Ceļš, kura sākumā vēl šķiet – ģimene kā ģimene –, bet turpinājumā kļūst skaidrs, ka diagnoze UDHT jeb uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumi, ko laika gaitā atklāja ne tikai vairākiem Ingas bērniem, bet arī viņai pašai, pieprasa kardinālas pārmaiņas dzīvē. Inga neturēja par svarīgāku savu jau iegūto izglītību vides zinātnēs unlabu darbu Valsts vides dienesta Lielrīgas reģionālajā vides pārvaldē. Viņa bija gatava apgūt arvien jaunas prasmes un zināšanas, lai spētu palīdzēt sev, saviem bērniem un, kas ļoti svarīgi, arī citiem bērniem un viņu vecākiem.
Šobrīd Inga Ašmane ir uzvedības analītiķe (ABA), kā sadarbības partnere atbalsta Undīni Lūsi viņas Restarta skolā Rīgā, kas paredzēta tieši bērniem ar UDHT. Ingas pamata darbavieta ir bērnu psihoneiroloģiskā slimnīca “Ainaži”, un nupat tika atklāts sociālā uzņēmuma SIA “Attīstības centrs “Gadalaiki”“, kura radītāja un vadītāja arī ir Inga, centrs Mazsalacā.
Mūsu saruna notiek “Gadalaiku” telpās, kuras vēl nesen apdzīvoja mākslas skola. Tagad Inga ar gandarījumu izrāda iekārtoto silto graudu nodarbību kabinetu, ABA kabinetu un telpu, kur notiks spāņu un itāļu valodas nodarbības. Vēl piedāvājumā ir apzinātības nodarbības, lasīšanas raituma un fokusa nodarbības bērniem ar lasīšanas grūtībām, mākslas meistarklases, īpaši padomāts arī par vecākiem, piedāvājot viņiem atbalsta grupu nodarbības.
Sarunā piedalās arī Ingas dēls Linards, kurš nu jau ir pilngadīgs, bet tieši viņa skolas laika izaicinājumi arī kļuva par motivāciju Ingai meklēt risinājumus, iestājoties par bērniem, kuriem vajadzīgs atbalsts.
– Inga, Mazsalacas “Gadalaiku” speciālistu komandā ir mūsu pašu vietējie cilvēki. Tu ieraugi dārgumus, kas varbūt kaut kur ēnā ir apsūnojuši, un tev gribas tos izcelt saulītē?
–Man gribas tā domāt. Tās ir četras mammas. [Un Inga stāsta par katru – kā uzrunājusi un aicinājusi, kā iedrošinājusi apgūt jaunas prasmes, metodes un izcelt gaismā jau esošās. Piemēram, Kristīne Skrebele lieliski pārvalda itāļu un spāņu valodu, kā arī ir māksliniece, taču iepriekš viņas potenciāls netika pilnvērtīgi izmantots, – I.V.]
– Tu esi tik ļoti drosmīga vai arī pat nejūti, cik daudz te ir pretestības, nevēlēšanās ko mainīt, cik cietā un aukstā augsnē esi nokļuvusi? Tu tikai mierīgi triecies mūros un kaut ko patiešām izkustini.
–Man viena psiholoģe reiz jautāja: kas ir tas, kas tevi aizrauj? Ko tieši tu gribi darīt? Es apdomāju un sapratu: RADĪT! To es savilku kopā arī ar džempera (r)adīšanu. [Par to vēlāk Inga pastāstīs sīkāk, – I.V.] Un tagad es radu vietas, kur cilvēki var parādīt savu potenciālu un vecāki ar bērniem saņemt atbalstu. Pretestību es jūtu, bet manī ir iestājies tāds kā spīts, jo es redzu vajadzību. Mazsalacas bērnudārzs nepiedāvā programmu bērniem ar mācīšanās traucējumiem (izņemot valodas traucējumus), pat lai vispār iegūtu pirmsskolas izglītību. Bet Valmiera no Mazsalacas ir četrdesmit piecus kilometrus! Un ir vecāki, kas nevar fiziski izvadāt bērnu, lai viņš saņemtu nepieciešamo pakalpojumu.
Tātad – vai nu tu sēdi mājās ar savu bērnu, vai arī atdod viņu uz nedēļu internāta bērnudārzā Valmierā. Tas ir šausmīgi!
Interesanti, ka “Gadalaiku” filiāle ir Limbažos, taču tā tika atvērta ātrāk nekā mājas. Kad atbraucām uz Mazsalacu, es varonīgi devos pie pašvaldības pārstāvja jautāt, vai ir kādas telpas, kur es varētu strādāt. Viņi man pateica: nē, pašvaldībai nekā nav, bet lai es pavaicājot Mazsalacas slimnīcā. Tur man iedalīja rentgena kabineta priekštelpu – ar domu, ka es tur ieeju ar savām mantām un izeju ar savām mantām.
Tur es darbojos vairākus mēnešus, un esmu par to pateicīga. Pie manis brauca no Saulkrastiem, Valmieras, Limbažiem, Rūjienas, Naukšēniem. Daži nāk pie manis vēl joprojām. Es gan neesmu vienīgais uzvedības analītiķis reģionā, Valmierā arī ir divi, ja situācija nav mainījusies. Salīdzinājumam: Olainē vienā centrā bija pieci, un mums visiem bija darbs, bet šeit uz visu reģionu ir divi, es trešā.
Valmieras novada pašvaldībā sociālās rehabilitācijas pabalstu var saņemt tikai pašvaldības izveidotās infrastruktūrās. Man gribētos cerēt, ka tam ir loģisks izskaidrojums, tomēr tas šķiet diskriminējoši un nedod vecākam izvēles tiesības. Rezultātā vecāki nereti izvēlas saņemt pakalpojumu par pilnu maksu, jo nav gatavi mainīt pakalpojuma sniedzēju. Mums Olainē bija tā, ka vecāki vienkārši iesniedz sociālajam dienestam čekus, un viņiem atmaksā, vienalga, vai viņi ir gājuši uz pašvaldības vai privātu iestādi.
Bet mūsu cīņa šobrīd ir vēl par to, lai vecāki varētu saņemt atpakaļ daļu finansējuma par mūsu pakalpojumu no valsts kā nodokļu pārmaksu. Tādēļ mūsu pakalpojumam vajadzētu skaitīties pie “interešu izglītības”. Olainē tas mums sen jau tā strādā bērna un vecāku interesēs. Valmierā, neskatoties uz to, ka Izglītības kvalitātes valsts dienests man ir izsniedzis sertifikātu ar tiesībām īstenot interešu izglītības programmu, man pasaka nē.Tajā pašā laikā Limbažos – jā.
Un tad man ir neatbildēts jautājums: kāpēc?
Jo oficiālā vēstulē es to īsto atbildi neatradu. Bet es ļoti priecājos par to, kas te ir izdevies. Tas varbūt kādai ģimenei būs par iemeslu neaiziet prom no Mazsalacas.
– Kā tu to visu dabū gatavu? Pieaudzis cilvēks ar UDHT tomēr klasiski iezīmējas ar to, ka daudz ko uzsāk, bet maz no tā visa pabeidz. Kaut vai tās izglītības, ko ieguvi, – tiešām piecas un visas pabeigtas?
–Viesu uzņemšanas organizators – divi gadi pēc vidusskolas beigšanas; bakalaurs ģeogrāfijā – četri gadi neklātienē; vides zinātnes maģistrs – divi gadi; pirmsskolas pedagoga kvalifikācija – divarpus gadi; ABA terapija (lietišķās uzvedības analīze) – divi gadi; sociālā darba maģistrantūra – divi gadi. Es to nebūtu varējusi izdarīt, ja man nebūtu vīra. Viņš rūpējas par saimnieciskajām lietām.
Tas, ka esmu varējusi to visu izdarīt, ir neraksturīgi UDHT, bet es to skaidroju ar to, ka ieeju hiperfokusā – ko esmu sākusi, to visu man gribas padarīt un uz visiem simt procentiem. Bakalaura un maģistra darbu arī es uzrakstīju, saņemot augstākos vērtējumus.
– Pārsteidzoši ir tas, ka tev to hiperfokusēšanos izdodas pavilkt garākā periodā, lai iesākto tiešām pabeigtu.
–Tas man ir bijis jau no pašas bērnības. Visi skraida pa pagalmu – es sēžu un adu džemperi. (Smejas.) Bet man vajag to džemperi pabeigt! Jo man tā hiperaktivitāte ir ne tik daudz uz āru vērsta, bet vairāk uz iekšu. Tāpēc gan arī iekšējā trauksme mani ir novedusi tik tālu, cik nu tā ir novedusi. Bet vispār pēc dabas es esmu noslēgta, man vajag klusumu un mieru. Tikai pēc maniem darbiem var redzēt, kas man ir darījies iekšā. Man nepatīk cilvēkos. Man nepatīk teātri un koncerti.
Es vispār esmu mājas pele, man vajag mājas, mieru, mežu. Bet es visu laiku esmu sabiedrībā, un tas mani izdedzina.
– Kas tev lika domāt, ka tev ir UDHT?
–Mana trauksme un depresija, ko apkārtējie nemanīja. Trauksme ir tikai sekundāra diagnoze, primāri manā gadījumā tas bija UDHT. To man Undīne Lūse pamudināja noskaidrot.
Runājot par UDHT zāļu lietošanu, es ļoti labi saprotu, kāda ir atšķirība. Kad es divas nedēļas lietoju zāles, man bija doma: cilvēki tā arī dzīvo?! Bet pēc divām nedēļām es sabijos no tā, jo man likās – tā neesmu es, tās ir divas dažādas personības. Un vēlāk, kad man bija tikšanās ar psihiatri, viņa pasmaidīja par mani, sak, laipni lūgta divās pasaulēs! Tā nu tas ir.
Kad esi tās zāles iedzēris, tās tev iedod dopamīnu un tu spēj kontrolēt emocijas, impulsus, spēj paklusēt, kad vajag paklusēt. Tagad es tās lietoju, bet tikai tad, kad zinu, ka vajadzēs īpaši koncentrēties. Bet bērnam, kad viņam vēl tikai veidojas pašapziņa, draudzības, ja tās zāles netiek dotas un viņš nespēj impulsus kontrolēt, viņš kļūst par nevēlamo bērnu, kurš visu laiku tikai saņem aizrādījumus: “Neskrien! Netraucē! Nedari tā! Nedari šitā! Ko tu tur atkal ārdies?”
Viņš neko citu, kā tikai sliktu par sevi, nedzird. Un ko tas nozīmē bērnam?
Tad notiek pats ļaunākais, kas vispār var notikt, – rodas zems pašvērtējums. Un tad, kad viņš ir pusaudža vecumā, viņš meklē apliecinājumu, ka “es taču neesmu tāds idiots un stulbenis” un “vai tiešām es esmu nekam nederīgs?”. Mēs viņa pašapziņu esam nokāvuši ar to, ka nekomplimentējam. Man viena kliente reiz stāstīja: “Es aizeju uz bērnudārzu, un man visu laiku stāsta, cik slikti ir ar manu bērnu. Vienu lietu pasaka labu, pēc tam piecas sliktas.” Cik tad ilgi vecāks var izturēt, ka viņu katru dienu zāģē par to, cik viņa bērns ir slikts?

– Jūs ar Linardu arī esat tam gājuši cauri?
–O, jā!!!
– Linard?
–Jā, tas mani noveda līdz depresijai un trauksmei. Es meklēju, kā aizmukt no tā visa, kā atrast sevi nelegālā veidā, kad tu pīpē zāli un jūties laimīgs, priecīgs. Visas stulbās domas izkrīt no galvas ārā. Taču, kad jau kādu laiku esi pīpējis zāli, saproti, ka tā vairs nedod dopamīnu un prieku tādā mērā, cik agrāk, līdz ar to tu pārej uz arvien lielākām devām, smagākām vielām. Bet tas, savukārt, noved pie arvien lielākas depresijas, trauksmes un problēmām.
– Un kad tu sāki lietot?
–Divpadsmit gadu vecumā pamēģināju savu pirmo kāsīti[marihuānas cigareti, – I.V.], arī alkoholu, cigaretes. Bet tā kārtīgi “uzsēdos”trīspadsmit gados. Tad arī tieši biju atnācis no Torņakalna skolas uz Olaines skolu – tur bija visi mani vecākā brāļa draugi, izveidojās kompānija, un ar viņiem kopā visu to lietoju. Es biju septītajā klasē, bet mani draugi devītajā un divpadsmitajā klasē.
– Vai tu atceries, kā tev gāja, kad vēl mācījies sākumskolā? Kā tev tad veicās ar mācībām? Kāda bija skolotāju attieksme?
Inga: Tūlīt es dabūšu pārmetumu.
Linards: Pirmo klasi es nomācījos slikti. To es atceros, jo paliku uz vasaras darbiem. Bet otrās klases otrajā semestrī mamma mani ielika Jaunolaines skolā. Prom no tiem cilvēkiem, pie kuriem jau biju pieradis, ar dažiem – jau no sagatavošanas klases grupiņas.
– Un kāpēc tā bija? Jūs pārcēlāties?
Linards: Nē, tāpēc, ka mamma netika ar mani galā.
Inga: (Pārliecinoši.) Nē!
– Gribēšu to dzirdēt, bet vēl, Linard, pastāsti, vai atceries kādas situācijas, kad netiki galā ar mācībām?
–Atceros, ka man vienkārši smadzenes nestrādāja tik ātri, cik pārējiem. Visu laiku ar lasīšanu bija problēmas [Linardam ir disleksija, – I.V.], un Jaunolaines skolā skolotāja nevis nāca palīgā vai atbalstīja, bet kā ar nazi dūra mugurā un spieda tikai uz leju: tu esi nekas un tu nekad nekas nebūsi, un tamlīdzīgi.
– Tu esi ļoti daudz pārmetumu dzirdējis. Ja neskaita zālīti un citas narkotikas, vai tev bija kāds mehānisms, kā ar to tikt galā? Varbūt iemācījies nedzirdēt?
–Tu esi visu laiku to dzirdējis no A līdz Z, tas turpina skanēt tavā galvā arī mājās.
– Un tu tam noticēji?
–Noticēju. Un arī izliku spriedzi agresijā, kautiņos skolā. Visādos sliktos veidos. Uz labo nekoncentrējos. Trenējos boksā, līdz iepazinos ar savu nu jau bijušo draudzeni. Toreiz viņas dēļ es visu citu atmetu, koncentrējos tikai uz viņu. Sāku dzīvot patstāvīgi kopā ar meiteni savos septiņpadsmit gados, strādāju stroikā. Kopā ar viņu lietoju narkotikas. Viņa jau iepriekš bija lietojusi MDMA tabletes un pīpējusi zāli, bet, kad iepazinās ar mani, sāka arī kokaīnu, visādus medikamentus.
– Tieši narkotiku lietošana bija tas, kas jūs saistīja?
–Lielā mērā, jā. Bet nu, kā jau ar pirmo mīlestību, tur jau prāts vispār nestrādāja: o, sieviete! Var dabūt to, ko nekad iepriekš nevarēja dabūt. Sekss, narkotikas, alkohols. Aiziet! Dzīvojam jautri! Attiecības izjuka, kad viņa mani nokrāpa kokaīna dēļ. Viņai uznāca lomkas, vajadzēja kārtējo devu. Dīleris piezvanīja, piedāvāja. Viņa aizbrauca, izdarīja “darbiņu”, dabūja devu un laimīga atgriezās mājās.
– Inga, ko tu gribēji iebilst un piebilst, kad bija runa par skolu maiņu?
–Olaines skolā otrās klases sākumā runājām ar skolotāju, ka varbūt jāiziet pedagoģiski medicīniskā komisija, lai Linards saņemtu kādus atbalsta pasākumus, jo tur ir lielas klases un bērnam grūti iet. Bet Jaunolainē, kas bija piecus kilometrus no mūsu mājām, tieši bija sākumskola, kur vairāk koncentrējas uz “programmas”bērniem. Tur bija pieejami lielāki atbalsta pasākumi un mazākas klases. Linarda klasē bija tikai septiņi bērni, un man likās – kas var būt vēl labāk par septiņu bērnu klasi, un gan jau visi būs pieņemoši. Lai gan jau toreiz, kad ar direktori runājām par iestāšanos, man teica, ka Linarda klases audzinātāja ir tāda, kurai grūti pieņemt citādos bērnus.
Toreiz es biju tāds jauns skuķis, strādāju Valsts vides dienestā par sekretāri, no pedagoģijas vēl neko nesajēdzu, un man bija tādas naivas cerības, ka nu diez vai tā var būt – vai tiešām skolā varētu strādāt tik nepieņemošs pedagogs. Un tā Linards tur sāka mācīties, pats veiksmīgi ar autobusu brauca uz skolu un atpakaļ. Man tur arī bija pazīstama sociālā pedagoģe, pie kuras, kā domāju, viņš varēs vērsties vajadzības gadījumā. Un bija tā, ka tad, kad viņa man zvanīja, pirmā doma vienmēr bija: kas atkal?
Linards: Paskaidrojumus es jau mācēju rakstīt no galvas.
Inga: Un bija tā, ka šī skolotāja netika galā – nemācēja tikt galā –, jo jau ceturtajā klasē Linards bieži runāja par pašnāvību un teica: kur tu, mammu, mani esi aizvedusi? Bet man taču likās, ka biju aizvedusi bērnu uz labāko vietu, kur vispār var aizvest!
Es vispār domāju, ka vajadzētu tādu kā izglītības advokātu, kas vecākam iet līdzi uz izglītības iestādi.
Kam man visam vajadzēja pašai iziet cauri! Paldies Dievam, ka satiku Latvijas Disleksijas biedrības vadītāju Evu Birznieci, kurai es parādīju Linarda burtnīcas, un viņa man uzreiz pateica: tā ir disleksija! Toreiz Linards gāja ceturtajā klasē. Līdz tam man neviens neko par to nebija ieminējies. Tikai, ka bērns slikts, bērns šausmīgs, un es pati meklēju to ceļu visu laiku.
Un tad bija tā: es sēžu, izsaukta uz skolu, no pedagoģijas nezinu neko, un man pretī skolas atbalsta personāls, kas vienā balsī saka, ka manam bērnam vajadzētu iet uz speciālo skolu, nokārtot piecdesmit astoto programmu (bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem), un es klausos un nesaprotu, par ko viņi runā. Linards taču ļoti labi runā, daudz kas viņam ļoti labi padodas, un, kad mājās mācījās, viss mums sanāca. Kādi garīgās attīstības traucējumi, ja viņam ir disleksija, disgrāfija un diskalkulija, kā vēlāk sapratām, bet psihologs intelektu bija novērtējis kā atbilstošu normai?
– Ap šo laiku iezīmējas virziena maiņa arī tavā profesionālajā darbībā?
–Jā, pēc Armanda piedzimšanas un maģistrantūras beigšanas ieguvu stūra kabinetu vides dienesta pārvaldē, taču jau pēc gada pametu šo jomu, lai studētu pedagoģiju un strādātu bērnudārzā. Pēc trim gadiem, novadot izlaidumu savai grupai un piedzīvojot smagu izdegšanu un veģetatīvo distoniju, aizgāju prom, vēl nezinot nākamo soli. Kad Linards piektajā klasē iestājās privātskolā, es tur strādāju līdz dvīņu piedzimšanai un vēl mazliet. Vēlāk, kovida laikā, pārgāja uz tālmācību, un es paralēli apguvu lietišķās uzvedības analīzi (ABA) un sāku strādāt šajā jomā.
Vēlāk atvēru attīstības centru “Gadalaiki” un, paralēli strādājot skolā un sociālajā dienestā, apguvu sociālo darbu. Visbeidzot, tuvojoties brīdim, kad dvīņiem bija jāsāk iet pirmajā klasē, sapratu – ja neko nemainīsim, būs lielas ziepes. Atvērām karti un domājām, uz kurieni varētu pārcelties. Izsvītrojām vietas, kur pārāk daudz atmiņu, pārāk tuvu Lietuvai vai ar nevēlamu valodu vidi. Hmm – Mazsalaca! Tur noderēs manas zināšanas kā speciālistam un vīram Laurim patiks dabas skaistums. Nebijām tur pat bijuši, bet, atbraukuši apskatīt māju, saskatījāmies un sapratām – būs!
– Pastāsti, lūdzu, par Restarta skolu – kā tā sākās un kam domāta?
–Jau strādājot Torņakalnā, iepazinos ar Undīni Lūsi, kura tur bija atnākusi ar savu bērnu. Vēlāk Undīne vadīja Zaļo skolu Rīgā. Vienā telefonsarunā es viņai teicu: “Cik labu darbu jūs tur darāt!” Klausules otrā galā iestājās klusums, jo viņa tikko bija aizgājusi no šīs skolas – izdegusi. Pēc tam manā klausules galā iestājās klusums... Pēc kāda laika es viņai zvanīju un teicu: “Sabiedrības integrācijas fonds ir izsludinājis konkursu sociālajai rehabilitācijai, tu noteikti vari kaut ko izdomāt!” Un viņa izdomāja! Uzrakstījām projekta pieteikumu un dabūjām četrdesmit punktus no četrdesmit!
Septembrī kā sociālais uzņēmums bezatlīdzības lietošanā saņēmām bijušā bērnudārza telpas.
Lai gan opozīcija domes sēdē bija sašutusi par “tūkstoš izremontētiem kvadrātmetriem”, realitātē remonts te nebija veikts ļoti sen.
Tā kā nauda bija paredzēta tikai algām, remontam un vides pieejamībai, finansējumu meklējām citur – kosmiskā ātrumā uzrakstījām pieteikumu Rīgas grantu konkursā un visu paguvām paveikt mēneša laikā, lai 1. oktobrī jau varētu uzņemt bērnus.
Šobrīd ir divas klasītes – otrā un trešā –, katrā klasē pa desmit bērniem. Visiem ir UDHT diagnoze. Vienīgi reizēm rodas tāds pārpratums – tā kā nosaukums ir Restarta skola, daudzi domā, ka tā ir skola, bet tā ir sociālā rehabilitācija.
Mērķis ir tos bērnus, kurus skola atstumj, ar kuriem netiek galā, nepieņem, spiež mācīties tālmācībā, – tos mēs paņemam uz astoņiem mēnešiem. Mēs viņiem mācām tieši tās prasmes, kuru trūkuma dēļ skolas ar viņiem netiek galā – piemēram, runā no vietas, staigā, trokšņo, iekausta kādu, lien zem galda, nedara darbus. Tad mēs apgūstam šīs prasmes un līdztekus arī mācību vielu, jo oficiāli viņi šajā laikā skaitās mājmācībā.
Paralēli ir vecāku grupas, kur izglītojam vecākus un pedagogus. Vecākiem reizi mēnesī ir atbalsta grupa, kur viņus izglīto – kas tas UDHT tāds ir un kāpēc bērns ir tāds, kāds viņš ir, un ko vecāks var darīt, lai bērnu atbalstītu. Tiešā veidā mēs bērna vidi nevaram ietekmēt, bet mēs stāstām, kādu to izveidot mājās, lai bērns justos labi. Piemēram, mums mājās (man vienam no dvīņiem ir UDHT, otram disleksija) ir smaguma sega, ko bērns visu laiku staipa sev līdzi.
Vecos laikos mums bija tās smagās vatētās segas, tagad tikai tādas pūciņas. Bet īstenībā tas smagums nomierina.
Tad mums ir gaismas galds, smiltis, silto graudu kaste, visādi pufi, kur viņš var sensoro spriedzi izlikt, un mums viņš nekur nav jāved, lai viņš varētu sevi sensori apmierināt, mums tas viss ir. Viņš pats aiziet, kur viņam tajā brīdī vajag, man nav jāsaka: aizej un nomierinies! Rezultātā skolā, pēc skolotājas teiktā, pat nav lielu problēmu. Mums drīzāk mājās kādreiz lido krēsli.
– Kā vecāki mājās var palīdzēt saviem bērniem ar UDHT justies labāk, spēt koncentrēties, nebūt trauksmē?
–Pirmkārt viņiem vajag noticēt, ka tas bērns ir brīnišķīgs – jo viņš tāds ir. Nu jau kādu gadu es vairāk koncentrējos uz vecākiem. Nav vērts strādāt ar bērnu, ja netiek stiprināts vecāks. Jādod viņam “instrumenti”,ko darīt mājās. Ko līdz atvest bērnu vienreiz vai divreiz nedēļā uz stundu, ja tam visam nav turpinājuma? Ja vecāks ir pārguris, nezinošs un izmisis, viņš bērnam pilnīgi neko nevar iedot.
Mans maģistra darbs ir tieši par sociālo rehabilitāciju bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, un tur es arī uzsvēru, ka mums ir sociālā rehabilitācija represētajiem, cilvēkiem ar invaliditāti, bet, runājot par bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, nav skaidri definēts, kāda sociālā rehabilitācija viņiem pienākas un kas tajā ir iekļauts. Bērni ar funkcionāliem traucējumiem tiek interpretēti kā bērni ar invaliditāti. Bet, ja bērnam ir disleksija vai UDHT, vai tas nav funkcionāls traucējums? Un tas mums nav nodefinēts.
Ir tā, ka valsts un pašvaldības finansēti atbalsta pasākumi pienākas tikai bērniem ar invaliditāti. Pārējiem nekas. Vai nu tu kā vecāks tiec galā, vai arī ne. Reizēm pie manis nonāk vecāki, kas ir izgājuši virkni ārstu – ģimenes ārstu, neirologu, psihologu, terapeitus, atbalsta grupas –, bet tas vecāks neko nezina!
Un tad es domāju: mīļo pasaulīt, kur tu biji? Diagnozi zina, bet, ko vispār darīt, ko iesākt, nezina.
Tie vecāki, kas nāk uz Restarta skolu, arī saka: mums ir apnicis iet no projekta uz projektu. Bērns aug, un atbalsts ir vajadzīgs visu laiku, jo vajadzības dažādos vecumos mainās. Nevis ik palaikam pēc vairākiem gadiem, kad nu atkal ir izstāvēta kāda rinda pie speciālista. Vecāks ir kā zem tanka pamests.
Ir svarīgi mājās radīt drošu vidi, lai bērns ar vecāku varētu aprunāties par jebko. Lai viņš nāktu padomu prasīt vispirms vecākam, nevis draugiem. Ar saviem diviem vecākajiem es to palaidu garām, un tas man gauži sāp.
– Tu strādā arī bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā “Ainaži”. Kad pie tevis nāk šie bērni, par ko tev visvairāk sāp sirds?
–Par to, ka viņi atgriežas vidē, kur nekas nemainās. Un tad viņi pēc diviem mēnešiem ir atpakaļ. Es uzskatu – ja bērns nonāk psihoneiroloģiskajā slimnīcā, automātiski būtu jāiedarbojas zobratam, kur reaģē sociālais dienests, izglītības iestāde, visi iesaistītie, lai, kamēr bērns ir slimnīcā, veiktu strukturētas pārmaiņas ģimenē un viņš neatgrieztos mājās, kur situācija nav mainījusies.
– Un tu tam redzi tādu reālu iespēju ar esošajiem resursiem – speciālistiem, laiku, finansējumu?
–Tam jāmainās sistēmas līmenī, un pārmaiņas notiek, bet ļoti, ļoti lēnā gliemeža tempā. Par to ir jārunā. Lielākā problēma ir tā, ka katrs ir sava galdiņa urbējs un institūcijas ir sadrumstalotas.
Esmu strādājusi gan ārstniecībā, gan izglītībā, gan sociālajā dienestā un zinu, ko runāju.
Kad Olaines Sociālajā dienestā mēs mēģinājām sēsties pie viena galda – izglītības, ārstniecības un sociālā dienesta pārstāvji –, visi atdūrāmies pret likumiem, kas ierobežo savstarpējo sadarbību un liedz sniegt informāciju bez vecāku piekrišanas, un tas bieži vien ir traucējoši, lai pastāvētu par bērna labākajām interesēm. Bet, ja izglītība, ārstniecība un vecāki beidzot noliktu bērnu centrā un reāli sadarbotos, rezultāts būtu pilnīgi cits. Ir pārāk liela birokrātija, un, kamēr tai izej cauri, bērnam jau ir citas vajadzības.
– Linard, ko tu teiktu tam mazajam Linardam pirms daudziem gadiem, kurš nemācēja iederēties un tādēļ nonāca smagos neceļos?
– Nepadoties apkārtējam spiedienam, tiem, kas teica, ka pīpēt un lietot ir forši. Tad būtu bijis vieglāk dzīvot – gan finansiāli, gan veselības ziņā. Un nepadoties, kad visapkārt tevi mobingo. Uz mazu bērnu tas atstāj ļoti lielu iespaidu.

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.
Projekts "Iedvesmai nav vecuma" tapis sadarbībā ar laikrakstiem "Saldus Zeme", "Druva", "Stars", "Neatkarīgās Tukuma Ziņas", "Laimīgā Programma" un žurnālu "Patiesā Dzīve".