Kas vēl ir Kaspars Kļaviņš, un kā viņa dzīvē un darbos savijusies no senčiem mantotā mīlestība uz mūziku, labas izglītības izvirzīšana par prioritāti, sportiskums un nerimtīgs darbīgums? Par to visu šajā sarunā ar Kasparu, kurš bijis arī aktīvs Atmodas laika notikumu dalībnieks, no 1990. līdz 1998. gadam vadījis Naukšēnu pašvaldību un no 2021. līdz 2025. gadam bijis jaunizveidotā Valmieras novada deputāts. Tagad pamazām sākas dzīves posms, kad tiek uzmanīgāk izvērtēta sava rīcība, atzīstot arī kļūdas, un vēlme bagātīgo pieredzi nodot tālāk nākamajām paaudzēm.
– Meklējot par tevi vairāk informācijas, uzgāju kādu video. Cesvaines luterāņu baznīcā ir elegants flīģelis, grezni reljefām kājām, – tas reiz esot piederējis tavai vecmāmiņai…
– Manas mammas mamma Velta Galējs spēlēja klavieres. Viņas vecāki vēlējās savu vienīgo meitu vispusīgi izglītot. Vispār viņa nāk no Dzelzavas pagasta, bet pirmās Latvijas laikā kā jaunā zobārste tika nosūtīta uz Latgali, kur atvēra savu privātpraksi Rēzeknē. Viņiem ar vecotēvu Nektāriju (praktisks, sabiedrisks, izglītots malēnietis, kuram šādu vārdu iedeva mācītājs) bija arī visādi pilnvērtīga sadzīve – slidošana, teniss, pārrunu vakari ar kolēģiem –, bet, sākoties nežēlīgajiem juku laikiem, viņi aizbrauca no Rēzeknes.
Vēlāk mani vecvecāki savu vecāko meitu Māru, manu mammu, no mazas lauku skolas palaida uz Rīgu – uz Mediņiem[Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskola, – I.V.]. Tos pabeigusi, viņa iestājās konservatorijā diriģentos. Tur piedzīvojusi nelaimīgu mīlestību, aizgāja no konservatorijas, apprecējās, piedzimām mēs ar brāli, un viņa izšķīrās no mana tēva. Tēvs netika līdzi viņas apgriezieniem. Tad mamma pabeidza vakarskolu, lai varētu stāties Medicīnas institūtā, un visu mūžu nostrādāja par bērnu ārsti. Dziedāja koros un ansambļos.
Atceros, kā pirms kāda kora brauciena vasarā uz ārzemēm viņa gāja regulāri skriet, lai uzlabotu figūru. Tikai stipri vēlāk sapratu, ka mana mamma savu dzīvi dzīvojusi kā visu varoša, smaidoša zvaigzne. Jānis Zābers savulaik esot neveiksmīgi atbraucis uz laukiem ar savu koncertu izteikti blondās skaistules dēļ.
– Var redzēt, ka tavas dzimtas cilvēkiem ir bijis svarīgi iegūt labu izglītību. Vai tā ir viena no vērtībām, ko tu tālāk esi nodevis saviem četriem bērniem?
– Jā, kamēr mamma mācījās Medicīnas institūtā, es dzīvoju pie viņas vecākiem. Mana vecāmamma bija pārliecināta kristiete un saimniece mājās. Savas klavierspēles prasmes viņa centās nodot arī man un brālim, bet laikam man nebija pacietības un talanta. Kad mamma atbrauca, viņas abas spēlēja četrrocīgi, un tas bija apbrīnojami.
Lasītprasmi, dziedāšanu un tādu sapratni par izglītību man ierādīja vecaistēvs. Viņš pats daudz lasīja, mājās šad tad parādījās arī režīma neatļautie Solžeņicina rakstu darbi, interesējās par vēsturi, politiku un visu labi saprata. To jau toreiz nemācēju novērtēt. Bibliotēkā biju visas grāmatas izlasījis un brīnījos, kādēļ man dažas tomēr nedod lasīt. Bet tad jau biju vēl mazs puišelis. [Smejas.]
Es arvien vairāk domāju, ka izglītība un zināšanas ir galvenā vērtība jebkura cilvēka dzīvē. Ja zināšanu nav, tu vienkārši neredzi laukumu, tev ir ierobežota rīcībspēja.
Maniem bērniem bija jāapmeklē Rūjienas Mūzikas skola. Visu, ko mācību gada laikā nebija apguvuši, mana mamma viņiem iemācīja vasarā. Tāpat centos, lai visi bērni nodarbotos ar sportu. Basketbola nometnes un turnīrus organizējām, arī bērnu basketbola klubu nodibinājām. Kad pienāca laiks, bērni izglītību turpināja Valmierā, visi četri pabeidza Pārgaujas ģimnāziju.
– Kā, audzinot bērnus, tu spēji salāgot stingrību ar viņu brīvības cienīšanu?
– Oi, [smaga nopūta] šajā ziņā es esmu pilnīgs profāns. Neesmu bijis labs piemērs attiecībās ar sievu, līdz ar to arī pret bērniem... Laikam esmu bijis pārlieku prasīgs, neiejūtīgs, par maz laika veltīju sievai, ģimenei. Tagad saprotu, ka sevi no malas neredzēju, nepratu novērtēt.
Bērni... Vecākais dēls joprojām meklē savu ceļu dzīvē. Mācījās Jelgavā, Rīgā, Dānijā, bijis fitnesa treneris, tagad mācās Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Vidējais dēls gāja uz aktieriem, netika, un interesanti, ka tieši mūzikas dēļ, jo, manuprāt, viņam bija visas dotības, lai kļūtu par mūziķi; pēc tam pabeidza Vidzemes augstskolā ekobūvniecību, nodibināja nelielu celtniecības uzņēmumu. Jaunākais pēc būtības ir mākslinieks, bet strādā lidostā. Meita pabeidza juristus un tagad maģistrantūrā studē starptautiskās attiecības un diplomātiju.
– Sportošana ir bijusi aktuāla gan taviem senčiem, gan tev un bērniem...
– Vecaistēvs, mamma, viņas māsa, brālis un visi bērni spēlēja volejbolu, tagad gan nesen esmu gūžu nomainījis [smejas], bet ceru atgūt formu, lai augustā atkal varētu uzspēlēt, vismaz ar saviem bērniem. Tā tiku piebremzēts. Lēnām saprotu, ka man nav viss jākontrolē, bet svarīgi būtu nodot savas zināšanas un pieredzi bērniem un mazbērniem, ne tikai savējiem, bet vispār – nākamajai paaudzei.
Noteikti vēlos uzsvērt vērtības, ko latviešiem nevajadzētu zaudēt. Ir man prieks par mūsu jauniešiem, bet ir brīži, kad liekas, ka viņiem trūkst vispārīgu pamatzināšanu! Ir tomēr kaut kas jāzina, lai tu vienkārši neapjuktu, jo tā informācijas gūzma, kas gāžas pāri, ir jāfiltrē.
– Kā tu pieņem šo “sezonu” maiņu, kad apgriezieni pamazām sarūk un tā vietā nāk tevis minētā vērtību tālāknodošana?
– Pieņemu, nav jau variantu. Ja tu dzirdi sliktāk, redzi sliktāk, tev nav tik asa uztvere, samazinās spēks un izturība, tad ir no tiem augstumiem jānolaižas. Ar to jārēķinās.
– Kā tu nonāci līdz savai bioloģiskajai saimniecībai “Ances”? Tev tur ir aitiņas. Kas vēl?
– Ar sievu Daigu izveidojām vienu no labākajiem Latvijas tumšgalvju ganāmpulkiem. Bija simts aitu mātes, tagad pamazām samazinu, nu jau vairs tikai piecdesmit ir. Vilki gan arī paviesojas. Bet pats izvēlējos šo vietu Naukšēnos, tad arī nav ko vaimanāt.
Mana vēsture ir tāda: pirmās trīs klases gāju mazā lauku skoliņā Dzelzavā. Vēlāk mācījos Liepā divu plūsmu skolā, kur mācījās arī krievu bērni. To krievu padarīšanu es nevarēju izturēt. Es vienkārši nebiju redzējis, ka tādas attiecības vispār var būt, ka tā varčakarēt viens otru. Nekad nebiju redzējis tādus konfliktus starp bērniem, tur bija kautiņi un strīdi katru starpbrīdi.
Pats savulaik meklēju, kur varētu mācīties pēc astotās klases, un aizgāju uz lauksaimniecības tehnikumu Vecbebros. Vectēvs gan uzskatīja, ka būtu jāmācās vidusskolā, bet, kad iestājos Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā, viņš vairs tik ļoti nepārdzīvoja.
Jau tehnikuma laikā nonācu Naukšēnos praksē, un mani uzreiz savācaVisvaldis Skujiņš, kolhoza priekšsēdētājs, cilvēks ar tvērienu. Reiz gan no tehnikuma pienāca vēstule: “Ja Kaspars tā turpinās, tad viņš būs jāpieskaita pie to audzēkņus skaita, kas no audzēkņu skaita jāatskaita.” [Smejas.]
Pēc tehnikuma beigšanas bija jābrauc strādāt uz Naukšēniem, un toreiz es Visvaldim teicu, ka tomēr gribu mācīties tālāk, ko viņš arī uzreiz atbalstīja.
Pēc pieciem gadiem ieguvu agronoma diplomu un 1985. gadā sāku strādāt Naukšēnos. Tad jau arī sākās atmodas laiks – alkas pēc brīvības, aizrautība un uzdrīkstēšanās. Kandidēju arī vēlēšanās Tautas frontes sarakstā, un mēs uzvarējām. Gaisā vēl virmoja bailes, cilvēki bija piedzīvojuši, ka var iznīcināt personības, vienkārši aizvest vai pat nošaut. Cilvēki bija pieraduši klusēt un nerunāt to, ko patiešām domā.
– Bet vai tas nav savādi, ka lielai daļai latviešu vēl joprojām ir šis mantojums – cilvēki sastopas ar netaisnību vai nekārtību, bet baidās runāt!
– Tā mums ir. Mēs kā maza tauta esam cīnījušies par izdzīvošanu, esam tikuši dažādi nīcināti. Neesam varējuši durvis ar kāju vaļā spert.
– Tev ir bijis svarīgi runāt. Droši vien tādēļ vairāki tavas dzīves posmi ir bijuši saistīti ar politiku…
– Kad 1990. gadā mani ievēlēja par Naukšēnu pagasta padomes priekšsēdētāju, mēs būvējām visu ko no jauna. Toreiz gandrīz visiem cilvēkiem bija patiesa vēlme atjaunot savu valsti. Un tā valsts jau ir šeit uz vietas, nevis kaut kur. Pēc savas izpratnes un pēc savas sirdsapziņas mēs to arī darījām.
Uzskatu, ka administratīvi teritoriālā reforma, kas notika 2009. gadā, bija kļūda [tika likvidētas 26 tieši nevēlētas rajonu padomes, savukārt pagastus ļoti dažādi apvienoja novados, izveidojot 109 pašvaldības, – I.V.]. Lēnām tika uzaudzēts vietējās pārvaldes aparāts.
1994. gadā Naukšēnu pagasta administrācijā bijām pieci cilvēki uz nepilniem diviem tūkstošiem iedzīvotāju. Protams, ir nākušas klāt dažādas funkcijas, normatīvie akti, viss pārējais, bet pie esošā iedzīvotāju skaita un bērnu dzimstības pašvaldību un valsts sektorā strādājošo īpatsvars Latvijā vienkārši ir par lielu. Normatīvo aktu bāze ir pārāk sadrumstalota un sarežģīta, ar nevajadzīgām un neefektīvām kontroles sistēmām.
Infrastruktūra Latvijā kādreiz tika veidota aptuveni divarpus miljoniem iedzīvotāju, šobrīd esam mazāk nekā divi miljoni. Tas nozīmē, ka atbilstoši situācijai ir jāpieņem izsvērti un, kā mēdz teikt, nepopulāri lēmumi.
2020. gadā sākās jauna teritoriālā reforma, un, tā kā biju ieguvis pieredzi arī finanšu jomā, redzēju vairākas lietas, kas jādara labāk, tādēļ nolēmu iesaistīties jaunā Valmieras novada veidošanā.
– Bet par mazajām skolām – tas taču ir nenormāli sarežģīts lēmums! Slēgt, neslēgt?
– Īsā atbilde: ja nav bērnu – slēgt. Pieredze meklējama nesenā mūsu valsts simt gadu vēsturē, kad cilvēki lika kopā savus resursus un būvēja skolas, vienlaikus skolas tika arī slēgtas. Protams, katra skola atbildīgi jāvērtē kopā ar vietējiem cilvēkiem. Darīt varošajiem ir jādod reāla iespēja. Bet nevar skatīties tikai uz kādām vispārīgām vai individuālām emocionālām vēlmēm un prasībām. Par šo ir tik daudz runāts no visvisādiem skatpunktiem un ar ļoti dažādiem piemēriem. Manas bažas ir par bērnu mūzikas un mākslas skolu tālāko perspektīvu un pieejamību.
– Kādam, tavuprāt, jābūt cilvēkam, kurš iet politikā?
– Pašvaldībās pirmkārt jābūt zināšanām un sapratnei par to, kas notiek, un – kā jebkurā lietā – mērķim. Nav jābūt burta kalpam normatīvo aktu izpildē, bet jāsaprot, kas tiešām ir svarīgi, un pašam godprātīgi jāstrādā.
Esam devalvējuši politiku, saimnieciskas lietas un procesus muļļājam, saucot to par toleranci unpolitkorektumu. Salīdzinoši nesen uzzināju par tādu vīru kā Miķelis Valters [1874–1968; bija Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, pirmais izvirzīja ideju par Latviju kā suverēnu valsti, – I.V.], par viņa ieguldījumu Latvijas valsts tapšanā un valsts idejas uzturēšanā okupācijas laikā. Ja matemātiķim jāzina aritmētika, tad politiķiem būtu jāzina šādu valstsvīru dzīvesgājums, domas un darbi.
Tā sauktā politika ir kļuvusi par seklu procesu, kur galvenais uzdevums ir saglabāt tēlu, kur nav atbildības par rezultātu. Par atklātību un godīgumu pat netiek nopietni runāts. Nupat dzirdējām: “Cilvēkiem ir jārada drošības sajūta.” Nu johaidī! Nevis skaidra rīcība, savstarpēja uzticēšanās un atbalsts, bet tikai sajūta!
Tas, ka praktiski nav iespējams Latvijas gaisa telpu pilnībā pasargāt no droniem un bez zaudējumiem arīneiztikt, par to reti kurš ieminas. Un, ja tu cilvēkam visu laiku kaut ko tikai muldi, viņš jau pierod un vairs neklausās. Tas ir traki, ka mēs ejam vieglākos ceļus sabiedrības un valsts lietu risināšanā.
– Vai šīs muldēšanas dēļ latvieši tik ļoti gāna savus vadītājus?
– Varbūt saplūdusi kopā padomju laika negatīvā pieredze, ka tas, kas pieder valstij, nav jāsaudzē, to var salauzt, nozagt. Klāt nākušas pseidodemokrātijas tehnikas, kad tev ir jāsaceļ ažiotāža, ja vēlies arī ko labu īstenot. Kļūdu neatzīšana… Tas viss ir nožēlojami un bēdīgi. Vienlaikus politiķi spēlē prastu teātri – publiski saka vienu, patiesībā bīda cauri kaut ko pilnīgi citu. Šīs rīcības viena otru baro.
Katram taču ir savas labās un savas sliktās īpašības, ideālu pārcilvēku jau nav. Bet tas, kā mēs nograužam savus līderus un neaudzinām jaunus līderus, veido un atbalsta viduvējības. Nespēju pieņemt, ka var tā lamāt un vienkārši gānīt Ministru prezidentu, Valsts prezidentu. Te atkal ir redzams izglītības līmenis un kultūra.
Un, no otras puses, varam novērot – tu esi labs sarunu biedrs, tu esi pieklājīgs, tu labi ģērbies, tev ir laba frizūra, bet tu neko tā īsti nevēlies vai neproti izdarīt, esot kādā valsts vai pašvaldības amatā!
– Vai tu spēji izdarīt politikā to, ko biji vēlējies?
– Nespēju tik daudz, cik gribēju. Bet es arī apzinos, ka man ir personīgās īpašības, kāpēc to nemācēju izdarīt.
– Bet vai tu paliki uzticīgs savai sirdsapziņai?
– Sirdsapziņa – tas varbūt tā augstu teikts... Bet esmu tajā vecumā, kad man nevienam nav jāizpatīk. Saku to, ko domāju un kā saprotu. Bet, ja man jautātu, kādam būtu jābūt pašvaldības deputātam, es teiktu, ka no deputāta maz kas ir atkarīgs. Normālā situācijā deputātiem būtu cītīgi jāstrādā ar budžetu, ar lieliem projektiem, ar attīstības lietām. Šobrīd ierindas deputāti ņemas ar tādām lietām... Bet tā atkal ir sistēma, kas veidojusies daudzu gadu garumā. Tur ir daudz lieka laika un citu resursu tērēšanas.
– Vai, esot deputāta kārtā, tu savos līdzstrādniekos redzēji patiesu vēlmi palīdzēt novadam un tā cilvēkiem, vai arī vairāk domāšanu par savu ādu?
– Redzēju gan to, gan to, visos līmeņos.
Runājot par Valmieras novadu, es tiešām cienu un apbrīnoju Jāņa Baika darbaspējas. Tā ir kā misija, viņš reāli strādā gan kā vēlēta persona, gan kā izpilddirektors, un tad arī rezultāti ir redzami.
– Tu dziedi vīru korī “Imanta”. Tas ir koris ar ļoti aktīvu koncertdarbību.
– Jā, tas pateicoties mūsu diriģentei Marikai Rolmanei. Ar prieku eju uz mēģinājumiem, jo redzu, ar kādu atdevi Marika strādā. Tas ir ļoti svarīgi.
Tomēr ir skumji redzēt, ka dziedāšana korī Latvijā ļoti sarūk. Proporcionāli tā sarūk vairāk nekā iedzīvotāju skaits.
Latvieši sāka sevi apzināties kā tautu pirms divsimt piecdesmit, trīssimt gadiem, līdz ar brāļu draudzēm un jaunu zināšanu apguvi. Un tieši kopā dziedāšana ir viens no mūsu tautas identitātes stūrakmeņiem.
Esmu arī palasījis, kā dziedāšana labvēlīgi ietekmē ķermeni, smadzeņu darbību un tā saukto socializāciju.
– Bieži tevi redzu kultūras pasākumos. Kas ir tas, ko tu meklē, ko tu gribi atrast, aizejot uz koncertu, izrādi, izstādi?
– Kad kļuvu par deputātu, sapratu, ka man ir labāk jāiepazīst situācija katrā vietā. Vairāk izvēlējos kultūras pasākumu apmeklēšanu – reizē aprunājos ar darbiniekiem, redzēju cilvēkus un varēju labāk saprast, kur tad mēs īsti esam un kas būtu jādara.
No mazotnes atceros, ka skolā viesojās operdziedātāja Elfrīda Pakule, – kā šodien atceros. Mūs visus bērnus aizveda uz kultūras namu, sēdējām vaļā mutēm un klausījāmies. Toreiz gāju kādā otrajā vai trešajā klasē un nekādi nevarēju saprast, kā viens cilvēks var tik skaļi padziedāt. [Smejas.]
– Kādam ir jābūt koncertam, lai tu varētu teikt: “Jā, uz šo bija vērts atnākt!”?
– Lielākoties katrā koncertā rodu ko derīgu. Jūtu, kad cilvēks patiesi un ar atvērtu sirdi iet uz skatuves.Ja cilvēks iet uz skatuves un uzstājas (un te es nerunāju tik daudz par profesionāļiem), vienalga, vai viņš dzied, dejo vai spēlē teātri, – tas viņu ceļ. Dziedāšana un mūzika jau ir tas, kas veido cilvēka individuālo garīgo pasauli. Un mēs taču vēlamies būt ne tikai kultūras patērētāji, bet izglītota un radoša kultūras tauta.
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.
Projekts "Iedvesmai nav vecuma" tapis sadarbībā ar laikrakstiem "Saldus Zeme", "Druva", "Stars", "Neatkarīgās Tukuma Ziņas", "Laimīgā Programma" un žurnālu "Patiesā Dzīve".
