Par savu ieguldījumu mazpulku kustībā viņš ir saņēmis Latvijas Mazpulku goda nomināciju “Augsim Latvijai”. Raivo uzskata, ka ikvienam jau šodien ir jādomā par nākotni, lai mūsu bērni un mazbērni dzīvotu labāk, un ir pārliecināts, ka viena no svarīgākajām īpašībām ceļā uz jebkuru mērķi ir neatlaidība.
– Sāksim ar nelielu iepazīšanos. Kā jūs sevi noraksturotu cilvēkam, ar kuru tiekaties pirmo reizi?
– Esmu students, mācos Rīgas Stradiņa universitātes Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, kur apgūstu trenera-skolotāja profesiju. Šogad pabeidzu otro kursu.
– Varbūt paralēli studijām arī strādājat?
– Jā, darbojos kā treneris. No pagājušā gada trenēju pirmsskolas vecuma bērnus brīvajā cīņā – attīstām vispārējo fizisko sagatavotību un apgūstam arī pirmās cīņas iemaņas.
– No kurienes jūs nākat?
– Esmu dzimis, uzaudzis un joprojām dzīvoju Daugmalē. Tā ir mana dzimtā puse.
– Tātad var teikt, ka visa jūsu dzīve lielā mērā saistīta ar Daugmali. Varbūt turpat arī bērnus trenējat?
– Jā, Daugmales pamatskolā. Divus gadus skolā strādāju arī par sporta skolotāju un vadu mazpulku. No šā gada rudens sākšu trenēt bērnus arī Ķekavā.
Raivo Lūsis (otrais no kreisās) kopā ar komandas biedriem Latvijas jaunatnes olimpiādē Valmierā.
– Pastāstiet mazliet vairāk par mazpulkiem. Daudzi zina šo nosaukumu, taču ne visi īsti saprot, kas tā par organizāciju un ar ko nodarbojas.
– Latvijas Mazpulki ir lielākā bērnu un jauniešu nevalstiskā organizācija. Tās mērķi ir veicināt pilnvērtīgu personības attīstību, palīdzot bērniem un jauniešiem sagatavoties patstāvīgai darba dzīvei un integrācijai sabiedrībā. Latvijas Mazpulki stimulē un atbalsta jauniešu iniciatīvu un līdzdalību lēmumu pieņemšanā. Piemēram, mēs nodarbojamies ar dažādu projektu veidošanu. Bērni audzē dažādus kultūraugus, veic pētījumus, piedalās nometnēs un citos pasākumos. Galvenais ir iemācīties visu darīt pašiem un attīstīties, balstoties uz praktisko pieredzi.
– Kā jūs pats nonācāt mazpulkos?
– Es biju Daugmales mazpulka “Dzirkstelīte” vadītājas Zinaīdas Matisones audzēknis. Tā kā mūsu ģimene bija saistīta ar lauksaimniecību, Zinaīda Matisone uzaicināja mani kopā ar brāļiem iesaistīties mazpulkos. Varbūt tāpēc, ka mazpulku projektos daudz jāstāda, jāaudzē un jāveic dažādi pētījumi, mēs viņai šķitām piemēroti.
– Tas bija pirmais stimuls, lai iesaistītos šajā organizācijā?
– Jā. Sākām darboties mazpulkā, šī lieta iepatikās, un laika gaitā mana saikne ar šo kopienu tikai nostiprinājās. Šobrīd esmu Daugmales mazpulka “Dzirkstelīte” vadītājs.
– Jūsu ģimene jau vairākus gadus audzē pupas. Kāpēc izvēlējāties kultivēt tieši šos augus?
– Šī ideja sākās ar vienu mazpulku projektu, kas paredzēja izaudzēt šo kultūru. Vēlāk arī vecākiem radās doma, ka pupas varētu kultivēt plašāk. Tās labi veic augsnes bagātināšanu, savukārt minerālmēsli ir dārgi. Iepriekšējos gados galvenais mērķis bija zemes kvalitātes uzlabošana, bet šogad – kā peļņas avots, tāpēc diezgan lielas platības apsējām ar pupām. Šis process prasīja gana daudz laika.
– Kas ar pupām notiek pēc to izaudzēšanas? Kādiem nolūkiem tās izmantojat?
– Iepriekšējos gados mēs pupas galvenokārt iestrādājām atpakaļ zemē. Ja kāds ir dzirdējis vai lasījis par mūsu projektiem, tad zina, ka pupas kalpo kā zaļmēslojums. Savukārt šogad pupas nokulsim un nodosim pārstrādes uzņēmumiem – tie pupas vai nu samals miltos, vai arī izmantos dažādu citu produktu ražošanā.
Sīpoli lielajā laukā aug griezdamies, un ir cerības uz labu ražu.
– Vai atceraties savu pirmo mazpulku projektu? Vai tas arī bija saistīts ar pupām?
– Nē, mans pirmais projekts bija par griķiem. Iepriekšējā gadā pirms tā uzsākšanas tēvs augsnes kvalitātes uzlabošanas nolūkos bija iesējis griķus – tāpat, kā vēlāk darījām ar pupām. Vienubrīd izdomāju izveidot projektu par to, kā griķi aug laukā, kur iepriekšējā gadā tie jau iestrādāti zemē.
– Kāds bija šī pētījuma mērķis? Griķu audzēšana taču ir labi zināma un tiek praktizēta kopš senseniem laikiem.
– Mazpulku projektu galvenais mērķis nav izdarīt kādu zinātnisku atklājumu. Svarīgākais ir, lai bērns pats izzina visu procesu – kā augs attīstās, nobriest un kā gatavais produkts nonāk līdz veikala plauktam. Lai bērniem nerodas priekšstats, ka viss vienkārši top veikalā. Kad veidoju šo projektu, man bija astoņi gadi. Tolaik daudz kas man vēl nebija skaidrs, tāpēc pētīju visu pa posmiem – kā griķi dīgst, aug, mainās, attīstās un galu galā nonāk līdz novākšanai.
– Kādas lietas šajā projektā radīja būtiskākos sarežģījumus, un kas sagādāja vislielāko gandarījumu?
– Visgrūtākais bija regulāri iet uz lauku, vērot, kas notiek, visu pierakstīt, fotografēt un dokumentēt. Atceros, ka gadījās arī neliela ķibele – saplīsa telefons un pazuda daudz fotogrāfiju no projekta sākuma. Par laimi, mamma bija tās saglabājusi arī savā telefonā, tāpēc šo problēmu izdevās atrisināt.
Savukārt vislielāko gandarījumu izjutu brīdī, kad pabeidzu projektu un saņēmu sertifikātu par labi izstrādātu darbu. Latvijas Mazpulkos ir tradīcija – ja izstrādāti vismaz seši kvalitatīvi projekti, var saņemt sudraba karotīti. Es izveidoju un realizēju pietiekami daudz projektu, lai iegūtu šo goda nomināciju.
– Cik daudz šādu balvu esat ieguvis?
– Katrs to var saņemt tikai vienu reizi.
– Kur šo sudraba karotīti glabājat?
– Mājās, uz klavierēm.
– Tātad spēlējat arī klavieres?
– Esmu pabeidzis mūzikas skolu. Mans instruments bija trompete, bet papildus bija jāapgūst arī klavierspēle.
– Sanāk, ka esat diezgan daudzpusīgs. Vai, darbojoties mazpulkā, radās iespēja arī kaut ko nopelnīt?
– Jā, es piedalījos arī biznesa projektos. Varējām audzēt dažādus dārzeņus – burkānus, sīpolus, ķirbjus, pupiņas. Tā kā Latvijas Mazpulkiem ir sadarbība ar “Ezerkauliņiem” un veikalu tīklu “Maxima”, pēc ražas novākšanas ar “Ezerkauliņiem” šos produktus pārdevām veikalos “Maxima” visā Latvijā. Tā bija iespēja arī kaut ko nopelnīt.
– Cik liela saimniecība nepieciešama, lai varētu piedalīties šādos projektos?
– Patiesībā lielu platību nevajag. Pietiek ar piemājas dārzu. Galvenais ir paša apņēmība un vēlme darīt.
– Kāda ir vērtīgākā atziņa, ko mazpulki jums devuši?
– Iesāktais vienmēr ir jāpabeidz. Mazpulki iemācīja būt neatlaidīgam, uzņēmīgam un izdarīt visu līdz galam. Nepietiek tikai izstrādāt projektu – tas vēl bija jāaizstāv žūrijas priekšā, kura vērtēja, cik labi konkrētais projekts izveidots. Šāda pieeja un nepieciešamība pamatot savu viedokli gadu gaitā iemācīja kļūt centīgam un mērķtiecīgam, kā arī palīdzēja izkopt prasmi uzstāties.
Šīs iemaņas ļoti palīdzēja arī skolā. Kad sāku strādāt par skolotāju, man jau bija mazpulku nometnēs un citos pasākumos uzkrātā pieredze uzstāties auditorijas priekšā un sadarboties ar daudziem cilvēkiem. Tāpēc jutos diezgan drošs, ka man izdosies izveidot labu savstarpējo saikni ar bērniem un mācīt viņus.
– Droši vien šīs prasmes lieti noder arī studijās, kur regulāri jāprezentē savi darbi.
– Jā, noteikti. Man nav jāuztraucas, ka uzstāšanās laikā pēkšņi kaut kas noies greizi.
– Jums ir trīs brāļi. Ar ko katrs nodarbojas, un kā ir augt tik kuplā ģimenē? Mājās droši vien nekad nebija garlaicīgi, un vai kādreiz vispār valdīja klusums?
– Vecākais brālis Otto mācās par agronomu. Nākamais pēc gadu skaita esmu es, pēc tam nāk Rodrigo – elektriķis, bet jaunākais ir Arvis. Viņš šogad veido savu pirmo mazpulku projektu – stāda sīpolus.
Es teiktu, ka klusums mājās bija reta parādība. Vienmēr kāds skrēja, trenējās, kaut ko darīja – visu laiku valdīja kustība. Arī tagad, kad esam izauguši un katram ir savi darbi, mājās vienmēr kaut kas notiek. Fona skaņa ir pierasta lieta.
– Vai arī tagad, jau pieaugušā vecumā, tas ikdienā netraucē?
– Nebūt ne, jo šī skaņa, kas pavada rosību, būtībā jau kļuvusi par daļu mājas atmosfēras.
– Ko no savas ģimenes esat paņēmis līdzi dzīvē?
– Droši vien pārliecību, ka visu var paspēt, ja patiešām grib. Atceros, ka sākumā, kad bijām vēl tikai trīs mazi brāļi, vecākiem neklājās viegli. Taču viņi vienmēr centās visu saplānot tā, lai mēs paspētu gan uz mūzikas skolu, gan uz treniņiem un citām nodarbībām.
– Brāļi arī nodarbojās ar sportu?
– Jā. Mēs visi esam pabeiguši Ķekavas Sporta skolu. Arī tagad brāļi, kad ir laiks, atnāk uz treniņiem un kopā ar lielajiem patrenējas. Ir forši atcerēties, kā bija kādreiz, un atkal kopā pacīnīties.
– Arī jaunākais brālis ir draugos ar sportu?
– Tieši tā. Mēs visi esam ļoti trenēti, aktīvi un darbīgi.
– Kādi ir jūsu paša lielākie sasniegumi sportā?
– Esmu piedalījies daudzos Latvijas un Baltijas čempionātos brīvajā cīņā un ne reizi vien kāpis uz goda pjedestāla. Tāpat esmu Latvijas U-17 čempions pludmales cīņā, kā arī ieguvis godalgotas vietas Latvijas meistarsacīkstēs dažādās vecuma grupās.
– Tad līdzās sudraba karotītei uz klavierēm droši vien netrūkst arī medaļu un kausu?
– Man ir godalgas, kas nopelnītas dažādās sacensībās. Piemēram, viena no jaunākajām ir bronzas medaļa Somijas čempionātā.
Raivo Lūsis uz goda pjedestāla trešā pakāpiena ar pagājušā gada decembrī Somijas čempionātā izcīnīto bronzas medaļu.
– Sportā visu laiku uzvarēt nav iespējams, dažreiz nākas arī piekāpties. Ko jums devuši tieši zaudējumi?
– Es teiktu, ka ļoti daudz. Katrs zaudējums kalpo kā mācība, it īpaši cīņas sportā, kur pēc katra dueļa vari saprast, kādu kļūdu esi pieļāvis. Uzvara, protams, ir patīkama, bet tā ne vienmēr māca tik daudz. Savukārt zaudējums parāda, pie kā vēl jāstrādā un kas jāuzlabo, lai nākamreiz šo pašu kļūdu vairs nepieļautu.
– Trenera pienākumus veicat salīdzinoši neilgu laiku. Ar kāda vecuma bērniem ikdienā nodarbojaties?
– Par treneri strādāju kopš aizpagājušā gada rudens, drīz būs jau divi gadi. Trenēju pamatskolas vecuma bērnus, bet kopš iepriekšējā gada – arī pirmsskolas vecuma bērnus.
– Kā bērni reaģē uz zaudējumiem?
– Tiem, kas uz sacensībām brauc pirmo reizi, zaudējumu pieņemt ir grūti. Tādos brīžos kārtīgi jāizrunājas un jāpalīdz bērniem saprast, ka zaudējums ir daļa no sporta un nevajag par to lieki uztraukties. Tieši no zaudējuma bieži vien var iemācīties vairāk nekā no uzvaras.
– Kas ir pats svarīgākais, ko vēlaties nodot saviem audzēkņiem?
– Neatlaidību. Bez tās nekur netiksi, īpaši cīņas sportā, jo ir ļoti daudz jāstrādā un jāiegulda daudz pūļu un laika, ja vēlies ko sasniegt. Arī tad, kad esi uzvarējis, nedrīkst apstāties – jāstrādā vēl vairāk un jāturpina pilnveidoties.
– Vai ir kāds brīdis, kas īpaši palicis atmiņā saistībā tieši ar trenera gaitām?
– Mācību gada beigās rīkojām iekšējās sacensības. Tajās mana sākumskolas bērnu grupa pirmo reizi izgāja uz cīņas paklāja. Bija liels gandarījums skatīties, kā bērni pirmo reizi dodas cīnīties – ar prieku, smaidu un lielu aizrautību. Viņi cenšas parādīt visu, ko ir iemācījušies, un tad redzi, ka ieguldītais darbs devis rezultātu. Arī pašiem bērniem šīs pirmās sacensības paliek atmiņā kā īpašs notikums.
– Bet ko jūs pats esat iemācījies no saviem audzēkņiem?
– Es vēl esmu jauns un pats visu laiku mācos. Studēju par treneri un skolotāju, un darbs ar bērniem dod iespēju uzreiz pārbaudīt praksē to, ko apgūstu studijās. Redzu, kas strādā, kas nestrādā un ko varētu darīt citādi. Bērni man palīdz nepārtraukti attīstīties arī pašam.
– Jūs saņēmāt Latvijas Mazpulku goda nomināciju “Augsim Latvijai”. Ko šī nominācija jums nozīmē?
– Man tā saistās ar domāšanu par nākotni. Viss, ko darām šodien – rūpējamies par vidi, audzējam, veidojam projektus –, ir domāts mūsu nākotnei. Tas, ko paveiksim tagad, ietekmēs to, kāda Latvija būs pēc gadiem.
– Kā jums šķiet – kas ikvienam no mums būtu jādara, lai Latvija augtu un mūsu tauta kļūtu laimīgāka?
– Es teiktu, ka mums vairāk jārūpējas par vidi un zaļāku Latviju, jāatbalsta vietējie lauksaimnieki un Latvijas Mazpulku projekti. Viss, ko darām paši un kopā, ir ieguldījums mūsu nākotnē. Atbalstot vietējos iedzīvotājus un darot labus darbus, mēs veidojam stiprāku Latviju.
– Kādu redzat sevi pēc pieciem, desmit vai divdesmit gadiem?
– Godīgi sakot, par to vēl neesmu daudz domājis. Ceru, ka būšu labs treneris un skolotājs, kurš palīdz jauniešiem sportot un iesaistīties mazpulkos.
– Ko jūs novēlētu jaunietim, kurš tikai sāk savu ceļu mazpulkos?
– Lai ir neatlaidīgs, iet uz saviem mērķiem un cenšas visu izdarīt pēc iespējas labāk.
Pagājušajā gadā Raivo Lūsis īstenoja ķirbju audzēšanas projektu.
– Bet ko teiktu tiem, kas tikai sāk nodarboties ar sportu?
– Lai cenšas, dara un nebaidās no izaicinājumiem, ar kuriem neizbēgami nāksies sastapties. Tieši pārvarot grūtības, cilvēks var sasniegt daudz vairāk.
– Kā jums izdodas apvienot studijas, trenera un skolotāja darbu un aktivitātes mazpulkos?
– Mana ikdiena ir ļoti piesātināta, bet reizē arī sakārtota. Rīts sākas ar darbu skolā, pa vidu ir mazpulks, dienas otrajā pusē un vakarā – treniņi. Nedēļas grafiku cenšos saplānot jau iepriekš, lai laikus zinu, kur man ir jābūt un kas jāpaveic.
– Cik labi sokas paveikt visus studiju darbus?
– Nav problēmu, tos pārsvarā daru brīvdienās. Galvenais ir neslinkot un visu paveikt laikus, tiklīdz pasniedzēji uzdod darbus. Tad nekas neizdarīts neiekrājas un nav jālauza galva, kad un kā visu izpildīt.
– Vai atliek kāds brīvāks brīdis arī atpūtai?
– Vasara ir ļoti patīkams laiks. Šajā periodā skolotāji ir nedaudz brīvāki, tāpēc var atpūsties un atgūt spēkus.
– Bet vasara taču ir arī aktīvākais dārza darbu laiks!
– Jā, bet šos darbus es vairāk uztveru kā atpūtu. Izeju ārā, pastrādāju dārzā vai laukā, un tas nav nekas grūts, tāpēc man sagādā drīzāk gandarījumu, nevis stresu. Tā ir iespēja atpūsties un izbaudīt visu, kas apkārt.
– Vai izdodas kādreiz vienkārši neko nedarīt – atlaisties dīvānā, paskatīties televizoru, paņemties ar telefonu, vienkārši relaksēties?
– Tas negadās bieži. Es cenšos neapstāties – vienmēr kaut ko daru un esmu kustībā.
– Paldies par sarunu! Lai nekad nepietrūkst enerģijas tikpat aktīvi darboties arī turpmāk!
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīzes" redakcija.
#SIF_MAF2026
