“Alises brīnumainā atgriešanās” ir Luisa Kerola pasakas “Alise Brīnumzemē” turpinājums. Izrāde ir pasaka ģimenēm ar bērniem no sešu gadu vecumam, un katrs tajā atradīs kaut ko sev – pieaugušie varēs aizdomāties par filozofiskiem jautājumiem, savukārt bērni pievienosies Alisei viņas ceļojumā atpakaļ laikā.
Skatītāji satiks Brīnumzemes visnotaļ dīvainās, bet absolūti šarmantās personības – Balto trusi ar pulksteni, Cepurnieku, Marta zaķi, noslēpumaino Češīras kaķi, vienmēr guļošo Susuriņu un, protams, vēl daudzus citus krāšņus Brīnumzemes iemītniekus, tajā skaitā Sarkano un Balto Karalieni. Izrādē piedalās divpadsmit aktieri, dejotāji, dziedātāju grupa, kā arī lelles – Kāpurs un Češīras kaķis.
Lugas autore ir Dina Kristīne Bitēna, režisore – Ieva Melbārde, savukārt par oriģinālmūziku parūpējies komponists Atvars Sirmais.
Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē esat darījis?
Lēcu ar izpletni, kad dienēju gaisa desantā. Lecot pirmo reizi, bail nebija, bet pēc tam gan vienmēr bija jocīga sajūta, pat kāpjot laukā no tā sauktā tramvajiņa. Īpaši nepatīkami bija tad, ja kāds pajokoja, ka, liekot kopā izpletni, iespraudis tajā adatu – tāds izpletnis var neatvērties.
Viens no aizkustinošākajiem brīžiem jūsu dzīvē?
Dēla Anrija piedzimšana. Tas bija 1984. gadā, tolaik tēvus klāt nelaida, pat puķes neļāva nosūtīt. Zvanīju uz dzemdību namu ik pēc pusstundas un jautāju, vai mans jau piedzimis. Pēc deviņām stundām saņēmu atbildi, kuru nekad neaizmirsīšu: “Jums puisītis!”To es dēlam stāstu katrā dzimšanas dienā.
Kas jūs iedvesmo darbam?
Iespēja nokļūt citā pasaulē, ārpus ikdienišķā. Rakstot mūziku, tu it kā atver citu portālu, atslēdzies no rūpēm, rēķiniem, sadzīviskām lietām. Ja par elektrību saka “sazemējums”, tad mūzikā ir pretēji – tu tā kā saslēdzies ar debesīm, ar Dievu. Tā ir Augstākā klātbūtne, bet bez tās nevar radīt.
Jūsu veselīgie ieradumi?
Katru dienu auksta duša. Sākumā silta, tad auksta, beigās ļoti auksta. Tas audzina raksturu, veicina asinsriti, iedod tonusu visai dienai.
Jūsu kaitīgie ieradumi?
Dzeru daudz kafijas. Par rekordu īsti nezinu, bet ir bijusi sajūta, ka no entajām kafijas krūzītēm mati uz galvas teju vai kustas. No rīta pamostoties, uzreiz ir melna, rūgta kafija. Bija laiks, kad nedzēru kafiju, bet melno tēju, taču tādu, ka zobi svīda. Un, lai pēc visām kafijām varētu aizmigt, pirms gulētiešanas dzeru miega tēju.
Vērtīgākā atziņa, ko dzīves laikā esat guvis?
Vislielākā vērtība pasaulē ir mīlestība – visplašākajā nozīmē. Tā ir visa pamatā – gan dvēseles maize, gan ūdens un gaisma. Mīlestībā ir visu manu vērtību mērs.
Grāmata, ko ieteiktu citiem?
Nino Haratišvili “Astotā dzīve” lieliskā Silvijas Brices tulkojumā. Tajā ir daudz kas no mūsu piedzīvotā, no vecāku un vecvecāku stāstītā. Atklājas arī daudz nezināmu vēstures lappušu. Šajā grāmatā atklājas dzimtas drāmas, mīlestība, naids, nežēlīgas politiskās spēles ar valsti un cilvēku likteņiem.
Kādu mūziku klausāties?
Klausos gan klasisko mūziku, gan roku (pats Atmodas laikā spēlēju rokgrupā “Laiks”). Klausos arī kora mūziku, džezu. Man jāklausās dažādi žanri, jo mūzikas radīšana ir mans darbs.
Jūsu spontānākais, nepraktiskākais pirkums?
Ķīniešu mugursoma ar USB. Nekad neesmu to lietojis, bet sieva gan dabūja izsmieties. Pirku, jo tad vēl neko nezināju par poverbanku, domāju, ka USB būs komplektā ar somu.
Vieta un laiks, kurā gribētu dzīvot?
Latvijā, bet gribētu paceļot laikā un nonākt tajā, kur varētu satikt visus savus mīļos, kuru vairs nav.
