Siguldiete, kuras ceļš sportā sākās gandrīz nejauši, patlaban ir viena no spožākajām ziemas sporta zvaigznēm Latvijā. Viņas stāstā par ceļu uz medaļu jūtama neatlaidība, miers un spēja tikt galā ar atbildības radīto spiedienu. Pēc intensīvās sezonas un uzmanības viļņa Elīna Ieva Bota šobrīd apzināti ļauj sev apstāties, atvilkt elpu un paskatīties uz paveikto no malas. Sarunā viņa atklāti stāsta par dzīvi pēc olimpiskā sudraba, par attiecībām, ikdienu ārpus sporta un to, kā atgriezties vienkārši pie Elīnas – nevis sportistes, bet jaunas, dzīvespriecīgas sievietes. Tas ir stāsts ne tikai par panākumu, bet arī par līdzsvaru starp lieliem mērķiem un spēju palikt pašai sev. Tajā atklājas arī sportistes iekšējais miers, kas, iespējams, ir viens no svarīgākajiem viņas panākumu stūrakmeņiem.
– Vai var teikt, ka jūsu dzīve ir sagriezusies kājām gaisā kopš brīža, kad kļuvāt par olimpiskās sudraba medaļas ieguvēju kamaniņu sportā, vai arī esat palikusi tā pati iepriekšējā Elīna?
– Es teiktu, ka nejūtu sevī kaut kādas pārmaiņas, būtībā esmu palikusi tāda pati, kāda biju agrāk. Protams, olimpiskās sudraba medaļas ieguvējas statuss ir ieviesis gana lielas korekcijas manā pašreizējā dzīvē, bet kā cilvēks neesmu mainījusies. Ikdiena kļuvusi saspringtāka – ir daudz pasākumu, interviju, televīzijas raidījumu, jo cilvēki vēlas aprunāties, uzzināt, kā es līdz tam visam nonācu. Taču es apzinos, ka šāda sakāpināta interese pēc tik augsta sasnieguma ir loģiska.
– Vai neesat nogurusi no mediju pastiprinātās uzmanības?
– Tobrīd, kad iebraucu finišā un izcīnīju medaļu, par tādām lietām nemaz nedomāju. Treneri gan brīdināja, ka tagad būs grūtāk, jo visi vēlēsies runāt un nāksies sniegt daudz interviju. Taču triumfa brīdī es to īsti neaptvēru, jo vienkārši baudīju mirkli. Grūtākās bija pirmās divas trīs nedēļas pēc medaļas izcīnīšanas. Tad patiešām katru dienu bija kaut kur jādodas, kaut kas jādara, un šāda nemitīga uzmanība nogurdināja. Sacensību sezona jau tāpat bija gara, gribējās atvilkt elpu. Tikai tagad pamazām parādās nedaudz vairāk brīvā laika.
Elīna Ieva Bota ar saņemto sudraba medaļu brīdi pēc apbalvošanas. Foto: LETA
– Kāds bija jūsu ceļa sākums? Vai vienmēr esat bijusi siguldiete?
– Jā, esmu dzimusi un augusi Siguldā, visa līdzšinējā dzīve ir pavadīta tur. Mans ceļš kamaniņu sportā sākās brīdī, kad uz skolu atnāca mana pirmā trenere Arnita Ancāne. Viņa meklēja bērnus, kuri gribētu izmēģināt nodarboties ar šo sporta veidu. Es biju viena no tām trakajām, kam radās šāda vēlme. Būtībā nav brīnums – bērnībā man patika būt aktīvai, kā jau daudziem bērniem. Iesākumā izmēģināju arī vieglatlētiku, bet ātri sapratu, ka šis lauciņš mani nesaista tik ļoti, lai es pastāvīgi trenētos. Kamaniņu sports mani aizrāva daudz vairāk – tur bija ātrums, adrenalīns, krietni spēcīgākas emocijas, ko var piedzīvot trasē un treniņos. Protams, ja Siguldā nebūtu ledus trases, es, visticamāk, līdz kamaniņu sportam nemaz nenonāktu. Godīgi sakot, man nav ne jausmas, kas es tādā gadījumā būtu, – visa mana dzīve ir bijusi saistīta ar šo pilsētu.
– Kā mainījusies līdzcilvēku attieksme pēc panākuma?
– Apsveikumu bija ļoti daudz – gan no radiem un draugiem, gan no cilvēkiem, kurus nemaz nepazīstu. Divas nedēļas atbildēju uz ziņām, jo to bija patiešām daudz. Tajā pašā laikā centos arī vienkārši izbaudīt mirkli. Daudz pozitīvu emociju radīja atgriešanās Siguldā – kaimiņi bija sarūpējuši pārsteigumu ar baloniem un uzrakstiem “Lepojamies!”, savukārt pilsētā notika oficiāla sagaidīšana, kur varēja satikt cilvēkus, bērni nāca pēc autogrāfiem. Joprojām daudzi garāmgājēji uz ielas pasmaida, pienāk klāt, apsveic, pat grib samīļot – tas ir ļoti sirsnīgi un, godīgi sakot, nedaudz pārsteidzoši, ņemot vērā latviešu atturīgo dabu.
– Varbūt jau ir bijuši piedāvājumi, piemēram, rakstīt grāmatu par jums?
– Nē, ar tādu ideju vismaz pagaidām neviens pie manis nav vērsies.
– Kādas bija sajūtas, saņemot apsveikumu no Valsts prezidenta?
– Īstenībā tobrīd izveidojās diezgan amizanta situācija – prezidents piezvanīja mirkli pēc tam, kad biju iebraukusi finišā. Mūsu delegācijas pārstāvis Juris Šics man iedeva telefonu, bet apkārt valdīja milzīgs troksnis – skanēja ovācijas, cilvēki aktīvi izpauda savs emocijas. Turklāt man galvā bija ķivere, kuru pēc finiša vēl nebiju paspējusi noņemt, tādēļ īsti nedzirdēju, ko prezidenta kungs saka, un, cik nojautu, arī viņš mani labi nedzirdēja. Vēlāk, kad kopā ar visu delegāciju bijām viesos pie prezidenta, par to pasmējāmies. Bet tas noteikti bija ļoti īpašs brīdis – sajūta, ka visa Latvija ir ar tevi.
– Vai var teikt, ka viņš bija pirmais, kurš no Latvijas jūs apsveica?
– Paši pirmie, protams, bija komandas biedri – viņi mani sagaidīja uzreiz pēc finiša, apskāva, samīļoja un apsveica. Bet prezidents patiešām bija pirmais zvanītājs no Latvijas.
Elīna komandas biedru apskāvienos mirkli pēc sudrabotā finiša.
– Sacensību sezona ir beigusies. Kā plānojat izmantot šo laiku?
– Šobrīd mums ir atpūtas periods, arī treniņu nav. Varam ļaut ķermenim un prātam atpūsties. Interviju arī kļūst mazāk, tāpēc ir iespēja nedaudz atslēgties no kamaniņu sporta un visa, kas ar to saistīts. Būšu vienkārši Elīna – kā cilvēks, kā personība, pavadīšu laiku ar vīru, ar tuvajiem un mīļajiem, izbaudīšu mieru.
– Vai šajā laikā spēsiet atgriezties pie tādas pašas Elīnas, kāda bijāt pirms medaļas izcīnīšanas?
– Attiecībās ar tuvākajiem cilvēkiem – noteikti jā.
– Varbūt tomēr jūtat, ka jūsos kaut kas ir mainījies?
– Nē, es teiktu, ka esmu tā pati Elīna. Arī mans vīrs saka tieši to pašu – ka neesmu kļuvusi ne īpašāka, ne iedomīgāka. Ģimenes lokā noteikti viss ir pa vecam. Protams, ir par ko priecāties, bet emocijas jau ir nedaudz norimušas. Tagad iestājies tāds apzināšanās periods – saprast, ko izdevies sasniegt. Bet būtiskas pārmaiņas sevī nejūtu.
– Kā plānojat izmantot šo brīvo laiku? Varbūt ir doma apmeklēt kādu izklaides pasākumu, spa centru vai aizbraukt kādā ekskursijā?
– Parasti katru gadu dodamies kādā atpūtas ceļojumā. Šogad vēl neko neesam ieplānojuši, biļetes nav nopirktas, bet, iespējams, radīsies kāda spontāna ideja. Pavasarī mums ar Mārtiņu nedēļas nogalēs patīk vienkārši aizbraukt uz kādu mājiņu tepat Latvijā, pabūt divatā, prom no visa, izbaudīt mieru un dabu.
– Cik ilgs šoreiz būs atpūtas periods?
– Atpūta no komandas un kopējiem treniņiem parasti ilgst līdz maija vidum. Precīzus datumus patlaban vēl nezinu, bet, tiklīdz atsākas treniņi, uzreiz ir lielāka slodze un mazāk brīvā laika.
Foto: no privātā arhīva
– Kā vispār sākas jūsu rīts?
– Parasti ar glāzi ūdens. Dažreiz pat vēl gultā pasēžu, padzeros un tikai tad pieceļos. Bet pēc tam – kafija.
– Kurš jūsu ģimenē parasti ir atbildīgs par brokastīm?
– Visbiežāk brokastis gatavoju es, jo pieceļos agrāk, vīram patīk ilgāk pagulēt. Man ātrāk gribas ēst, tāpēc vienkārši sāku gatavot. Runājot par pārējām ēdienreizēm, mums nav strikti sadalīts, kurš tās gatavo, – tas notiek dabiski. Dažreiz iniciatīvu uzņemas vīrs, citreiz es.
– Vai kādreiz mēdzat aiziet paēst arī ārpus mājas – piemēram, uz kafejnīcu vai restorānu?
– Jā, protams. Restorānus gan vairāk apmeklējam īpašos gadījumos – dzimšanas dienās vai citos svētkos. Ikdienā gan to nepraktizējam. Brīvdienās varbūt aizbraucam uz kādu kafejnīcu, bet tā sevišķi glauni sapucēties un doties uz restorānu – to pietaupām svinīgākiem brīžiem.
Kopā ar vīru Mārtiņu šāgada Siguldas Šūpoļu festivāla atklāšanā. Foto: Ginta Zīverte
– Kā ir tagad, pēc olimpiskās medaļas izcīnīšanas, – vai varat mierīgi aiziet uz restorānu, neuztraucoties, ka jūs atpazīs un kāds gribēs autogrāfu vai pat kopā nofotografēties?
– Domāju, kāds pilnīgi noteikti ievēros. Bet, ja fans pienāk klāt un lūdz autogrāfu, es, protams, neatsaku. Līdzīgas situācijas ir bijušas arī veikalā, kad ļaudis skatās, atpazīst un reizēm pienāk aprunāties, apsveikt un pateikt kādus labus vārdus. Tas ir patīkami un nerada neērtības.
– Varbūt cilvēki arī pirms olimpiskajām spēlēm atpazina jūs kā labu kamaniņu braucēju?
– Līdzjutēji, kuri seko līdzi kamaniņu sportam, protams, zināja mani arī iepriekš, bet pēc olimpiskajām spēlēm atpazīstamība noteikti ir krietni pieaugusi. Olimpiāde tomēr ir tāds īpašs, grandiozs četrgades notikums sportā, ko televīzijā skatās ļoti daudzi – arī tie, kas ikdienā sporta pārraides neskatās. Latvijā cilvēki ziemas olimpiskajām spēlēm līdzi seko īpaši cītīgi. Ja viņi redz, ka mūsu sportistiem labi sokas, interese uzreiz ir lielāka.
– Kuras, jūsuprāt, ir tās rakstura īpašības, kas jums palīdzēja attīstīt un pilnveidot prasmes kamaniņu sportā un galu galā nonākt līdz elitei?
– Man pašai sevi raksturot ir grūti, bet noteikti varu teikt, ka esmu neatlaidīga. To apliecina arī tas, ka es veiksmīgi spēju apvienot sportu ar studijām augstskolā un pagājušajā gadā ieguvu bakalaura grādu. Tam vajadzīga arī zināma deva apņēmības. Īsumā es teiktu tā – esmu neatlaidīga, apņēmīga un centīga.
Vēl viena lieta, kas man dod ievērojamu bonusu daudzās jomās, ir tas, ka pēc dabas esmu diezgan mierīga. Atbildīgās situācijās protu sevi savākt un apvaldīt stresu. Šī māka gan nav nākusi uzreiz – tas ir rezultāts, ko esmu panākusi, gadiem ilgi strādājot ar sevi, trenējot gan fiziski, gan mentāli. Esmu ieguldījusi daudz darba, lai iemācītos labāk pārvaldīt emocijas un stresu, pilnveidojot sevi arī šajā jomā.
– Jūs minējāt, ka veiksmīgi pabeidzāt augstskolu. Kādā jomā studējāt?
– Es absolvēju Latvijas Universitāti un ieguvu bakalaura grādu sporta zinātnē.
– Kā paiet jūsu ikdiena, raugoties plašāk, – vai var teikt, ka dzīvojat sportā 24/7?
– Principā jā. Vienīgais laiks, kad es, ja tā var teikt, izeju ārā no šīs zonas, ir pavasaris – šis atpūtas periods. Tad es tiešām cenšos par sportu nedomāt, atslēgties, atpūtināt gan ķermeni, gan prātu. Uz trasi nebraucu pat tad, ja kādas mantas tur ir palikušas. Tajā laikā es vairs nejūtos kā sportiste, kamaniņu braucēja – esmu vienkārši Elīna.
Elīna Ieva Bota traucas lejup pa Kortīnas ledus trasi pretī vēsturiskajam sasniegumam.
– Savukārt brīdī, kad sākas gatavošanās sezonai, cik lielā mērā sports pārņem visu jūsu ikdienu?
– Tad jau fokuss ir pilnībā uz sportu – domas koncentrējas sacensībām un to, kā sevi vēl labāk pilnveidot. Protams, arī sezonas laikā mana iekšējā būtība nemainās – es palieku tāda, kāda esmu, bet prioritātes gan ir pavisam citas. Sports ir gan mans darbs, gan prieks, un es patiešām mīlu to darīt.
– Vai arī sezonas laikā izdodas paņemt vismaz dažas no sporta brīvas dienas, vai tomēr pastāvīgas fiziskās aktivitātes ieņem nozīmīgu vietu katras dienas ritējumā?
– Būtībā tas ir atkarīgs no konkrētā perioda. Sezonas laikā treneri sastāda plānu, kurā ir gan intensīvāku treniņu dienas, kad jāiztur lielāka slodze, gan brīvāki brīži un atslodzes periodi. Vasarā vairāk trenējamies fiziski, un šajā posmā nodarbības notiek darbadienās, bet brīvdienās varam atpūsties, savukārt sezonas laikā fiziskajiem treniņiem papildus klāt nāk arī darbs trasē. Taču es personīgi neesmu no tiem cilvēkiem, kas sēž uz vietas, pat ja gadījusies brīvāka diena. Esmu aktīva – daudz kustos, eju ārā, svaigā gaisā, pastaigājos. Dīvānā ilgi nosēdēt nevaru.
– Jums esot suns. Pastāstiet par viņu!
– Jā, mums ir četrus mēnešus vecs taksītis – puika vārdā Tako. Viņš padara mūs vēl aktīvākus, jo regulāri grib izskraidīties brīvā dabā. Tagad ejam ārā garākās pastaigās vairākas reizes dienā, tāpēc mājās sēdēt īsti nesanāk arī tagad, pēcsezonas laikā.
– Vai var teikt, ka viņš ir jūsu veiksmes talismans, savs labais gariņš ģimenē?
– Sunīti mēs iegādājāmies decembrī, kad uzzinājām, ka ir pieejami atbilstoši kucēni. Atradām suņu audzētājus, pie kuriem varēja dabūt veselīgākos un skaistākos taksīšus Latvijā. Mēs gribējām suņu puiku melni brūnā krāsā, un šie uzņēmēji piedāvāja tieši tādu, tāpēc mēs arī nopirkām Tako. Tiesa, viņš kādu laiku vēl dzīvoja pie audzētājiem kopā ar saviem brāļiem un māsām, jo mums turpinājās aktīvā sezona un priekšā bija arī olimpiskās spēles. Audzētāji regulāri sūtīja mums Tako bildes. Var teikt – tobrīd viņš jau bija mūsu, bet vēl ne pie mums.
Foto: Ginta Zīverte
– Kā iepazināties ar savu vīru Mārtiņu? Viņš arī ir kamaniņu braucējs. Varbūt jūs satuvināja sports?
– Jā, mēs iepazināmies Murjāņu Sporta ģimnāzijā. Mārtiņš ir gadu vecāks par mani, bet mēs trenējāmies kopējā grupā. Viņš mani pamanīja, sāka rakstīt vēstules, un pamazām, vārdu pa vārdam, arī viss notika. Tā mūsu dzīves ceļi savijās kopā.
– Kādas rakstura īpašības jūs visvairāk novērtējat citos cilvēkos?
– Man ļoti svarīgs ir godīgums, bet nepatīk divkosība. Nezinu, vai tā ir kāda īpaša spēja, bet es jūtu, kad cilvēks man melo. Ja otrs nav patiess un mēģina to slēpt, man tas nepatīk. Labāk, lai pasaka tieši, pat ja tas nav viegli un var radīt zināmu pārdzīvojumu.
– Ar kādu skatu raugāties uz savu nākotni sportā? Varbūt jau domājat par nākamo olimpisko ciklu un kādiem jauniem mērķiem?
– Šobrīd, godīgi sakot, es nedomāju ne par ko, kas būtu saistīts ar sportu. Tagad gribas vienkārši atpūsties no sporta un visa, ko esmu līdz šim sasniegusi. Kad nāks tuvāk vasara un atsāksies treniņi, tad arī atkal parādīsies azarts un motivācija turpināt. Runājot par nākotni kopumā – protams, vēl esmu jauna sportiste, un man ir labas attīstības iespējas. Tās noteikti jāizmanto – jāturpina braukt ar kamanām, jāpilnveidojas, un tad jau redzēs, cik tālu izdosies tikt.
– Paldies par jauko, sirsnīgo un pozitīvo sarunu! Lai izdodas sasniegt jaunas virsotnes sportā, kā arī laimi un piepildījumu ikdienas dzīvē!
