Dainis Kalns: Cilvēkam vajadzīgs fiziskais un garīgais tonuss

Dainis Kalns Latvijā zināms ne tikai kā ārsts un Latvijas Ārstu biedrības goda biedrs, bet arī kā Siguldas Opermūzikas svētku izveidotājs, Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris un Spīdolas balvas laureāts. Un nu jau arī divu grāmatu autors.

Dainis Kalns: Cilvēkam vajadzīgs fiziskais un garīgais tonuss
Foto: arhīvs

Stāstu krājums “Nepārvaramā” tika izdots 2022. gadā, bet savu jaunāko darbu, ģimenes sāgu “Lielā laime”, autors 7. oktobrī prezentēja Tukuma bibliotēkā līdz ar stāstiem par opermūzikas festivālu un, galvenais, par to, kā vecumā izvairīties no demences. Kā saka pats Kalna kungs, “savos gandrīz astoņdesmit divos gados esmu sapratis, kas tas ir un kas no tās var paglābt”. Par to un daudz ko citu – stāsta Dainis Kalns.

Īss ieskats dzīvesgājumā

Kuldīgā beidzu vidusskolu 1964. gadā. Pēc vidusskolas bija trīs gadi armijā, seši – Medicīnas institūtā, septiņi – Ventspils slimnīcā. Atgriezies Rīgā, strādāju Medicīnas skolā un Gaiļezera slimnīcā, kur asistēju pieredzējušajam ķirurgam Raulam Renemanim un kļuvu par augstākās kategorijas ķirurgu, kas bija mana mūža darbs. Tā kā man enerģijas nekad nav trūcis, vienmēr esmu sportojis – trenējos un trenēju svarcēlājus.

Kad sākās atmoda, Ingrīda Sokolova Kauguros atklāja Zentas Mauriņas Kultūras universitāti, un es to nokopēju – Siguldā atvēru Garīguma liceju. Visa mūsu inteliģence, zinātnieki, mācītāji bija pasniedzēji. Pēc četriem gadiem gribējās kaut ko vairāk, un sākumā Siguldas baznīcā, kultūras namā un slimnīcas aktu zālē notika pasākumi un koncerti, bet 1993. gadā pārcēlāmies uz Siguldas pilsdrupām, kur 1995. gadā sākās operu iestudējumi, kurus menedžēju kopā ar sievu – aktrisi Lolitu Cauku. Tā līdz šai dienai mokos – vienmēr ir jāizdomā, lai tas, ko piedāvāju, būtu līmenī, un jāriskē ar savu naudas maku.

Bet labāk riskēt ar naudu, nevis ar kvalitāti!

Ļoti svarīgs nosacījums – darbaspējas

Rīgā ir ļoti daudz centru, kur strādā ar senioriem, palīdz viņiem tikt galā ar sevi, bet ir arī tādi cilvēki, kas paši tiek galā. Jā, tas ir grūti, bet arī diezgan vienkārši; kā kādreiz teica Visvaldis Lācis, kas deviņdesmit trīs gadu vecumā skrēja maratonu, – jābūt fiziskā un garīgā tonusā.

Viegli jau pateikt, bet – kā dabūt to fizisko un garīgo tonusu? Nupat, lasot par vienu no izcilākajiem teologiem Voldemāru Maldoni, ieraudzīju vārdus “lielas darbaspējas”. Respektīvi, lai cilvēks varētu kvalitatīvi un efektīvi savu mūžu pavadīt, ir vajadzīgas darbaspējas. Tu vari būt apdāvināts, bet, ja ātri nogursi, ja nespēsi koncentrēties, tad būs grūti. Bet, lai šīs darbaspējas iegūtu, jāsāk domāt pavisam agri.

Pirmās Latvijas laikā bija tāda teorija, ka par bērnu radīšanu jādomā jau vismaz pusgadu pirms šī notikuma.

Esmu ticies ar cilvēkiem, kuri saka, ka atmetuši smēķēšanu, atteikušies no alkohola, lai pēcnācējs būtu vesels. Es nezinu, kāpēc ar topošajiem vecākiem ir aizmirsuši par to runāt, bet tas ir ļoti svarīgi. Te atceros vienu ļoti cinisku sarunu. Kāda māte sūdzējās manam kolēģim par to, ka viņas bērns ir slimīgs, un kolēģis atbildēja, ka viņi, vecāki, taču šo bērnu ir radījuši… Tātad – pirms domāt par pēcnācējiem, kādu laiku iepriekš, kā jau minēju, ir jāatsakās no kaitīgiem ieradumiem, arī no kontracepcijas.

Tālāk svarīgākais ir bērna mūža pirmie septiņi gadi. Jo, lai būtu jau manis pieminētās darbaspējas, ir vajadzīga spēcīga sirds, labas plaušas un muskulatūra. Uzskatu, ka daba, radot cilvēku, jau ir par to domājusi, liekot bērniem šajā vecumā būt ļoti aktīviem. Un tas ir normāli – organismā esošie adrenalīna centri liek kustēties, un šīs darbības palīdz sirdij, plaušām, muskuļiem. Un, ja ir stipra muskulatūra, arī smadzenes labi attīstās. Tāpēc jau ir tas teiciens, ka veselā miesā ir vesels gars. Tā ka arī bērniem slodze ir vajadzīga, lai radītu spēcīgu pamatu tālākajai dzīvei un lai viņi varētu labi mācīties, labi sportot un gūt rezultātus.

Piemēram, Raimonds Bergmanis ir svarcēlājs ar divām augstākajām izglītībām, bet profesors Māris Andžāns, kurš nereti komentē starptautiskos notikumus, ir septiņkārtējs Latvijas čempions svarcelšanā. Un varētu vēl šādus cilvēkus minēt. Tas ir elementārs likums: ja gribi, lai tev strādā smadzenes, lai tu tiec uz priekšu, lai būtu jauda, ir jāstrādā! Ja nav jaudas, paliec atpalicējos…

Nākamais ir iztikt bez cigaretēm, diemžēl šobrīd tā ir vislielākā bēda, ka smēķē gan sievietes, gan vīrieši. Un tad ir nogurums, sirds vājums un jāmeklē medikamenti…

Dārzs dod emocijas un kustības

Kad nāk pāri četrdesmit gadiem, vislabākās zāles ir zeme, dārziņš, kur parušināties. To pirms gadiem trīsdesmit izlasīju rakstā par slavenu krievu ķirurgu Uglovu, kurš deviņdesmit piecu gadu vecumā vēl operēja.

Kad viņam prasīja, kur ir jūsu noslēpums, viņš nosauca trīs elementāras lietas: būt pozitīvam – darīt labus darbus un domāt labas domas –, kā arī strādāt dārzā.

Manā dārzā izaug viss, ko vajag, – gurķi, kartupeļi, upenes, avenes, zemenes, vienīgi sīpoli tajā zemē neaug tā, kā vajag. Ja esi dārziņā, ja sāc koncentrēties uz to, kas dīgst un nedīgst, pazūd visas nepatīkamās problēmas. Otrkārt, tā ir laba fizkultūra, slodze organismam, lai veicinātu asinsriti. Ravējot tu nemanot izpildi dažādus vingrojumus un vēl vari nopriecāties, ka esi dobi izravējis un rudenī arī ražu novācis.

Un trešais šī ķirurga ieteikums bija padomāt par intīmo dzīvi. Jā, padomju laikā nebija seksa, un tagad arī par to kautrējas runāt, bet tā ir tāda pati dzīves nepieciešamība kā elpot svaigu gaisu. Normāls vecis vienmēr tā kā drusku alkst pēc sievietes… Bet tur ir vajadzīgi divi. Uzskatu, ja sieviete mājās domā par sevi, par savu ģērbšanos, par savu frizūru, tad jau vīrietis būs savaldzināts. Un, bez šaubām, arī vīrietis nedrīkst tāds nopuņķojies apkārt staigāt – viņam jābūt tonusā! Tā arī vecumdienās dzīve var būt jauka un patīkama.

Pieticīgie tiek dzīvē uz priekšu

Un vēl viena lieta – ir jābūt radošam, kas ir vislabākās zāles pret demenci! Ja tu kaut ko radi, tas ir smadzeņu treniņš. Nav jau obligāti jāraksta grāmata, jākomponē mūzika vai dzejolis jāizdomā. Var mājās tādu smuku puķu dārziņu veidot, visu ko kombinēt. Man patīk, ka mana kundze ir aizrāvusies un no sēkliņām uz palodzes audzē stādiņus gan puķēm, gan tomātiem un gurķiem, un pēc tam siltumnīcā ir tik laba tomātu raža. Tas ir tāpēc, ka pieiet tām lietām radoši.

Un vēl viens ieteikums: lasiet! Lasīšana arī ir enerģija.

Es arī pats jūtu – ja apmēram četrdesmit minūtes kaut ko nopietnu lasu, esmu sevi garīgi noslogojis. Un tā ir ļoti pozitīva sajūta. Mans ritms ir tāds, ka no rīta izdzeru kafijas tasīti, tad palasu un dodos ārā – uz siltumnīcu vai, piemēram, zemenes ravēt, bet vislielākā atkarība man ir malkas skaldīšana. Laukos ir trīs krāsnis, un malka ir vajadzīga. Un, ja ir labs cirvis, malkas skaldīšana ir pat maza bauda.

Ziniet, man ir vajadzīgs maz. Man ir, kur dzīvot, ir mašīna, ar ko braukt, un esmu laimīgs, salīdzinot ar savu bērnību, kad biju izsalcis, uz skolu kājām gāju piecus kilometrus, arī ziemā ar tenisčībiņām kājās, un valkāju apģērbu, ko divi vecākie brāļi bija novalkājuši… Bet tas norūdīja. Jo citu iespēju nebija. Varbūt tāpēc man nav vajadzīga ne greznība, ne lepnība – tā varbūt ir kaut kāda bērnības trauma. Bet ir arī teiciens, ka pieticīgie dzīvē tiek uz priekšu, – var teikt, ka mana pieticība ir radījusi opermūzikas svētkus…

Galvenais ir nebūt slinkam, laiskam. Ja kustināsi kājas, rokas un smadzenes, jaunība nezudīs.

mceu_33883969711794743805196.jpg

“Lielā laime” – piemineklis pēckara sievietēm laukos

Uzskatu, ka bērna gados ir ļoti svarīga vienatne, būšana ar sevi un ārpus bara, jo tad var izdomāt dažādas domas. Tā notika arī ar mani – lauku zēnu, kam ganu gaitās vai, garo ceļu uz skolu ejot, bija laiks par visu ko izsapņoties. Grāmata “Nepārvaramā” man kādus četrdesmit gadus bija galvā, bet to uzrakstīju tikai pirms trim gadiem.

Savukārt “Lielā laime” ir piecu paaudžu ģimenes sāga, manas atmiņas no četru gadu vecuma, atceroties savas ģimenes saimniecību, lauku darbus un svētkus.

Šī grāmata ir kā piemineklis manai mammai un visām tām sievietēm, uz kurām pēckara gados gūlās smagie kolhoza darbi un kas vienas lielā trūkumā audzināja bērnus.

Mēs bijām pieci, un, kad 1952. gadā sāku iet skolā, tur puse bijām bez tēviem – viņi bija krituši, izsūtīti uz lēģeriem vai aizlaidušies uz ārzemēm. Bet mātes palika un, kā vien spēja, rūpējās, lai bērni izaugtu.

Vai būs grāmata par Siguldas operas svētkiem?

Jau pirms gadiem desmit to uzrakstījis, bet izdevējs Juris Visockis [“Jumava”, – aut.] to izbrāķēja. Pamatā tur deviņdesmit pieci procenti bija pozitīvie tēli, taču divi bija tādi ne tie labākie, bet viņš gribēja, lai grāmata ir kā salds sīrupiņš… Bet es neesmu pieradis liekuļot, kas reizēm drusku traucē, taču uzskatu, ka lietas ir jāsauc īstajos vārdos. Taču esmu iecerējis uzrakstīt par savu dzīves gājumu, un jau ir nosaukums – “Dzīve bez garlaicības”.

Plānā ir arī nopietns stāsts par mīlestību. Un mana nākamā misija ir kopā ar domubiedriem pētīt Latvijas vēsturi, kas nereti balstās uz mītiem un izdomātām lietām, jo īpaši par Andrievu Niedru, un mūsu mērķis ir padarīt viņu par Latvijas glābēju, nevis nodevēju. Mēs organizēsim konferences un celsim gaismā patiesību.

Sarunas

Vairāk