Daktere paver priekškaru gan uz praktisko ikdienu ārsta kabinetā, gan sniedz plašāku skatījumu par veselības aprūpi Pierīgā. Izrādās, arī ārpus Rīgas var gan sekmīgi un komfortabli strādāt, ārstējot pacientus, gan arī rast daudz skaista un sirdij tuva.

– Cik ilgi jums jau ir prakse Carnikavā?

– Darbojamies šeit otro gadu, uzsākām darbu 2024. gada maija sākumā.

– Kas jūs pamudināja izvēlēties tieši Carnikavu? Varbūt nākat no šīs puses?

– Nē, es neesmu carnikaviete. Pēc studiju beigšanas ģimenes ārsti iestājas rindā uz prakses vietām dažādos reģionos, un Ādažu novads bija viena no vietām, kur vēlējos strādāt. Pati dzīvoju pie Ķīšezera, līdz ar to šis virziens – Ādaži, Carnikava – man vienmēr licies pievilcīgs. Šī izvēle ļauj man braukt sastrēgumiem pretējā virzienā, kas ikdienā ir būtiski.

– Kāpēc tomēr nedevāt priekšroku darbam Rīgā? Varbūt vienkārši nebija iespējas strādāt galvaspilsētā?

– Drīzāk tā bija apzināta izvēle bez stingras piesaistes vienai vietai. Protams, daudzi ārsti sākotnēji tiecas uz Rīgu, jo bieži vien tur jau ir ģimene, īpašums vai citi apstākļi. Es biju iestājusies rindā arī uz galvaspilsētu. Ārsti savas studijas salīdzinājumā ar vairumu citu profesiju beidz diezgan vēlu, kad dzīve jau ir iegājusi noteiktā ritmā un kļuvusi visnotaļ sakārtota. Taču man nebija kategoriska uzstādījuma palikt tikai Rīgā – biju gatava strādāt arī Pierīgā vai kādā ne pārāk tālā reģionā, uz kurieni var izbraukāt. Bet ar Carnikavu man ļoti paveicās, jo saņēmu uzaicinājumu veidot šeit savu praksi.

– Cik daudz ģimenes ārstu vispār darbojas šajā apvidū?

– Pašā Carnikavā ir četras prakses, bet, ja skatāmies uz visu Ādažu novadu kopumā, šobrīd ir reģistrētas vienpadsmit ģimenes ārstu prakses. Trīs no tām vēl nav pilnas.

– Un cik liela ir jūsu prakse?

– Patlaban man ir apmēram 1400 pacientu. Turklāt liela daļa ir bērni – tas nozīmē, ka mēs atbilstam pilnas prakses nosacījumiem.

– Tas nozīmē, ka jaunus pacientus vairs īsti nepieņemat?

– Faktiski nē. Ja ir radinieki vai jau esošo pacientu ģimenes locekļi, it īpaši mazi bērni, tad, protams, cenšamies pieņemt. Bet kopumā jāatzīst – prakse ir noslogota. Teorētiski jebkurš ārsts var paplašināt savu pacientu skaitu, bet jāņem vērā, ka visi pacienti ir jāuzrauga un mums ir jābūt saviem pacientiem pieejamiem. Valsts arī nosaka, ka optimālais pacientu skaits ģimenes ārsta praksē ir aptuveni 1500.

– Kāda šobrīd ir situācija kopumā – ja cilvēks pārceļas uz Carnikavu vai, piemēram, tai tuvumā esošo Gauju, vai viņš varētu atrast ģimenes ārstu savas dzīvesvietas tuvumā?

– Situācija nav bezcerīga, jo ne visas prakses ir pilnībā aizpildītas. Tomēr kopumā mēs visi tuvojamies šim optimālajam pacientu skaitam, it īpaši, ja ņem vērā arī lielo bērnu īpatsvaru novadā. Protams, ārsti izsver iespējas pieņemt jaunus pacientus, un mēs visimeklējam risinājumus, iesakām, kur vērsties. Ja cilvēkam neizdodas pierakstīties kādā no tuvumā esošajām ģimenes ārstu praksēm, vispareizāk būtu sazināties ar Nacionālo veselības dienestu un noskaidrot, kurās reģionā esošajās praksēs vēl ir brīvas vietas, kā arī iegūt precīzu kontaktinformāciju.

– Kā sadzīvojat ar nemitīgo braukāšanu no Rīgas uz Carnikavu un atpakaļ?

– Jāsaka tā – no rīta aizbraukt uz Carnikavu var divreiz ātrāk nekā līdz Rīgas centram. Protams, sastrēgumi mēdz būt, jo īpaši pie Baltezera, bet kopumā ritms jau ir pierasts.

– Kā jums pašai šķiet – vai pacienti Pierīgā atšķiras no galvaspilsētā dzīvojošajiem?

– Neesmu manījusi, ka dzīvesvietai būtu vērā ņemama nozīme. Viss ir atkarīgs no konkrētās prakses sastāva – kādi pacienti tajā ietilpst. Piemēram, Rīgā patlaban būtu vērojamas izteiktas atšķirības starp mikrorajoniem, no vienas puses, un centru, no otras, kur jaunās ģimenes vairs nedodas dzīvot. Savukārt Pierīgā šobrīd ir daudz tieši jauno ģimeņu, līdz ar to vairāk darba ir ar bērniem. Bet tā dēvētais “vidējais pacients” Carnikavā īpaši neatšķiras no pacienta Rīgā. Nevar teikt, ka vieni būtu zinošāki vai apzinīgāki par citiem. Katram cilvēkam ir savs zināšanu līmenis, kas saistīts ar izglītību, pieredzi, profesiju. Kopumā varu teikt, ka Ādažu, Carnikavas pacienti ir gana izglītoti un zinoši, rūpējas par savu veselību un lielākoties ir arī pietiekami līdzestīgi.

– Vai jūsu praksē ir arī tādi pacienti, ar kuriem šo gandrīz divu gadu laikā nav sanācis kontaktēties?

– Tādu nav daudz. Varbūt daži gadījumi, piemēram, ja cilvēks faktiski dzīvo citur, bet ir reģistrēts pie manis. Vai arī, ja pacients ir jauns un vesels, bez sūdzībām, gadās, ka viņš ik gadu neierodas uz profilaktisko apskati.

– Bet teorētiski reizi gadā vajadzētu atnākt?

– Jā, profilaktiskā vizīte reizi gadā būtu vēlama visiem. Ja cilvēks ir aizņemts, daudz strādā vai ceļo un jūtas labi, es to saprotu – tad plānojam vizīti uz nākamo gadu.

– Vai, atverot savu praksi Carnikavā, pārņēmāt pacientus no kāda cita ārsta?

– Nē, sāku pilnīgi no nulles. Ar pašvaldības palīdzību iekārtojām telpas, izremontējām un uzsākām darbu.

– Kā tad pacienti jūs atrada?

– Pašā sākumā informācija par jaunu praksi tika izplatīta sociālajos tīklos, bet lielākoties pacienti nonāca pie mums, pateicoties savu ģimenes locekļu, radu, kaimiņu un draugu rekomendācijām. Tā pakāpeniski arī izveidojās pilna prakse.

– Kāda situācija jums ir ar palīgiem? Cik lielu komandu izdevies izveidot?

– Šobrīd man ir vairāki palīgi, un mēs diezgan intensīvi nodarbojamies arī ar jauno darbinieku apmācību. Ceram, ka nākotnē darba apjoms kļūs nedaudz līdzsvarotāks, jo pašlaik noslodze ir ļoti liela – nāk gan gripas slimnieki, gan respiratori sincitiālā vīrusa pacienti, šogad slimoja arī daudz bērnu. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai būtu saliedēta un apmācīta komanda.

– Pacientus pieņemat tikai uz vietas praksē vai dodaties arī vizītēs uz mājām?

– Regulāri braucu pie jaundzimušajiem patronāžas vizītēs, kā arī pie smagi slimiem, paliatīviem pacientiem, kuri paši nespēj atnākt uz praksi, – bieži tie ir veci cilvēki, no kuriem daudzi dzīvo pansionātos. Taču ikdienā nav tik vienkārši apmeklēt visus, kā tas bija kādreiz, kad ārsts pusi darba dienas vai vairāk pavadīja mājas vizītēs. Ģimenes ārstam ir ļoti daudz pienākumu, kurus pacienti patiesībā nemaz neredz. Mans darbs pacientu pieņemšanās ir tikai neliela daļa no tā, kas ietilpst ģimenes ārsta pienākumos. Lielākoties pacientiem tomēr ir jāierodas praksē, kur vienlaikus varam viņu gan izmeklēt, gan veikt nepieciešamās procedūras vai veikt arī analīzes.

– Vai Carnikavā dzīvojošajiem pacientiem nav grūtību nodot analīzes vai veikt laboratoriskos izmeklējumus?

– Nē, šajā ziņā situācija Carnikavā ir laba. Patlaban šeit darbojas divas laboratorijas – blakus mūsu praksei atrodas “E. Gulbja laboratorija”, bet Carnikavas centrā ir pieejama arī “Centrālā laboratorija”. Tās, manuprāt, pilnībā nodrošina reģiona pacientu vajadzības.

– Bet kāda situācija ir ar citiem izmeklējumiem? Pieņemsim, ja ir nepieciešama elektrokardiogrāfija, ehokardiogrāfija, veloergometrija vai vēl kāda pārbaude?

– Tādos gadījumos mēs ar pacientu izrunājam, kur viņam būtu ērtāk un reālāk šo izmeklējumu veikt, un izrakstām elektronisku nosūtījumu. Ņemam vērā to, cik tālu cilvēks var aizbraukt, vai viņam ir apdrošināšanas polise un cik steidzami jautājums risināms. Vajadzības gadījumā arī rekomendējam konkrētas iestādes. Ja situācija ir nopietna, organizējam tā saukto “zaļo koridoru”, kas nozīmē izmeklējumu vai speciālista konsultāciju divu nedēļu laikā. Reizēm, kad pacientam pašam neizdodas tikt galā ar komunikāciju, mūsu darbinieki palīdz – sazinās ar attiecīgo iestādi un cenšas nodrošināt ātrāku piekļuvi izmeklējumiem.

– Cik lielā mērā izmantojat attālināto saziņu ar pacientiem?

– Tā mums, tāpat kā citiem ārstiem, ir ikdiena. Darbs mūsdienu medicīnā ir dinamisks, dienā ir desmitiem zvanu, ziņu, e-pastu. Piemēram, ja pacientam ir hroniska slimība un beigušās zāles, viņš var sazināties ar praksi un attālinātās konsultācijas laikā arī saņemt beigušos medikamentu receptes.

– Tas nozīmē, ka ne vienmēr pacientam jāierodas pie ārsta?

– Tieši tā, bet ar vienu nosacījumu – hronisku pacientu es vismaz reizi gadā tomēr gribu redzēt klātienē. Tad varu labāk izvērtēt viņa stāvokli un, ja nepieciešams, nosūtīt uz analīzēm, kardiogrammu, rentgenu un citiem izmeklējumiem.

– Bet zāļu receptes var izrakstīt arī pēc saziņas pa telefonu?

– Ja situācija ir stabila un pacients jūtas labi, mēs varam nozīmēt medikamentus attālināti. Parasti pacients sazvanās ar praksi, informē darbiniekus par savu pašsajūtu – vai zāles palīdz, vai nav blakņu. Ja viss ir kārtībā, recepti izrakstām, bet, ja ir kādas sūdzības, tad gan aicinām uz vizīti.

– Vai pacientiem, īpaši vecāka gadagājuma cilvēkiem, nesagādā grūtības tas, ka nosūtījumi tagad ir elektroniski?

– Papīra nosūtījumi kā tādi faktiski vairs netiek izmantoti, bet mēs pacientiem ļoti palīdzam orientēties jaunajā sistēmā. Jāsaka gan, ka mūsu darbs bieži vien ir ne tikai medicīnisks – nākas risināt arī dažādus praktiskus un sociālus jautājumus, tostarp skaidrot, kā piekļūt e-veselības sistēmai, kā izmantot nosūtījumus.

– Un kā seniori tiek ar to galā?

– Lielākā daļa to prot labāk par jauniešiem, kuriem vēl nav nācies saskarties ar receptēm, nosūtījumu un izmeklējumu labirintiem. Daudzi jau sen ir iemācījušies izmantot e-veselību, apskatīt savus nosūtījumus un receptes. Protams, vizītēs mēs visu izskaidrojam – kādi izmeklējumi ir paredzēti, kādā secībā un kur tos labāk veikt.

– Bet ja cilvēks tomēr netiek galā?

– Tad mēs varam sagatavot izdruku ar visu nepieciešamo informāciju – kādi izmeklējumi ir nozīmēti, kā tie saucas, kur zvanīt, kā pieteikties. Galvenais, lai pacientam ir skaidrs rīcības plāns.

– Kāda situācija ir ar rindām uz izmeklējumiem? Turklāt tagad mainās sistēma – vairs nevarēs pierakstīties vairākās vietās vienlaikus.

– Patiesībā idejiski tā tam vajadzēja būt arī iepriekš – viens nosūtījums, viena rinda. Tas, ka pacienti reizēm piesakās vairākās vietās, nav īsti korekti, lai gan tīri cilvēcīgi saprotams, jo valsts apmaksātie pakalpojumi ir ierobežotā daudzumā un cilvēki vienkārši meklē iespēju tos saņemt ātrāk. Taču jāatceras – uz izmeklējumiem pacienti netiek sūtīti bez vajadzības. Ja nosūtījums ir, tas nozīmē, ka pakalpojums patiešām ir nepieciešams.

– Skaidrs, ka rindas uz izmeklējumiem pastāv. Taču nereti dzirdēts, ka uz kādiem pakalpojumiem vai uz vizīti pie atsevišķiem speciālistiem jāgaida pat vairākus gadus.

– Tas lielā mērā ir atkarīgs no konkrētās iestādes un speciālista. Piemēram, ja ārsts kādā mazākā slimnīcā pieņem tikai dažas stundas mēnesī, loģiski, ka veidojas garas rindas, – vienkārši ārsta pieejamība nav pietiekama. Taču tas jau ir sistēmisks jautājums par resursiem un finansējumu, nevis ģimenes ārsta līmenī risināma problēma.

– Bet pacienti droši vien nāk pie jums un sūdzas, ka nevar sagaidīt izmeklējumus.

– Protams, viņi mēdz par to uztraukties, un tas ir saprotami. Taču, ja runājam godīgi, manā praksē situācijas, kad uz izmeklējumu vai speciālista konsultāciju būtu jāgaida trīs gadi, nav bijušas. Tādas rindas var veidoties, piemēram, uz lielo locītavu endoprotezēšanu. Bet, ja kaut kur ir ļoti ilgi jāgaida uz salīdzinoši vienkāršu un izplatītu izmeklējumu vai konsultāciju, mēs kopā ar pacientu meklējam alternatīvas.

– Tātad gaidīt izmeklējumu trīs gadus nav norma?

– Nē, nekādā gadījumā. Tas nav ne vēlams, ne pieņemams, tāpēc ekstremāli garu rindu gadījumā vienmēr cenšamies atrast citu risinājumu.

– Ar kādām veselības problēmām pacienti visbiežāk vēršas pie jums?

– Tas, protams, ir atkarīgs gan no vecuma, gan dzimuma, bet kopumā Latvijā, arī manā praksē, visbiežāk sastopamās hroniskās saslimšanas ir kardiovaskulārās jeb sirds un asinsvadu sistēmas slimības. Mēdz būt arī onkoloģiskās slimības, tāpat arī ir daudz cukura diabēta slimnieku. Kopumā mūsu prakses pacientu profils īpaši neatšķiras no kopējās statistikas Latvijā.

– Vai jūtat kādas atšķirības, varbūt apgrūtinājumus ikdienā tikai tāpēc, ka strādājat Pierīgā, nevis Rīgā?

– Godīgi sakot, nē. Vismaz Carnikavā mums ir paveicies, jo infrastruktūra šeit ir ļoti labi attīstīta, pagasts ir liels, turklāt atrodas tuvu Rīgai, un es būtiskas atšķirības ar Rīgas praksēm nejūtu. Es pat teiktu, ka šeit pacienti reizēm ir labāk motivēti, turklāt mums dotas arī zināmas priekšrocības. Ādažu novadā dzīvojošajiem paveras labas iespējas rūpēties par savu veselību – tuvumā ir jūra, meži, visas iespējas kustēties. Vide allaž ir sakopta, nav tik izteikta piesārņojuma kā lielpilsētā. Tas viss nāk par labu veselībai.

– Ja jums piedāvātu pārcelties ar praksi uz Rīgu, vai apsvērtu tādu iespēju?

– Nē, es palikšu Carnikavā.

– Varbūt ir doma pārcelties uz dzīvi šeit?

– Pašlaik mani apmierina esošā dzīvesvieta. Bet Carnikava, protams, ir ļoti skaista vieta un arī pieprasīta – joprojām daudz jauno ģimeņu pārceļas uz dzīvi šeit.

– Ko varat teikt par dzimstību? Vai praksē jūtams, ka arvien jauni mazuļi nāk pasaulē?

– Manuprāt, cilvēks ikdienā par demogrāfiju kā statistiku īpaši nedomā, bet, ja skatāmies uz Carnikavu un visu Ādažu novadu kopumā, dzimstība šeit tiešām ir vienā no augstākajiem līmeņiem visā valstī. To jūt arī praksē. Laikā, kad vēl aktīvi pieņēmām jaunus pacientus, praksē katru mēnesi nāca klāt aptuveni pieci mazuļi. Tas nozīmē, ka gandrīz katru nedēļu devos patronāžas vizītēs pie jaundzimušajiem. Šeit tiešām ir daudz jaunu ģimeņu, kas nesen pārcēlušās uz Ādažu novadu un audzina šeit bērnus.

– Ko vēl jūs vēlētos piebilst sarunas noslēgumā?

– Mani fascinē šī vieta, esmu apmierināta ar savu darbu Carnikavā, tādēļ neredzu iemeslu kaut ko mainīt un nemaz neapsveru iespēju pārcelties uz Rīgu. Man patīk strādāt tieši šeit.

– Paldies par jauko un interesanto sarunu!

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.
#SIF_MAF2025