“Esmu dzimusi Lietuvā, Buknaičos. Man bija pusotrs gadiņš, kad vecāki pārcēlās uz Latviju, Pampāļiem, Ventas krastā skaistā mājiņā. Pampāļos pabeidzu skolu un iestājos Rīgas 2. medicīnas skolā. Mācījos gandrīz trīs gadus, tad sapratu, ka medicīna nav domāta man un izstājos. Bija liels skandāls, jo vecāki tam nepiekrita.
Iestājos divgadīgajā pavārskolā Rīgā, draudzenes dēļ. Viņa strādāja Pampāļu skolā par pavāri, un šis darbs man ļoti iepatikās. Mācību laikā mammīte saslima, un mēs pārvācāmies uz Ezeri. Sākotnēji braukāju no Ezeres un Rīgu, vēlāk dabūju darbu tepat Ezeres ēdnīcā. Padomju laikos jau tā bija — cilvēkus iedalīja, kur jāstrādā.
Ēdnīcā strādāju, līdz apprecējos, un tad piedzima meitiņa, pēc dekrēta sāku strādāt par pavāri tikko uzceltajā bērnudārzā. Tur nostrādāju 13 gadu. Vēlāk piedzima dēls, atgriezos strādāt bērnudārzā, bet tad mani pārcēla uz Ezeres vidusskolu.
Tā sanāca, ka bērni beidza dārziņu un kopā ar viņiem aizgāju uz skolu.
Vairākus gadus vēlāk bērnudārzā vajadzēja pavāri, un direktore nosprieda, ka man jāatgriežas, jo šo darbu zinu. Kopumā pa pavāri nostrādāju 45 gadus.”
Laime ikdienas darbos
Tagad Eugēnijas ikdienā svarīga ģimene un mājas. Viņai ir bērni un mazbērni, par kuriem runājot, balsī jūtams lepnums.
“Meitai ir 15 gadu veci dvīņi, vecākajam dēlam 23 gadi. Mazmeitai ir 22, viņa studē Mākslas akadēmijā. Dēls ir celtnieks, bet meita strādā “Siguldas būvmeistarā”, viņas vīrs vairāk interesējas par politiku. Dēls atgriezies Latvijā, bet viņa dēls spēlē basketbolu un trenējas Portugāles komandā, jo U-15 izlases sastāvā ieguva zeltu.”
Vecvecāki pie mazbērniem Siguldā cenšas aizbraukt vismaz divas reizes gadā. “Pastaigājam pa pilsētu, apskatām dabas skaistumus. Arī uz jūru šogad esam braukuši. Bērni mūs aizveda uz Liepāju, apmeklējām Karostu, pēc tam braucām uz jūru, kur sen nebijām bijuši. Reiz uz Liepāju aizbraucām paši, lai ieelpotu jūras gaisu.
Drīz man būs 70. jubileja. Laiks tik ātri pagājis!
Šķiet, vēl nesen bērni bija mazi, bet tagad — jau mazbērni lieli.”
Vistiņas un dārzs
“Ziemā reizēm slinkums doties ārā, bet jāiet tik un tā — vistas taču jāpabaro. Mums ir 18 vistiņu, lai būtu kur aiziet. Ziemā tās turam kūtī, bet vasarām tām ir plašs iežogots laukums. Vakarā sadzenam iekšā nakšņot, no rīta izlaižam. Brīvi pa lauku nestaigā.
Mums ir dārziņš, divas nelielas siltumnīcas. Tajās aug paprika, tomāti, gurķi. Pagājušajā gadā iestādījām siltumnīcas vīnogas, bet šogad vēl neražoja. Cerams, nākamgad būs pirmā raža. Mums abiem patīk aiziet uz dārzu, īpaši rudeņos. Kaut ko padarām, tad apsēžamies, paņemam vīnogu ķekaru un gardu muti apēdam. Paskatāmies, kāda daba, parunājamies. Mums ir galdiņš, soliņi un pāris puķu.”
Dārza stūrītī Eugēnijas vīrs izveidojis nelielu dzērveņu purvu. Ideja radusies gluži nejauši. “Gājām arā no Mažeiķu tirgus, un pie vārtiem onkulis piedāvāja pa lētu cenu dzērveņu stādus. Ogas bija lielas, tāpēc izlēmām nopirkt. Vīrs izraka apmēram metru reiz metru lielu laukumu, gandrīz metru dziļu. Ieklājām plēvi, ielikām kūdru, ielējām ūdeni, tad atkal kūdru. Pirmajā gadā bija vien dažas odziņas, bet tagad jau trešo gadu pēc kārtas nolasu piecus litrus dzērveņu! Pietiek man pašai un māsai, kura arī dzīvo Ezerē. Mēs tās sablendējam ar medu, ingveru un kurkumu. Piepērku un pielieku klāt arī purva dzērvenes. Rudenī no rītiem pa ēdamkarotei apēdam. Tā mums sava vītamīnu deva.”
Slikta raža
Dārzā ne katrs gads bijis veiksmīgs. Šis rudens Eugēnijai palicis atmiņā ar lielo slapjumu.
“Šoruden bija pavisam traki.
Uzvilku zābakus un gāju izraut pēdējās pupas, ko vēlāk biju iesējusi, jo gribēju izvārīt. Iebridu zemē un nogrimu!
Bļāvu kā nelabā, lai vīrs mani izvelk. Ne kāju no zābaka varēju dabūt ārā, ne pati tiku. Arī bietes nevarēja izraut. Likām dēļus, lai vismaz vistiņām būtu. Neatceros, ka kādreiz būtu bijusi tik slapja vasara un rudens.
Tomēr nevar teikt, ka bada gads. Kas auga, tas izauga, daudz kas sapuva un sabojājās. Zemenes man ir kādi 80 ceri. Citu gadu bijusi laba raža, tad pārdevu un kāda “kapeika” nāca klāt. Gurķu un tomātu pašiem pietika. Kas pārauga, to labprāt apēda vistiņas.”
Izaudzēto ražu Eugēnija saglabā ziemai. “Marinējam gurķīšus, gatavojam tomātus želejā, izvārām pa zaptes burciņai, lai ir, ko mazbērniem iedot. Meitai Siguldā pašai ir dārziņš, augļu koki, siltumnīca, viņa arī visu gatavo. Bet no omes paņemtais jau vienmēr šķiet garšīgāks! Ogas saldējam vai ēdam svaigas. Kad bērni bija mazi, vārījām kompotus, bet tagad labāk spiežam sulas.”
Pavāres pieredze Eugēnijai ļauj gatavot pēc izjūtas, nevis stingri sekojot receptēm. “Pagaršoju marinādi un zinu, kas vēl jāpieliek. Ja gurķim vajag asumiņu, pielieku aso piparu. Karotes neskaitu, sāli un cukuru nesveru. Visu daru pēc garšas.”
Satikšanās, koncerti, izbraucieni
Eugēnija ar vīru labprāt iziet sabiedrībā. “Ik pa laikam satiekam kaimiņus. Ja kāds koncerts, aizejam, īpaši tad, ja pa brīvu vai mazām naudiņām. Esam bijuši Kalnu kultūras namā uz Zuša un Čīčas koncertu. Ezerē koncertu nav daudz, un visu jau arī neapmeklēsi. Man patīk aiziet uz pavasara, rudens tirgu Ezeres centrā. Patika klausīties Pujātu, parunāties ar cilvēkiem, satikt vienaudžus, nopirkt kādu nieciņu un apskatīties, ko citi gatavo. Tas ir patīkami.”
Ar vīru Eugēnija iepazinusies pavisam vienkārši — darbā. “Abi bijām ezernieki. Sāku strādāt ēdnīcā, viņš strādāja kolhozā un nāca pusdienot. Toreiz visi kolhoznieki nāca uz ēdnīcu, tā arī iepazināmies. Drīz būsim 45 gadus precējušies.
Vīrs saka “45 gadus stingrajā režīmā dzīvoju!”, bet tā nav.
Kāzas svinējām 18. novembrī Saldū. Bija ziema ar lieliem sniega vaļņiem uz ceļa.
Pirms 22 gadiem dēls mums kāzu gadadienā uzdāvināja mazmeitiņu. Toreiz mobilo telefonu vēl nebija. Viņš pazvanīja un satraukts pārteicās: “Mammu, mammu, tev piedzima meita!” Smējos: “Es jau zinu, ka man ir meita!” To brīdi vēl tagad atceros. Mums ģimenē arī citas dzimšanas dienas un vārda dienas sakrīt ļoti tuvu. Dēlam Jurim vārda diena ir 23. aprīlī, bet viņa dēls piedzima 24. aprīlī. Meitas vīram dzimšanas diena ir 1. oktobrī, bet viņu dēls piedzima 2. oktobrī.”
Divatā ikdiena kļūst skaistāka
Jautāta, kas, viņasprāt, ir svarīgākais, lai divi cilvēki spētu nodzīvot kopā ilgi, Eugēnija ilgi nedomā “Man liekas, ka mazliet jāpiekāpjas. Nevar būt tikai es. Jāpadomā arī par otru. Vajadzīga mīlestība un savstarpēja saprašanās. Protams, problēmas un strīdi ir visās ģimenēs, bez tiem jau neiztikt. Vajag, lai būtu līdzsvars.”
Arī ikdienas gaitās abi cenšas būt kopā. “Kopā ejam uz veikalu, dārzu, vīrs pļauj, es daru savu. Abi ejam pie vistiņām, lai gan to varētu darīt viens. Mājās paskatāmies filmu. Vīram patīk pasēdēt pie datora. Es reizēm rājos: “Ko tu tur tik ilgi vari sēdēt un pētīt?”” Eugēnija smejas.
“Aizejam uz parku, apsēžamies uz soliņa un vienkārši skatāmies apkārt. Rudenī, kad lapas sabirušas, viss tik skaists. Un tas rudens gaiss — tik smaržīgs!”
