Arī vadīt mazu lauku skolu nenozīmē tikai sēdēt direktora kabinetā. Ja saslimst skolotājs, jāiet klasē, ja trūkst darbinieka virtuvē – jāpalīdz mazgāt traukus, bet reizēm nākas pat doties noskaidrot, kāpēc pie bērnudārza ilgstoši stāv aizdomīga automašīna.
Pirms gada šo atbildību uzņēmās Zane Martinsone, kura pati reiz bijusi Lēdurgas skolas skolniece, bet tagad ir tās direktore. Par spīti lauku skolas izaicinājumiem, Zane tās lielāko vērtību redz tieši mazumā – te bērns nepazūd pūlī, viņu pazīst, pamana un zina vārdā.
– Ir pagājis pirmais gads Garlība Merķeļa Lēdurgas pamatskolas direktora amatā. Kāds tas jums bijis?
– Ļoti jaudīgs. Intensīvs un spraigs gads, iekāpjot pilnīgi citās kurpēs. Kad sāku strādāt, daudzi smīkņājot man teica: “Parunāsim pēc gada...” Tagad gads ir pagājis, un es joprojām uz darbu nāku ar prieku. Man ļoti patīk kolēģi, patīk redzēt bērnus – gan priecīgus, gan reizēm bēdīgus. Arī bērna skumjas kaut ko pasaka: tātad ir lieta, pie kuras mums jāstrādā. Šajā darbā nekad nezini, kā diena beigsies. Ir bijuši nepopulāri lēmumi un situācijas, kurās pati sev esmu teikusi: “O, tu tiešām to izdarīji!” Ir nācies pārkāpt pāri savām iekšējām robežām.
– Kas pirmajā gadā bija visgrūtākais?
– Sākumā ļoti liels izaicinājums bija pedagogi. Mums bija vakances ģeogrāfijā, ķīmijā, fizikā, vajadzēja sociālo pedagogu un speciālo pedagogu. Es ļoti aktīvi meklēju. Skatījos tuvējās skolas, meklēju kontaktus, zvanīju, rakstīju. Ar sludinājuma ievietošanu reizēm nepietiek. Ir pašam jāiet un jāmeklē cilvēks. Līdz 1. septembrim visas galvenās vakances izdevās aizpildīt, un par to es tiešām biju ļoti gandarīta.
Arī vadīt mazu lauku skolu nenozīmē tikai sēdēt direktora kabinetā. Ja saslimst skolotājs, jāiet klasē, ja trūkst darbinieka virtuvē – jāpalīdz mazgāt traukus, bet reizēm nākas pat doties noskaidrot, kāpēc pie bērnudārza ilgstoši stāv aizdomīga automašīna.
Pirms gada šo atbildību uzņēmās Zane Martinsone, kura pati reiz bijusi Lēdurgas skolas skolniece, bet tagad ir tās direktore. Par spīti lauku skolas izaicinājumiem, Zane tās lielāko vērtību redz tieši mazumā – te bērns nepazūd pūlī, viņu pazīst, pamana un zina vārdā.
– Ir pagājis pirmais gads Garlība Merķeļa Lēdurgas pamatskolas direktora amatā. Kāds tas jums bijis?
– Ļoti jaudīgs. Intensīvs un spraigs gads, iekāpjot pilnīgi citās kurpēs. Kad sāku strādāt, daudzi smīkņājot man teica: “Parunāsim pēc gada...” Tagad gads ir pagājis, un es joprojām uz darbu nāku ar prieku. Man ļoti patīk kolēģi, patīk redzēt bērnus – gan priecīgus, gan reizēm bēdīgus. Arī bērna skumjas kaut ko pasaka: tātad ir lieta, pie kuras mums jāstrādā. Šajā darbā nekad nezini, kā diena beigsies. Ir bijuši nepopulāri lēmumi un situācijas, kurās pati sev esmu teikusi: “O, tu tiešām to izdarīji!” Ir nācies pārkāpt pāri savām iekšējām robežām.
– Kas pirmajā gadā bija visgrūtākais?
– Sākumā ļoti liels izaicinājums bija pedagogi. Mums bija vakances ģeogrāfijā, ķīmijā, fizikā, vajadzēja sociālo pedagogu un speciālo pedagogu. Es ļoti aktīvi meklēju. Skatījos tuvējās skolas, meklēju kontaktus, zvanīju, rakstīju. Ar sludinājuma ievietošanu reizēm nepietiek. Ir pašam jāiet un jāmeklē cilvēks. Līdz 1. septembrim visas galvenās vakances izdevās aizpildīt, un par to es tiešām biju ļoti gandarīta.
Muzikālajā apvienībā “Svētki” Zane muzicē kopā ar ģimeni. Dziedāts visdažādākajos cilvēku dzīves notikumos – no kristībām un kāzām līdz pēdējam atvadu brīdim. No kreisās: Modris Āboltiņš, Zane, viņas mamma Marita Mazureviča-Motte un brālis Martins Motte.
– Mazai lauku skolai piesaistīt pedagogus ir īpaši sarežģīti. Kā izdodas nodrošināt nepieciešamos speciālistus?
– Mazā skolā ir mazas slodzes. Piemēram, ģeogrāfijas skolotājam tās var būt tikai dažas kontaktstundas nedēļā. Cilvēkam ir jābrauc, jātērē laiks un degviela, bet finansiāli tas ne vienmēr ir izdevīgi. Tāpēc ļoti liela vērtība ir vietējiem pedagogiem. Daļa mūsu skolotāju strādā arī citās skolās, daļa pie mums brauc tikai uz konkrētām stundām. Visu laiku jādomā, kā salikt slodzes tā, lai pedagogs nav pārstrādājies, bet skolai ir vajadzīgais speciālists.
Man arī ir svarīgi, lai skolotājs vakarā aiziet no darba ar smaidu, nevis pilnīgi izsmelts. Lai viņam acīs vēl ir tā dzirkstelīte.
– Vai ir kāds speciālists, kura skolai īpaši pietrūkst?
– Ļoti vajadzīgs būtu sociālais pedagogs. Atbalsta personāla trūkums vispār ir liela problēma – trūkst sociālo pedagogu, psihologu, logopēdu. Tajā pašā laikā bērnu, kuriem nepieciešams atbalsts, kļūst vairāk. Finansējums bieži tiek rēķināts pēc bērnu skaita, bet bērna vajadzības jau nav atkarīgas no tā, vai skolā ir simt vai piecsimt bērnu. Man cilvēcīgi par to sāp sirds. Es arī ļoti gribētu, lai sākumskolā biežāk klasē varētu būt divi pieaugušie. Piemēram, mums ir trīspadsmit pirmklasnieku – tas nav daudz, bet arī šiem bērniem ir ļoti dažādas vajadzības. Vienam lasīšana padodas viegli, citam nepieciešams daudz lielāks atbalsts. Ja vajag, es pati varu aiziet klasē un palīdzēt. Jo bērnam tā mazā uzvara reizēm ir milzīga.
– Šādā skolā tiešām jācīnās par katru bērnu?
– Jā. Ar zobiem un nagiem. (Smejas.) Protams, vienmēr būs ģimenes, kas pārceļas un izvēlas citu skolu, bet man ir svarīgi saprast, kāpēc bērns aiziet un vai ir kaut kas, ko mēs varējām izdarīt. Mazai lauku skolai bērnu skaits visu laiku ir fonā. Ir ministrijas tabulas, kritēriji, skolu tīkla jautājumi. Pirms pāris gadiem arī Lēdurgas skolai bija bažas par reorganizāciju. Tāpēc, ja redzu, ka skolēnu skaits aug, tas man ir ļoti svarīgs signāls. Pagājušajā gadā bija septiņdesmit četri bērni, šobrīd ir astoņdesmit septiņi. Arī pirmsskolā, kas darbojas pie skolas, bērnu skaits ir labs – ap četrdesmit. Tas dod cerību.
– Kāpēc, jūsuprāt, mazai lauku skolai ir jāpastāv?
– Tāpēc, ka šeit bērns nav nepamanīts.
Mums ir klases, kurās ir septiņi skolēni. Kādam tas var šķist mīnuss, bet man tā ir fantastiska iespēja katru bērnu ieraudzīt.
Lielā klasē ar divdesmit pieciem vai trīsdesmit bērniem pedagogam ir daudz grūtāk pamanīt, kuram kaut kas neizdodas vai kuram, gluži pretēji, ir īpašs talants. Es negribu, lai veidojas priekšstats, ka lauku skolā izglītība ir sliktāka vai ka tur paliek tikai bērni ar grūtībām. Tā nav. No mazām lauku skolām izaug ļoti spēcīgi un veiksmīgi cilvēki. Un skola laukos nav tikai skola. Tā ir daļa no kopienas.
Vadot Garlība Merķeļa Lēdurgas pamatskolas 155 gadu jubilejas salidojumu, kas šogad augustā Lēdurgā pulcēja vairāk nekā 200 absolventu, pedagogu un skolas draugu. Salidojuma rīkošana bija viens no lielajiem Zanes pirmā gada izaicinājumiem – gatavošanās sākās jau mācību gada sākumā, bet svētku koncertā caur dziesmām un stāstiem tika iziets cauri skolas vēsturei.
– Jūs esat teikusi, ka direktoram jāzina un jāprot gandrīz viss. Cik dažādās lomās ikdienā nākas iejusties?
– Ļoti dažādās. (Smejas.) Ja vajag, paņemšu lupatu un aiziešu gaiteni izmazgāt. Ja slimo pedagogs, esmu gājusi mācīt dabaszinības. Kad virtuvē saslima darbinieks, aizgāju palīdzēt mazgāt traukus. Ja vajag, varu arī zāli nopļaut. Man nav grūti iet un izdarīt. Reiz nācās iejusties gandrīz vai policista lomā.
Pirmsskolas pedagogi piezvanīja, ka pie bērnudārza jau ilgāku laiku stāv nepazīstama automašīna, kurā sēž divi vīrieši. Mēs ar saimniecības darbinieku aizbraucām noskaidrot, kas notiek. Viņi skaidroja, ka vērojot dabu vai kaut ko tamlīdzīgu. Pateicām, ka šī ir pirmsskolas izglītības iestādes teritorija un ka ilgstoši šeit uzturēties nevajadzētu. Viņi aizbrauca, bet mēs par notikušo informējām pašvaldības policiju. Varbūt nekas slikts tur nebija, taču, ja runa ir par bērnu drošību, es labāk pārbaudīšu.
Tiesa, gatavībai pašai visu izdarīt ir arī otra puse. Pagājušajā gadā man bija ļoti grūti kādam citam kaut ko deleģēt – šķita, ka pati izdarīšu ātrāk un zināšu, ka viss ir kārtībā. Bet tad viss sakrājas uz viena cilvēka pleciem, un tas jau ved uz izsīkumu. Šovasar par to daudz domāju, un tagad cenšos vairāk uzticēties citiem. Tā ir viena no lietām, kas man pašai vēl jāmācās.
– Vai sadarbība ar pašvaldības policiju skolai ir svarīga?
– Jā, un mums tā ir laba. Piemēram, pagājušajā rudenī vecākie puiši sāka braukt uz skolu ar mopēdiem. Pašvaldības policija atbrauca, apskatījās, vai viss ir kārtībā, vai ir spoguļi, apdrošināšana un pārējais. Puiši pēc tam sēdēja ar nolaistām galvām. Bet arī tā ir mācība – par savām izvēlēm ir jāatbild. Man pat gribētos, lai policiju skolā redz biežāk – ne jau tāpēc, ka mums būtu ļoti slikta situācija, bet profilaksei un drošības sajūtai.
– Ko jums nozīmē droša skolas vide?
– Drošība nav tikai kameras un dežurants. Mums ir dežurante Daiga – viņa tiešām ir mūsu acis. Daiga visu redz, zina un pamana. Ja mēs kaut ko nezinām, bieži varam viņai pajautāt. Ir arī videonovērošana. Bet mazā skolā lielākā priekšrocība ir tā, ka mēs cits citu pazīstam. Ja bērns no rīta atnāk citāds nekā parasti, mēs to pamanām. Ja viņš ir satraukts, varu aicināt parunāt, lai noskaidrotu, kas viņam uz sirsniņas. Dažreiz bērnam tieši tas arī ir vajadzīgs – lai kāds pamana.
– Ir sācies jauns mācību gads. Kādas ir galvenās mācību prioritātes šajā gadā?
– Izdzīvot! (Smejas.) Bet, ja nopietni, viena no būtiskākajām ir lasītprasme un tekstpratība. Un tas nav tikai latviešu valodas skolotāja jautājums. Ja bērns neprot izlasīt un saprast tekstu, viņam būs grūti arī matemātikā, dabaszinībās, vēlāk fizikā un ķīmijā. Pagājušajā gadā, kad pati biju pagarinātajā grupā, mazajiem teicu: “Ņemiet grāmatiņas un lasiet!” Pēc tam prasīju: “Par ko tu izlasīji?” Jo nepietiek tikai tehniski izlasīt vārdus – ir jāsaprot saturs. Un te ļoti svarīgs ir arī ģimenes darbs. Nevaram visu uzlikt tikai skolai.
Par vienu no lielākajām mazas lauku skolas vērtībām direktore Zane Martinsone uzskata iespēju pamanīt katru bērnu – redzēt, kad nepieciešams atbalsts, un nepalaist garām arī viņa spējas un talantus.
– Vēl viena lieta, ko bieži uzsverat, ir cieņpilna komunikācija.
– Jā, man tas ir ārkārtīgi svarīgi. Skola un vecāki ir vienā pusē – bērna pusē. Protams, vecākam ne vienmēr ir viegli dzirdēt, ka bērnam kaut kas neizdodas vai ir vajadzīga palīdzība. Bet par sarežģītām lietām ir jārunā. Arī pedagogam jāsper solis pretī bērnam. Ja bērns nav izdarījis darbiņu, var jau pateikt: “Es viņam pakaļ neiešu.” Bet varbūt bērnam pašam ir grūti pienākt. Tad es saku pedagogam: “Pasper tu to vienu soli. Pasaki: nāc, parunāsim.” Arī tā ir cieņa pret cilvēku.
– Kādu skolu jūs pati gribētu veidot?
– Es ļoti bieži skatos uz situācijām kā mamma. Domāju: ja tas būtu mans bērns, kā es gribētu, lai pret viņu izturas? Kā es gribētu, lai viņš šeit jūtas? Kā es gribētu, lai problēma tiktu risināta? Droši vien tas ir viens no maniem galvenajiem mēriem. Bērnam nav nepieciešams, lai viss skolā būtu pats jaunākais un dārgākais. Protams, gribētos modernāku aprīkojumu, 3D printeri, jaunus dizaina un tehnoloģiju kabinetus, vairāk mācību līdzekļu. Bet vēl svarīgāk ir, lai bērnam ir silti, droši, lai viņu pamana un zina vārdā.
– Sarunu festivālā “Lampa” jūs piedalījāties diskusijā par to, vai lauku iedzīvotāji var palīdzēt Latvijai izkļūt no demogrāfiskās bedres. Kas cilvēkam ir vajadzīgs, lai viņš izvēlētos veidot ģimeni un audzināt bērnus laukos?
– Skola ir ļoti svarīga, bet ar skolu vien nepietiek. Lēdurgā mums ir bērnudārzs, skola, kultūras nams, mākslas skola, bibliotēka, dejošana, dziedāšana – ļoti daudz iespēju gan bērniem, gan pieaugušajiem. Bet pietrūkst dzīvesvietu. Ir cilvēki, kas saka: mēs labprāt pārceltos uz Lēdurgu, bet kur dzīvot? Nav māju, nav dzīvokļu. Man šķiet, ka tas ir jautājums, par kuru pašvaldības un valsts līmenī vajadzētu domāt daudz nopietnāk. Jo interese par dzīvi laukos ir. Arī pie mums ģimenes pārceļas no Rīgas un citām vietām.
– Kļūt par direktori nozīmēja ienākt sistēmā, kurā iepriekš nebijāt strādājusi, – pēkšņi jāorientējas dokumentos, likumos, finansēs, jāpieņem lēmumi, par kuriem pašai jāuzņemas atbildība. Vai šādā amatā jaunais direktors reizēm nejūtas diezgan viens? Ir, kam pajautāt padomu un kas pasaka: neuztraucies, tu dari pareizi?
– Sākumā tiešām ļoti daudz nācās apgūt pašai – pārskatīju dokumentus, lasīju likumus, mēģināju saprast, kas un kā jādara. Un vēl joprojām ir lietas, kuras nezinu. Ja viens cilvēks saka vienu, otrs – kaut ko citu, bet pati atbildi nevaru atrast, es labāk pajautāju vēlreiz. Esmu zvanījusi arī Izglītības kvalitātes valsts dienestam, jo direktoram tomēr ir ļoti liela atbildība un es nevaru pieņemt lēmumu, ja neesmu pārliecināta, ka rīkojos pareizi.
Bet es nevaru teikt, ka esmu viena. Man ļoti palīdz mūsu lietvedes, varu jautāt kolēģiem – citu skolu direktoriem. Ir atbalsts arī pašvaldības Izglītības pārvaldē. Man ir ļoti svarīga sajūta, ka ir cilvēks, kuram vari piezvanīt un kurš nevis gribēs atkratīties, sak, ko tu man zvani, bet palīdzēs atrast atbildi.
Manuprāt, jaunajiem direktoriem ļoti noderētu sava veida “direktoru skola”. Skolās ienāk jauna vadītāju paaudze, bet tu atnāc amatā un daudz ko mācies, jau darot. Būtu vērtīgi, ja sākumā kāds praktiski izvestu cauri svarīgākajām lietām – ar ko sākt, kam pievērst uzmanību, ko noteikti nedrīkst palaist garām. Jo pirmajā gadā bieži vien vienkārši ej, jautā, meklē un mācies.
– Kāpēc vispār darāt tik sarežģītu darbu?
– Es pati par to reizēm domāju. (Smejas.) Protams, būtu labi no rīta ilgāk pagulēt, vairāk laika veltīt saviem četriem bērniem, vest viņus uz pulciņiem, vairāk dziedāt.
Bet man laikam vajag to izaicinājumu. Vajag to dzinulīti un nelielo spriedzīti ikdienā.
Es pati reizēm esmu pārsteigta, ka sēžu šajā krēslā. Nekad nebiju domājusi, ka būšu direktore. Bet motivāciju dod brīži, kad no vecākiem dzirdi: “Manam bērnam te patīk.” Vai redzi, ka skolēnu skaits aug. Tad saproti – varbūt kaut ko tomēr darām pareizi...
– Ar tik daudz pienākumiem direktores darba diena droši vien nebeidzas brīdī, kad aizverat skolas durvis. Kā izdodas novilkt robežu starp darbu un ģimeni?
– Es ļoti cenšos šo robežu novilkt, lai gan ne vienmēr tas izdodas. Cenšos visu, ko iespējams, izdarīt darbā, bet datoru joprojām ņemu līdzi uz mājām, jo ir dokumenti, termiņi, lietas, kas jāizplāno. Taču kolēģiem esmu skaidri pateikusi: ģimene man ir pirmajā vietā. Man ir četri bērni – Līvai ir desmit gadi, Elīzai astoņi, Markam trīs, bet Elmai divi gadi. Viņi ir mazi tikai ļoti īsu brīdi. Pēc tam izaug. Ja manam bērnam ir vajadzīga mamma, es darbā nebūšu. Reizēm smejos: ja kādam tas nepatīk, atlaidiet mani.
– Vai jūsu bērni mācās skolā, kuru pati vadāt?
– Nē, viņi mācās Straupes skolā un tur apmeklē arī bērnudārzu. Es ļoti apzināti cenšos šīs lomas nodalīt.
Gribu, lai maniem bērniem ir sava skolas dzīve un lai viņiem nav visu laiku līdzi tas, ka mamma ir direktore.
Lai man pēc tam nav jādzird: “Zini, tava meita šodien izdarīja to un to.” Arī viņiem nav jāizjūt mammas amata klātbūtne savās attiecībās ar skolotājiem un klasesbiedriem. Viņiem ir sava skola, savi skolotāji un sava vide, bet es tur varu būt vienkārši mamma.
Lai cik atbildīgs būtu direktora darbs, Zane ir pārliecināta – ģimene viņai vienmēr būs pirmajā vietā. Kopā ar vīru Mārtiņu viņi audzina četrus bērnus – Līvu, Elīzu, Marku un Elmu.
– Lai ikdienā spētu strādāt tik intensīvi un izturēt nemitīgo spriedzi, noteikti vajadzīgs arī laiks, kurā atgūt spēkus. Kas jums vislabāk palīdz atpūsties un pārslēgties?
– Man ļoti palīdz iešana dabā. Savulaik sāku doties garākos pārgājienos – arī trīsdesmit kilometrus gar jūru. Tagad tādi attālumi vairs tik bieži nesanāk, bet man joprojām ļoti patīk vienkārši iziet ārā, reizēm pabūt vienai. Un otra lieta noteikti ir mūzika. Tā man ir ļoti tuva jau kopš bērnības – arī mana izglītība ir saistīta ar mūziku. Esmu mūzikas skolotāja, esmu apguvusi diriģēšanu, savulaik vadīju vīru kori Limbažos, bet šobrīd darbojos arī kā kormeistare Lēdurgas Kultūras nama sieviešu korī “Lettegore”. Diriģēšanas un kopā dziedāšanas man pietrūkst, un, ja būtu vairāk laika, labprāt pati dziedātu kādā spēcīgā kolektīvā.
Dziedāšana nāk arī no ģimenes – mamma spēlē klavieres un ir mūzikas skolotāja, brālis bungas, un reizēm kopā muzicējam dažādos pasākumos. Esmu dziedājusi kāzās, kristībās un arī pavadot cilvēkus pēdējā gaitā. Mēs ģimenē reizēm smejamies: no šūpuļa līdz kapam. Bet dziedāšana man nav tikai darbs. Tā ir arī atpūta un kaut kas ļoti personisks. Ja dvēsele ir tukša, dziedāšana to atkal piepilda.
Mūzika Zanei ir tuva kopš bērnības – viņa ieguvusi mūzikas skolotājas izglītību un apguvusi arī diriģēšanu. Savulaik vadījusi vīru kori Limbažos, bet arī šobrīd, cik ļauj laiks, no mūzikas neatsakās. “Ja dvēsele ir tukša, dziedāšana to atkal piepilda,” saka Zane.
– Ko šis pirmais gads direktora amatā jums iemācījis par sevi?
– Ka es nevaru izglābt visu pasauli. (Smejas.) Man ir ļoti liela vēlme palīdzēt. Ja redzu bērnu, kurš no rīta nav paēdis, mēs atradīsim kaut ko ēdamu, kaut vai ābolu. Ja bērnam kaut kas nav kārtībā, gribas palīdzēt. Reizēm man šķiet, ka es viņus visus varētu paņemt pie sevis. Bet šajā gadā mācos saprast, ka nevar visu izdarīt uzreiz. Ir jāizvēlas, kas konkrētajā brīdī ir pats svarīgākais.
Es esmu arī ļoti paškritiska. Ja kaut kas nav izdevies, varu ļoti pārdzīvot, arī paraudāt. Bet mācos sev pateikt, ka es arī esmu tikai cilvēks. Man ir tiesības kļūdīties. Un no šīs kļūdas es varu mācīties kaut ko nākamajai reizei. Laikam tas arī ir lielākais, ko šis gads man devis – ļoti daudz jaunu zināšanu, jaunu cilvēku, jaunu situāciju un iespēju iepazīt pašai sevi.
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīzes" redakcija.
#SIF_MAF2026
