Ingrīda Evardsone ir skolotāja ne tikai pēc izglītības, bet arī pēc aicinājuma. Jau no mazām dienām spēlējusi “skolu", un meitenes attēlotās skolotājas prototips bija viņas audzinātāja Velta Viča. Zināma ietekme noteikti ir tam, ka Ingrīda vienmēr dzīvojusi skolotāju mājās – pirmie kaimiņi bija Imants un Mudra Skrides, vēlāk skolotāji draudzes skolā - Viktors Indrikovs, Jānis un Mirdza Kārkliņi, pie kuriem bieži ciemojās citi jaunie skolotāji, daži no viņiem - Leons Bauers, Vilfrīds Kanaviņš. Liela loma profesijas izvēlē noteikti ir skolotājiem Zentai un Harijam Šulciem, kuri savu kaimiņieni iedvesmoja un pārliecināja kļūt par skolotāju.
Tikai bija jāizlemj par kādu? Skolotāja Zenta Šulce ieteica studēt vācu filologos, bet skolotājs Harijs Šulcs virzīja uz Mākslas akadēmiju. Uzvarēja lēmums kļūt par skolotāju! Ingrīda ir tas pedagogs, kurš nekad neliekuļo, bet runā skaidru valodu, vienojoties ar audzēkņiem par prasībām. Kašķi nekad nav bijuši nedz ar skolēniem, nedz vecākiem. Visi bērni ir Ingrīdas draugi - gan tagadējie skolēni, gan tie, kuri pie savas mīļās skolotājas satiekoties pienāk arī pēc daudziem gadiem. Ilgajā darba mūžā viņa sapratusi, ka no visiem nevar prasīt visu vienādi.
Skolotāja Ingrīda gan mācību, gan audzināšanas darbā izceļas ar izteiktu radošumu, estētisku noformēšanu un visu darbu paveikšanu kārtīgi un precīzi. Vienmēr bijusi un ir sava novada patriote un novadpētniece. Šis darbs turpinās joprojām, jo skolotājas pārziņā ir skolas muzeja jeb vēstures liecību krātuves sakārtošana, materiālu apkopošana, dažādu apkopojumu izstrādāšana. Uz savas skolas simtgadi absolventus priecēja muzeja materiālu izstāde, kurā ne viens vien absolvents atrada savus pētījumus, aprakstus, literāros darbus, fotogrāfijas.
- Pastāstiet par savu ceļu pedagoģijā un ko jums nozīmē skolotāja profesija?
- Mācījos Cesvaines vidusskolā, kas tolaik atradās pilī, ar sirsnību un cieņu atceros un novērtēju savas pirmās audzinātājas - Veltu Viču, Zentu Šulci un Mirdzu Bērziņu. Pēc vidusskolas beigšanas, direktora Artūra Viča uzaicināta, sāku strādāt par skolotāju, iesākumā veicot ķīmijas un fizikas laboranta pienākumus un strādājot pagarinātajā dienas grupā. Pēc gada uzsāku pildīt pilnas slodzes skolotājas un audzinātājas pienākumus. Paralēli, mācoties Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, ieguvu augstāko izglītību -maģistra grādu pedagoģijā un studēju arī Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes maģistrantūrā.
Darbs savā skolā ir bijis ļoti daudzveidīgs: sākumskolas skolotāja, klases audzinātāja (man pieder nebijis rekords skolas vēsturē, jo vienu klasi audzināju no 1. līdz 12. klasei), 15 gadus biju direktora vietniece ārpusstundu darbā, darbojos jauno skautu un mazpulka organizācijās, daudzus gadus biju skolas arodbiedrības priekšsēdētāja. Ilgus gadus strādāju par pils gidu, paralēli pētīju Cesvaines pils īpašnieku Vulfu dzimtas vēsturi, veicu novadpētnieka ikdienas darbus, rakstīju neskaitāmas publikācijas vietējai presei, “Cesvaines grāmatām" un vēl daudz ko citu.
- Izaicinājumi ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa pedagogu dzīvē, it īpaši mūsdienās, kad viss pakārtots digitalizācijai, modernajām tehnoloģijām, kompetenču izglītībai un dokumentācijai.
- Mans darba mūžs sākās astoņdesmitajos gados, un tam bijuši gan plusi, gan mīnusi, bet vienmēr bija skaidras nostādnes, standarti, programmas. Skolotājiem bija izstrādāti tematiskie plāni, bet tagad katrs pedagogs visā Latvijā savu plānu veido pats, viņiem nav piemēru, kuros ieskatīties. Jā, starp kolēģiem notiek domu apmaiņa, bet tas viss aizņem jau tā tik dārgo laiku. Patlaban es nesaskatu jēgu tam. Skolotāji ir tikai cilvēki, viens ir talantīgāks, otrs mazāk prasmīgs, un no visiem nevar prasīt vienādus rezultātus. Esmu uzaugusi un mācījusies laikā, kad bija izstrādāta metodika. Mana mīlestība un pareizā izvēle noteikti ir sākumskola, jo tieši par šo jomu es ieguvu pirmo izglītību. Pusi sava mūža strādāju gan pamatskolā, gan vidusskolā, mācot krievu valodu. Gadu pavadīju, izbaudot seniora privilēģijas, bet direktors Didzis Baunis pierunāja atgriezties darbā, jo kolēģi slimo un jauno pedagogu nemaz tik daudz nav.
- Padalieties Erasmus projektu pieredzē - to veidošanā, un pavērtējiet, ko projekti dod skolēniem un pedagogiem?
- Esmu piedalījusies Eiropas Savienības Comenius un Erasmus+ projektu izstrādes darba grupā, veiksmīgi saņemot finansējumu un tos realizējot Somijā, Vācijā, Turcijā, Polijā un Igaunijā, vadījusi meistarklases par dzimtu pētniecību valsts novadpētniecības konferencē Cesvainē, kopā ar kolēģiem esmu vadījusi starpdisciplinārās mācību stundas Polijā par tēmu “Draudzība". Starptautiskā sadarbība noteikti ietekmē skolēnu redzesloku un motivāciju mācīties. Dzīve bija jāpadara interesantāka, savācāmies neliela pedagogu grupiņa, jo, lai cik dīvaini būtu, visiem tas nemaz neinteresēja.
Tagad iesaistīties Erasmus ir viegli - izlasi piedāvājumu un pievienojies, vai izliec savu reklāmu un “piekļaujies" kādam projektam, sastopot domubiedrus. Mēs savulaik sākām ar to, ka paši rakstījām dokumentāciju, veltījām tam ilgus un garus vakarus pēc stundām, un viss vēl bija jātulko angliski. Vēl līdz šim ar poļu un igauņu draugiem esam labās attiecībās, un arī tas ir viens no lielākajiem ieguvumiem. Skolēniem savukārt šī programma attīsta komunikācijas un sadarbības prasmes, ļauj iepazīt citas valsts kultūru, viesģimeņu sadzīvi, tradīcijas. Tas viss uzkrājas un dod pienesumu nākotnē - gan profesijas izvēlē, gan uzskatu veidošanā.
- Nevar nepamanīt, ka pēdējos gados bērni un jaunieši ir ļoti mainījušies...
- Dzīvē viss plūst un mainās, plaukstu priekšā nevienam nenoliksi. Nāk jauni laiki, jauni izaicinājumi un reformas, pārdzīvojumi un piedzīvojumi. Kā skolēni ir mainījušies? Lai vai kā, savus audzēkņus vienmēr esmu mīlējusi un cienījusi, ar vecākiem allaž bijis tikai labs kontakts, lai arī dažreiz vadzis ir lūzis un e-klasē ir nācies ierakstīt piezīmes. Tomēr aizvainojums nekad nav palicis, jo galu galā skolotājs to visu dara par labu bērnam. Man šķiet, ka mūsdienās pirmsskolas bērni tiek mazliet apzagti, jo, atnākot uz 1. klasi, viņi vēl grib spēlēties un pagulēt pusdienlaiku. Bet bērnudārzā sagatavošanas grupās to īsti vairs neļauj darīt. Bērni ir mainījušies. Varbūt ir lielāka vecāku pāraprūpe, arī dzīves vide mainījusies un vairs nav drošības, bet par ko tad vecāki uztrauksies, ja ne par saviem bērniem?
- Zināms, ka veidojat skolas muzeju. Iepazīstiniet ar šo ideju, pastāstiet, kas muzejā redzams, un vai tā tapšanā iesaistās arī kolēģi un skolēni?
- Skolas muzejā nonācu tad, kad krievu valodai sāka samazināt stundu skaitu, un es paliku ar ļoti mazu slodzi. Direktors iedalīja man divas stundas nedēļā šim darbam, bet esmu te pavadījusi daudz laika, lai visu kaut cik sagrupētu un sakārtotu. Pirmo reizi ienākot šajā telpā, te valdīja bardaks. Man ir liels prieks, ka direktors šeit ieved viesus un ka kripatiņa no skolas vēstures ir te redzama. Man ir laba sadarbība gan ar vēstures skolotāju, gan Cesvaines pils vēsturnieci un vadītāju - viņas palīdz man, es savukārt palīdzu viņām. Mēs dalāmies ar zināšanām un materiāliem, konkurence starp mums nepastāv. Patiesībā es šo telpu nesaucu par muzeju, bet gan par vēstures liecību krātuvīti. Te ienāk skolēni, lai gan interese par novadpētniecību mazinās. Pie mums mācās arī bērni no citiem novadiem, bet kā tu liksi mīlēt un izzināt svešu vietu?
Daudz laika veltu sarunām ar bijušajiem skolotājiem, kuri dzīvo tuvākajā apkārtnē un ir arī mani skolotāji. Direktors atbalsta manu ierosinājumu apciemot agrākos pedagogus jubilejās. Cilvēkam nevajag daudz - tikai cieņu, kopā būšanas mirkli un labus vārdus. Atbalstu saņemu arī no arodbiedrības vadītājas Simonas Grāvītes, kas iepērk apsveikumus Ziemassvētkiem, un es ar roku tos noformēju. Ar dziļu cieņu atceros savus skolotājus, esošos un bijušos kolēģus.
- Starp daudzajiem pienākumiem ir atrasts motivācijas avots, kas palīdz atjaunot enerģijas rezerves?
- Visi ir depresijā, pārstrādājušies, “izdeguši". Brīnos, no kurienes tas rodas? Jā, es arī esmu piekususi darbā, bet mani mājās gaida trīs dzīvnieki, kuri jābaro, ar kuriem jāiet pastaigāties un jāvelta uzmanība. Galu galā ir vēl privātā mājas dzīve. Darbs dzen darbu, nav laika gausties! Man patīk tas, ko es daru.
- Ko jūs vēlētos novēlēt saviem skolēniem nākotnei?
- Visi bērni šajā skolā man ir tuvi. Noteikti novēlu būt laimīgiem dzīvē, atrast īsto profesiju un īsto sirds cilvēku, ar kuru dzīvot kopā. Ar lielajiem bērniem esam daudz runājuši gan par mīlestību, gan karjeru. Lai miers ir dvēselēs un virs galvām mierīgas debesis!
