“Tā klasiskā kanoniskā veidolā ir prieks, mīlestība un draudzība. Prieks ir to mēģināt un prieks ir izrādīt. Prieks ir, kad gan aktieri, gan skatītāji elpo vienā ritmā, vienā aizkustinājumā,” saka Inese.
Ar tikpat lielu aizrautību un iedvesmu Inese ceļo. Atradusi Indiju, kur vēlas atgriezties vēl un vēl. Un vienmēr viņai līdzās ir grāmatu pasaule, svarīgi sekot teātru repertuāram un redzēt izcilākos iestudējumus. Grib iesaistīties valsts aizsardzībā. Atzīstot, ka izpildīt klasikās Zemessardzes prasības būtu daudz par grūti, Inese Pilābere gaida, kad oficiāli paziņos par iespēju pieteikties Zemessardzes atbalstītājos. Dzīve mutuļo, un ikdiena ir skaista.
Inese Pilābere ir diplomēta meliorācijas inženiere, tomēr Cēsu novadā viņu drīzāk atpazīst kā teātra režisori, īpaši jau šajā – pirmsjāņu – periodā. Lai arī Vecpiebalgas amatierteātrī “Sumaisītis” viņu nomainījis Kārlis Freimanis, tieši viņas tur režisētās “Skroderdienas Silmačos” baudīja nedalītu skatītāju mīlestību.
Sarunai ar Inesi tiekamies Ādažos, kur norit viņas ikdienas darba dzīve. Viņa ir arī aizrautīga grāmatu lasītāja, labprāt apmeklē koncertus un izrādes un atzīst, ka viņu iedvesmo satiktie cilvēki. Inesei arī ļoti patīk ceļot. Pāris dienu pēc mūsu sarunas viņa dodas uz Indiju. Indiju viņa tik ļoti mīl, ka pabijusi tur jau vairākkārt un vēlas atgriezties atkal.
- Kā nonācāt teātrī?
- 47 gadu vecumā aizgāju no darba valsts iestādē. Cilvēks mēdz sev jautāt, ko vēlas savā dzīvē darīt, un es tad arī sev to prasīju. Atbilde bija, ka gribētu būt aktrise. Tā kā man bija jau tik daudz gadu, šo domu es atmetu. Lai gan varbūt arī tas būtu bijis izdarāms, taču tik lielu ambīciju man nebija. Tad nu aizgāju mācīties koledžā, kur apguvu režisora specialitāti. Tolaik bija tāda nodaļa. Mācījos tālmācībā.
Biju pārņemta ar to visu! Bija tik interesanti. Tur jau, protams, mācīja daudz dažādu priekšmetu,bet man patiešām viss patika. Lai gan jāmācās, godīgi sakot, bija ļoti daudz. Dienu un nakti rakstīju, bet toreiz vēl biju jauna, varēju visu ko izdarīt. Tā tur pabeidzu mācības un ieguvu izglītību kultūras jomā.
- Bet pirms tam, ko darījāt? Kāda izglītība bija pirms šīs?
- Es esmu meliorācijas inženieris. Arī tagad šajā jomā strādāju.
- Tad jau, visticamāk, mācījāties Latvijas Lauksaimniecības universitātē?
- Jā. Tolaik gan tā bija akadēmija, bet tagad LBTU.
Savējie! Kopā ar dēlu Uģi un vedeklu Karlīni.
- Baltajā augstceltnē mācījāties? Tā kā esmu dzimusi un augusi jelgavniece, tad uzreiz varu iedomāties.
- Esat jelgavniece? Cik feini! Es vienmēr saku, ka man dzīvē tā iznācis, ka īpaši patīk cilvēki, kas nāk no divām vietām – no Jelgavas un no Madonas. Tādi laiki bija, es līdztekus studijām strādāju slimnīcā par sanitāri. Tolaik Jelgava bija izteikta studentu pilsēta. Man šķiet, katru gadu uzņēma kādus 10 tūkstošus studentu. Tagad pa visu universitāti nav tik daudz cilvēku. Jelgavā studējot, piedalījos Jelgavas Studentu teātrī. Ļoti iedvesmojos arī no Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra režisorēm Lūcijas Ņefedovas un Intas Alekses.
Starp citu, bija arī periods, kad gribēju izstāties no Lauksaimniecības akadēmijas, lai kļūtu par aktrisi. Tolaik Rīgā apmeklēju Imanta Adermaņa kursus. Tomēr paklausīju savai studentu teātra režisorei, kura Ieteica būt gudrākai un labāk kļūt par inženieri un izveidot savu teātri, kurā varēšu spēlēt galvenās lomas, nevis lielā profesionālajā teātrī nespēlēt neko vai spēlēt pēdējās lomas. Un es viņas padomā ieklausījos.
Patiesībā arī maz ko sapratu no teātru dzīves. Zināju Elzu Radziņu un Viju Artmani un biju iedomājusies, ka būšu tāda. Tas, ka tajos teātros ir vēl daudzi aktieri, kurus es ne redzējusi, ne dzirdējusi neesmu, tas man nemaz neienāca prātā. Tad tas viss pamazām nosēdās. Pēc tam ieprecējos Cēsīs.
- Un tagad? Mēs taču tiekamies Ādažos, nevis Cēsīs.
- Strādāju Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centrā. Mēs tur visi resni un veci (smejas), jo nav normas jākārto. Man jau sen gribas Zemessardzē, tikai es reāli saprotu, ka tas nav manām spējām. Piedāvā vēl būt… Neatceros,kā sauca…
- Tos Zemessardzes atbalstītājus?
- Jā!
Spēka jau nekļūst vairāk. Nu, kas no manis par zemessargu sanāktu? Bet atbalstītājs varētu būt. Gaidu, kad būs izstrādāta tā programma un varēšu iet uz apmācībām. Ceru, ka mani tur pieņems.
Tai jomai pietuvināti strādādama, jau vienu brīdi domāju, ka rakstīšu ministram, lai mani tāpat pieņem Zemessardzē. Galu galā arī tur ir tādi darbi, ko var darīt bez normu kārtošanas. Piemēram, grīdas mazgāt varu, kaut ko citu saimniecisku darīt varu. Bet nu ministram nerakstīju, jo reāli jau bija tā, ka man bija pamatdarbs pilna slodze un vēl divi teātri vakarā.
- Izklausās jaudīgi.
- Jā, pirmdienās braucu uz Vecpiebalgu, bet otrdienās vai trešdienās uz Liepupi. Liepupīte jau man faktiski tepat – 50 kilometru. Mani jau viegli varēja pierunāt. Atlika tikai pateikt, ka nav neviena, kas režisē, es uzreiz biju gatava braucēja. Dzīvoju viena, īrēju dzīvoklīti un vakaros man tāpat īpaši nav, ko darīt, ja nedodos uz koncertiem vai izrādēm. Liekas – nu, kas tur, es taču aizbraukšu. Beigās tas viss tāpat izvēršas saspringti, jo vienmēr visas izrādes iet uz nodošanu vienā laikā, skates arī ir vienā laikā. Man vienkārši vairs nav tādas fiziskās izturības. Liepupi es vēl neesmu pametusi, bet Vecpiebalgā ir Kārlis (Kārlis Freimanis – Vecpiebalgas amatierteātris “Sumaisītis” vadītājs – aut). Viņš un teātris gatavojas teātra jubilejai, grib Paula Putniņa “Būdu”(“Ar būdu uz baznīcu”) iestudēt no jauna. Man arī tur ir maza loma.
Lomā! Inese (no labās) iejūtas lomā izrādē.
- Aktrises darbiņš tātad nav atmests?
- Nē, nu bez tā es nevaru. Gribēju taču būt aktrise (smejas). Man ļoti patīk. Es taču desmit gadus braukāju uz aktiermeistarības un režijas nodarbībām pie Ketrīnas Tomsones, viņa ir no Amerikas un arī pašlaik ir Latvijā. Kad mums bija skate un recenzents bija manu mazo lomiņu kā pirmo pieminējis, tas bija kā saldais ēdiens. Tā tiešām bija ļoti maza lomiņa, ko biju sev piešķīrusi. Man īsti nebija variantu – aktrišu vairāk nav, bet tā loma ir tik maza, ka nevienu no malas aicināt nevaru.
- Bez teātra lomām, kas vēl iepriecina?
- Pirms dažām dienām biju uz tikšanos ar grāmatas “Zem ūdens” autori Taru Menonu. Man Indija ir tuva un svarīga. Pirms kādām pāris nedēļām biju izlasījusi informāciju, ka šī indiešu izcelsmes rakstniece būs sastopama Rīgā. Uz tikšanos aizbraucu. Rakstniece jauna sieviete, ir Angļu filoloģijas jaunākā profesore Hārvarda Universitātē. Tās bija tādas divas stundas! Kā debesu pasaules malks dzīvei. Tik ārkārtīgi interesanti un aizraujoši. Šī grāmata pēc būtības ir par cilvēku draudzību, arī par to, kā mēs, cilvēki, dabu ietekmējam un kā mūsu darbību dēļ iet bojā koraļļu rifi. Bet tas, ko es no viņas smēlos, bija pasaules redzējums un skatījums, kā arī tik fantastiska vienkāršība un sirsnība.
Kur es vēl tikko biju? Dabūju biļetes uz “Indrāniem” Jaunajā Rīgas teātrī! Es jau, protams, lielā mērā kā režisore to izrādi vēroju.
- Šo izrādi gribētos redzēt, ļoti simpatizē Gerds Lapoška(JRT aktieris, šai izrādei režisors).
- Man izdevās nopirkt biļetes, kad vēl tikai pirmizrāde bija izsludināta. Laikam jau lielākoties visi paskatās, ka Blaumanis, un tik ļoti neraujas uz šo izrādi pirkt biļetes. Visi grib kaut kādus citus elementus, ne jau klasiku. Daļai arī bijusi nepatīkama pieredze ar Ineses Mičules “Ugunī”.
Daudziem ir mode Blaumani ielikt mūsdienās. Jā, viņiem ir mūsdienu tērpi un kaut kāda čikse bija ielikta meža uzpircējas lomā, bet pilnībā tā mūsdienu ideja mani nepārliecināja. Jebkurā gadījumā izrāde man patika, lugas saturs jau zināms, aktierdarbi ļoti labi, kā jau Jaunajā Rīgas teātrī.
- Jauni iespaidi sniedz iedvesmu?
- Viss sniedz iedvesmu! Satieku jaunus cilvēkus, tas iedvesmo, aizeju uz tikšanos ar grāmatas autori vai aizbraucu uz “Indrāniem”, protams, ka tas iedvesmo.
Nu, ja iesēžas mājās, tad izvilkt sevi atkal ārā var būt arī grūti. Piemēram, kad aizbraucu uz Vecpiebalgu, es divas dienas tikai guļu un skatos filmas, neko nedaru. Pa laikam arī to vajag. Un vēl pie visa – vajag runāties ar cilvēkiem.
Deviņdesmitajos gados mūsu ģimenei lāgā nebija, ko ēst, kā jau visiem tajos gados, un es uztaisīju savu biznesu. Atvēru kafejnīcu un piecus gadus cepu, vārīju, šmorēju un visiem šņabi lēju aiz letes. Apnika tas pamatīgi, īpaši jau celšanās no rīta, jo visus tos gadus gandrīz katru dienu cēlos piecos no rīta.
- Kur bija tā kafejnīca?
- Cēsīs. Bet, ko es ar to gribēju teikt – ne jau vienmēr visam ir iedvesma. Taču, ja tev nav, ko ēst, nav naudas, tad ir jādomā, ko var darīt, un jāsāk rīkoties.
- Deviņdesmitie iemācīja izdzīvot?
- Jā, man bija zemes pleķītis pie Cēsīm, Agrā, un tos 600 kvadrātmetrus es raku ar lāpstu, audzēju zemenes, cēlos piecos, lai lasītu ogas un ar riteni stūmu uz tirgu pārdot. Tā arī varēja vismaz pie naudiņas tikt. Bet, ja par teātra līniju… Tas par to “līniju” man tagad tāds teiciens, jo iestudējam “Ar būdu uz baznīcu” un tur saka: ”pa arodbiedrības līniju”.
Bet, jā, “pa teātra līniju” – ja kādam ļoti patīk teātris un gribas spēlēt, jau var viens pats uzvest monoizrādi vai arī stāvizrādi. Izrādi var arī divatā iestudēt, to var arī pašfinansēt un iztikt bez teātra un skatuves.
Mīlestības izrāde! “Skroderdienas Silmačos” klasiskā kanoniskā veidolā ir prieks, mīlestība un draudzība.
- Parunāsim par “Skroderdienām Silmačos”?
- “Skroderdienas Silmačos” klasiskā kanoniskā veidolā ir prieks, mīlestība un draudzība. Prieks ir to mēģināt un prieks ir izrādīt. Prieks ir, kad gan aktieri, gan skatītāji elpo vienā ritmā, vienā aizkustinājumā.
- Latviešu skatītājiem laikam “Skroderdienas Silmačos” ir tāda izrāžu izrāde, kur visi visu zina, bet tāpat skatās ar aizrautību?
- Jā, tieši tā! Man ļoti ātri un viegli iestudējās “Skroderdienas”, jo man tur bija izcili aktieri. Likās jau, ka mēs mūžīgi Vecpiebalgā to izrādi spēlēsim. Tiesa gan, mazās Tonijas bija regulāri jāmaina, jo izauga tās meitenes. Man liekas – aktieri vēl tagad drusciņ skumst pēc “Skroderdienām Silmačos”.
