu. Ja mēs viņu neatstumsim un palīdzēsim dabūt to, kas viņu šobrīd aizrauj, varbūt pēc M. Džeksona viņš lasīs par kādu citu cilvēku. Tas jau ir ceļš uz lasīšanu,” ir pārliecināta bibliotēkas vadītāja.

Bibliotēkas krājuma veidošanā jāievēro noteikti principi, tomēr liela nozīme ir pašu lasītāju vēlmēm. Līga seko iecienītajiem autoriem, piedāvā arī kaut ko jaunu un ņem vērā pieprasījumus. Ja cilvēki atkārtoti prasa, piemēram, psiholoģijas literatūru, kļūst skaidrs, ka šī krājuma daļa jāpapildina. Ja vajadzīgās grāmatas Lēdurgā nav, talkā nāk citas Siguldas novada bibliotēkas.

Mazā novadā izveidojusies arī noteikta loģistika – ja pašvaldības darbinieks tāpat brauc no viena pagasta uz otru, bieži paņem līdzi arī grāmatas. “Gadās, ka cilvēks no rīta pasaka, ko vajag, pēcpusdienā grāmata jau ir atvesta un viņš to var saņemt,” priecājas bibliotēkas vadītāja.

Lēdurgas bibliotēkas telpas ir vieta ne tikai lasītājiem, bet arī kopābūšanai un radošām aktivitātēm. Ziemassvētku laikā te saliedēšanās pasākumā tikās Siguldas novada kolēģes, kopīgi darbojoties radošajā stikla darbnīcā.

Patvērums un mācību klase

Bibliotēka kļuvusi arī par satikšanās vietu. Ceturtdienās uz Lēdurgu brauc zivju mašīna, un vairākām kundzēm jau izveidojies rituāls – vispirms satikties bibliotēkā, nokārtot grāmatu lietas un tad kopā doties iepirkties.

Dažreiz bibliotēkas nozīmi raksturo citi notikumi. Kāds puika pēc nepatikšanām skolā bija aizgājis no stundām. Drīz piezvanījusi mamma: vai bērns gadījumā nav bibliotēkā? Bija. Nākamajā dienā viņa atnākusi pie Līgas, apskāvusi un pateikusies: “Cik labi, ka jūs esat tā vieta, kur viņš atrada patvērumu.” Līga piebilst:

“Viņš neaizgāja uz mežu vai kaut kur citur. Viņš atnāca šeit.”

Bibliotēkas vadītāja novērojusi, ka Lēdurgas bibliotēkai nav vienas dominējošas lasītāju grupas – te sastopas dažādas paaudzes. Bērnus šeit bieži atved skolai nepieciešamā lasāmviela vai ieteicamās literatūras saraksts, vasarās ierodas arī tie, kuri brīvlaiku pavada pie vecvecākiem. Senioriem joprojām ļoti svarīga ir grāmatu lasīšana, taču viņu vajadzību loks kļūst arvien plašāks. Bibliotēkā senioriem noticis ap desmit digitālo prasmju nodarbību cikls. Pēc tā vairāki atgriezušies, lai nostiprinātu apgūto.

“Viņi zina, ka to ir mācījušies, bet kaut kas piemirsies. Tad nāk un saka: parādi man vēlreiz, kā tur bija jādara.” Vienam vajadzīga palīdzība ar WhatsApp, citam – ar internetbanku, valsts vai pašvaldības elektroniskajiem pakalpojumiem. Arvien aktuālāka kļūst kiberdrošība – krāpnieciskas ziņas, viltus informācija un aizdomīgas saites. Arī pati Līga apguvusi kiberdrošības mācības “Kiberacs”. Pēc viņas pieredzes, dažreiz vērtīgāka par grupu nodarbību esot individuāla konsultācija. Līgai gadoties pat palīdzēt arī senioriem mājās: “Viņu bērni dzīvo Rīgā vai citviet, negribas traucēt. Tad paprasa – vai tu nevari atbraukt un parādīt? Te jau visi ir savējie.”

Bibliotēkas pamatpakalpojumi tagad ir pieejami pirmajā stāvā, un īpaši iecienīts ir mājīgais preses stūrītis – vieta, kur ērti piesēst un nesteidzīgi pārlapot jaunākās avīzes un žurnālus.

Katram lasītājam Līga cenšas atrast savu pieeju. Kāds no rīta atstāj izlasītās grāmatas, dodas ikdienas gaitās un vakarā atgriežas pēc jaunām. Cits piezvana: “Šī man patika, tā nepatika, tagad gribētu kaut ko par šādu tēmu.” Ja seniors pats līdz bibliotēkai vairs nevar nokļūt, Līga grāmatas aizved uz mājām: “Tādu cilvēku nav daudz. Es tāpat braucu uz Atmodas pakalpojumu sniegšanas vietu. Ja sanāk pa ceļam – vai tad grūti piestāt?”

Līdz ar bibliotēku jaunajās telpās darbojas arī Valsts un pašvaldības vienotais klientu apkalpošanas centrs jeb KAC. Līga to dēvē kā tiltu starp iedzīvotāju, pašvaldību un valsti. Īpaši nozīmīgs tas ir cilvēkiem, kuriem digitālo pakalpojumu izmantošana sagādā grūtības. Jaunāki cilvēki ar ikdienas lietām lielākoties tiekot galā paši un pēc palīdzības nākot tad, ja jautājums esot sarežģītāks vai specifiskāks.

Pie bibliotēkas izdevies panākt arī “Latvijas Pasta” pakomāta uzstādīšanu, un dažreiz pat tas kļūst par daļu no Līgas darba – ja mazs skolēns atnāk pēc mammas sūtījuma, bet nodalījums atvēries pašā augšā, viņa steidzas palīgā. No savas darba vietas Līga labi pārredz Lēdurgas centru, tāpēc pamana arī to, kas notiek aiz bibliotēkas durvīm. Ja ziemā uz slidenās ietves pakrīt viens cilvēks un pēc brīža vēl kāds, viņa jau zvana pašvaldībai. “Es nevaru tā vienkārši noskatīties,” saka Līga.

Vērtīgs papildinājums bibliotēkas plauktiem – 2025. gada augustā Lēdurgas muižas barona pēctecis Jorns fon Kampenhauzens bibliotēkai uzdāvināja bērnu grāmatas vācu valodā. Tās tagad var izmantot arī Garlība Merķeļa Lēdurgas pamatskolas bērni, papildinot un nostiprinot vācu valodas zināšanas. Attēlā – Līga Rostoka, iepazīstot saņemto dāvinājumu.

Stāsts aizved pie nākamā

Bibliotēkas ikdienā līdzās grāmatām ienāk arī cilvēku dzīvesstāsti. Viens no neparastākajiem saistīts ar lidmašīnas avāriju Lēdurgas pusē. Kad par šo notikumu filmēts televīzijas raidījums, Līgas vīrs Arnis, kurš ir mednieks un zināja avārijas vietu, palīdzējis žurnālistiem to atrast. Pēc kāda laika Lēdurgā no Ukrainas ieradusies bojāgājušā pilota sieva, kura vēlējusies redzēt vīra nāves vietu. “Šie stāsti savijas. Šķiet, ka viss jau ir izstāstīts, bet pēc laika tas atkal atgriežas un parādās pavisam cita puse.”

Šādi stāsti aizved pie vēl vienas būtiskas bibliotēkas funkcijas – novadpētniecības. Līga vairāk vai mazāk zina daudzu Lēdurgas māju un ģimeņu vēsturi. Lasot seno periodiku, arhīvu materiālus un cilvēku atmiņas, pamazām veidojas kopējā aina:

“Nevar pateikt, ka kāds stāsts būtu pilnīgi pabeigts. Pie tā atkal jāatgriežas – pie skolas, baznīcas, mājām, ģimenēm... Viena lieta aizved pie nākamās.”

Cilvēki turpina nest uz bibliotēku fotogrāfijas, dokumentus un senas lietas. Līga smejas, ka jau trešo dienu nākot uz darbu ar domu beidzot nomazgāt logus, taču līdz tiem netiekot. Tieši pirms intervijas piezvanīts no skolas – kārtojot muzeja telpas, atrastas divas kastes ar fotogrāfijām un dokumentiem, kas īsti neattiecas uz skolu. Tos atvedīšot uz bibliotēku. “Un man, protams, jau interesē – kas tajās kastēs ir?” smejot saka Līga.

Bibliotēkā glabājas senas baznīcas lapiņas, veci čeki, kvītis, mājsaimniecību dokumenti un piezīmju klades. Kādā līgumā fiksēts, par kādu samaksu cilvēks pieņemts darbā – cik saņems naudā, cik graudā un ko vēl darba devējs dos. Vecākās paaudzes cilvēki kladēs pierakstījuši laikapstākļus un notikumus. “Šī intervija pēc 50 vai 60 gadiem arī būs lieliska laika liecība,” piebilst Līga.

No kreisās – ilggadējā Lēdurgas bibliotēkas vadītāja Konstantīna (Ina) Jēkabsone, tagadējā vadītāja Līga Rostoka un Siguldas novada bibliotēkas direktore Jeļena Ozoliņa.

Novadpētniecība ir viena no jomām, kurai bibliotēkas vadītāja gribētu veltīt vēl vairāk laika. Viņas lielais sapnis ir Lēdurgas vēsturi sakārtot digitālā formā, lai notikumus, cilvēkus, mājas un dokumentus varētu redzēt savstarpēji saistītā laika līnijā. “Man galvā tā bilde jau ir,” viņa saka. Taču tas ir milzīgs darbs. Nepietiek materiālus tikai ieskenēt – katram dokumentam jābūt precīzi aprakstītam, lai pēc gadiem informāciju varētu atrast. Arī automātiski nolasītajos digitalizētajos tekstos mēdz būt sagrozīti uzvārdi, mājvārdi un vietvārdi, kas cilvēkam ar vietējām zināšanām jāizlabo.

Sarunā par Lēdurgu Līga atkal un atkal atgriežas pie vārda “kopiena”. Vietējie cilvēki kopā iesaistījušies vairākos Lēdurgai nozīmīgos jautājumos: administratīvi teritoriālās reformas laikā iestājušies par to, pie kura novada Lēdurgai piederēt, cīnījušies par vietējās skolas saglabāšanu, bet pašlaik aktīvi apspriežot ieceri par biogāzes ražotni. Pie bibliotēkas vadītājas nonāk cilvēki ar atšķirīgiem uzskatiem, bet viņa par savu pienākumu uzskata spēju uzklausīt visas puses:

“Es esmu pa vidu. Mēģinu uzklausīt abas puses un neietekmēt cilvēka viedokli.”

Kad pašai vajadzīgs padoms vai atbalsts, Līgai līdzās ir kolēģi un Siguldas novada bibliotēkas vadība, palīdzot arī ģimene – dažādos bibliotēkas darbos iesaistījušās meitas. Savu artavu labprāt dod arī bērni, kuri te uzturas ikdienā – iespiež grāmatās zīmogus, palīdz kaut ko sakārtot vai pat paņem rokās putekļu lupatiņu. “Viņiem patīk sajūta, ka mēs kaut ko darām kopā,” novērojusi Līga. Šajā kopā būšanā arī slēpjas Lēdurgas bibliotēkas īpašais spēks.

Sarunas noslēgumā atkal nonākam pie atvērtajām bibliotēkas durvīm, ar kurām sākās šis stāsts. Aiz tām svarīgs nav tikai izsniegto grāmatu vai apmeklējumu skaits, bet sajūta, ka te var ienākt, pajautāt, uzticēties un saņemt palīdzību. “Gandarījums par šo darbu ir jau tas vien, ka cilvēks ir atnācis un uzdrošinājies man paprasīt palīdzību. Tas nozīmē, ka esmu ieguvusi viņa uzticību,” saka Līga.

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīzes" redakcija.
#SIF_MAF2026