– Jūs esat daugmalietis. Kā tur šobrīd klājas?
– Runājot pavisam godīgi – ne pārāk labi. Lielākā problēma ir putekļi no vietējā Bēgļu ceļa un arī tas, ka apvedceļš pie autoceļa A7 jeb Bauskas šosejas jau vairāk nekā pusgadu ir vienos sastrēgumos. Tā rezultātā laiks, ko pavadu ceļā uz darbu un atpakaļ, ir ievērojami pagarinājies. Sausais pavasaris Bēgļu ceļu pārvērtis pastāvīgā putekļu mākonī. Tas nav patīkami – ne cilvēkiem, ne apkārtējai videi.
– Tās ir īslaicīgas neērtības vai jāgatavojas ilgāku laiku sadzīvot ar šiem apstākļiem?
– Grūti pateikt. Lielie projekti – tā pati Bauskas šoseja, austrumu maģistrāles trešais vai ceturtais posms – virzās uz priekšu, sola, ka rudenī varētu nodot ekspluatācijā. Bet ar tiem mazākajiem, putekļainajiem ceļiem viss nav tik vienkārši, jo šo jautājumu risināšana, kā parasti, atduras pret pašvaldības ierobežotajām finanšu iespējām. Lai samazinātu putēšanu, vajadzētu vienkāršus risinājumus, piemēram, pārkaisīt ceļa segumu ar sāli, bet arī tam bieži vien līdzekļu nepietiek. Tāpēc grūti teikt, kad varēsim izjust reālus uzlabojumus. Paralēli sekojam līdzi tam, kurp virzīsies veloceliņš, kas tiek būvēts no Ķekavas Bauskas apļa virzienā, un varbūt tas kādreiz atnāks arī līdz Daugmalei.
– Putekļi ietekmē arī jūsu īpašumu?
– Ļoti. Tie nosēžas uz eglēm, un tas nozīmē, ka ātrāk veidojas ķērpji, sūnas. Dabā viss sāk mainīties, un tas nav īpaši patīkami. Tā ir tāda ķēdes reakcija – no pirmā acu uzmetiena sīkums, bet ietekme jūtama. Problēma jau nav apvedceļa izbūvē, jo tas atrodas pie Rīgas, tālu no mums, bet putekļus rada vietējais ceļš, kas iet gar mūsu īpašumu.
Vēl viens liels nezināmais, kas var ietekmēt mūsu dzīvi, saistīts ar “Rail Baltica” izbūvi, jo šis grandiozais projekts šķērsos autoceļu P85, kas no Rīgas HES apļa pa Daugavas kreiso krastu aiziet uz Jaunjelgavu un ir mūsu galvenā satiksmes artērija nokļūšanai Rīgā. Pagaidām gan nav ne jausmas, kad tiks uzsākti kādi darbi saistībā ar “Rail Baltica” tieši mūsu pusē.
– Putekļainās vietās dzīvojošie noteikti gaida lietu kā sabiedroto cīņā pret putekļiem – tas atsvaidzina gaisu, palīdz noskalot sakrājušos netīrumus…
– Pilnīgi noteikti. Ziemā sniega netrūka, bet marts un aprīlis bija ļoti sausi mēneši, un mēs gaidām lietu. Kad tas nolīst, uzreiz jūt, ka kļūst vieglāk elpot. Varētu pat teikt – lietus šobrīd ir ļoti nepieciešams.
Raimonds Karls kopā ar Sondru Zaļupi SPKC rīkotās un ādas aizsardzībai pret saules starojumu veltītās akcijas “Necepies!” atklāšanā.
– Minējāt, ka jūsu īpašumā aug egles. Cik daudz to jums ir?
– Apmēram simt trīsdesmit. Skaits visu laiku mazliet mainās – kaut kas nāk klāt, kaut kas aiziet. Šogad diemžēl nācās šķirties no dažiem eksemplāriem, jo jaunākajiem stādījumiem, kas tika iedēstīti pēc pēdējās bargās ziemas 2010. gadā, pēdējā, neparasti aukstā ziema izrādījās par bargu. Vairums cilvēku varbūt domā, ka egles ir ļoti dzīvotspējīgas un ir ideāli pielāgojušās mūsu klimatiskajā zonā valdošajiem laikapstākļiem, taču īstenībā daļa augu šādu ziemu nespēj pārlaist. Egles ir dažādas, katrai sugai savas klimatiskās zonas, un ne visas spēj izturēt mūsu apstākļus. To ļoti labi var redzēt praksē.
– Kādas egles izvēlaties audzēt? Varbūt ir šķirnes, ko esat īpaši iecienījis?
– Patlaban mums teritorijā aug dažādas šķirnes, visādi veidi – gan egles, gan baltegles. Īstenībā šī skujeņu dzīve un daudzveidība ir ļoti interesanta un prasa savu laiku. It īpaši vasarā, jo jābrauc uz kokaudzētavām, pēc tam egles ir jāstāda, jāaplaista, vēlāk jākopj, jāgriež. Bet skujkokiem piemīt sevišķs skaistums, it īpaši vēlā pavasarī un vasaras sākumā, kad eglēm nāk jaunie dzinumi. Ja citi stāsta, ka egles vasarā un ziemā ir vienā krāsā, es ar pilnu pārliecību varu apgalvot, ka tā tas nav. Katrai eglei ir savi toņi – tās var būt gan baltas, gan dzeltenas, gan zaļas, gan arī sarkanas. Un vienlaikus vairākās krāsās.
Egles kopumā ir ļoti dažādas. Ir koki, kuriem piemīt ārkārtīgi liels potenciāls, un šādas egles var sasniegt vairāk nekā četrdesmit metru augstumu. Bet ir arī tādas, kuras gada laikā pastiepjas ne vairāk par kādu puscentimetru, centimetru. Protams, mēs vērtējam un izvēlamies tādas šķirnes, kas negāzīs māju apkārt ar savu garumu. Bet mums ir arī tādas baltegles, kuras varbūt kādreiz izaugs ļoti lielas. Taču mūsu galvenais izvēles kritērijs paliek egļu daudzveidība.
– Ko darāt Ziemassvētkos – egli rotājat savā pagalmā?
– Jā, mēs nekādā gadījumā egli necērtam ne mežā, ne kur citur. Mums izgreznota egle ir pašu pagalmā. Principā mēs, ja vēlētos, varētu pušķot vairākas egles, līdzīgi kā viens no bijušajiem Rīgas mēriem – Andris Ārgalis, kuram viņa teritorijā ir samērā daudz skujeņu, tostarp egļu. Viņš izrotā un izgaismo pilnīgi visas. Tomēr mēs paliekam pie minimālisma, jo tāda apjomīga egļu greznošana prasītu daudz laika, kura apjoms man ir visai limitēts. Daudz stundu ikdienā paņem klīnika, ir arī citi darbi. Varbūt, kad iesim pensijā, varēsim veltīt vairāk laika tieši eglīšu izskaistināšanai.
Egles ziedu skaistums atklājas tikai retajam.
– Iepriekš sarunās esat stāstījis, ka jūsu pusē dzīvo ļoti jauki kaimiņi un katrs no viņiem ir speciālists kādā jomā – ārsts, advokāts, apbedīšanas biroja vadītājs un citi, līdz ar to var cits citam palīdzēt. Vai tā ir arī pašlaik?
– Jā, kaimiņi patiešām ir jauki, un vairums aizvien dzīvo turpat. Sastāvs joprojām gana raibs – ceļu būvnieks, pazīstams jurists, ārsts, un galvenais, ka viņi visi ir pozitīvi cilvēki. Tāpēc nav problēmu – ceļus uzturam, visus juridiskos jautājumus kopīgi risinām, un ir arī savs dakteris, kam vajadzības gadījumā palūgt konsultāciju. Bet kopumā joprojām ir sajūta, ka daudz ko var nodrošināt uz vietas, kas ir liela priekšrocība un palīdz uzturēt rāmu un mierīgu dzīvi, atpūšoties pēc Rīgas kņadas.
– Ja neskaita putekļu radītās problēmas, dzīvei Daugmalē noteikti ir arī savi labumi?
– Protams! Tie nekur nav pazuduši. Mēs dzīvojam Daugavas, precīzāk sakot, Rīgas HES ūdenskrātuves, krastā, tādēļ varam baudīt ūdens sniegtos labumus gan ziemā, kad upe ir aizsalusi, gan arī vasarā, kad tajā var peldēties un mierīgi pavizināties ar laivu, arī kādu zivi noķert. Mums blakus ir Baldones un Tomes meži, kuri vasarā ir pilni ar sēnēm un ogām – gan avenēm, gan mellenēm. Varētu teikt, ka dzīve ārpus Rīgas ir vienkārši fantastiska!
– Vai pietiek laika papriecāties par savu īpašumu, pastaigāt apkārt?
– Rudenī un ziemā šajā ziņā ir sarežģītāk – pirms braukšanas uz darbu gaisma vēl nav uzaususi, bet pēc atgriešanās saule jau ir norietējusi un atkal ir tumšs. Tomēr, kad dienas ir garākas un saule spīd ilgāk, noteikti cenšos atrast kādu iespēju izkustēties. Tagad, pavasarī, šim nolūkam ir vislabākais laiks – gan no rīta, gan pēc atbraukšanas no darba ir gaišs un varu iziet ar suņiem izmest kādu loku pa teritoriju. Vai vienkārši iznākt ārā, pasēdēt, pabūt mierā.
– Dzīve laukos bieži saistās ar saimniekošanu. Vai jums ir arī dārzs, siltumnīca, kur audzējat visus zaļumus, tomātus, gurķus?
– Nē, visa nodarbošanās ar lauksaimniecību ir palikusi sen pagātnē. Kad tikko pārcēlāmies šurp no Rīgas, bija liels entuziasms – gribējās audzēt, darīt, izmēģināt. Bet diezgan ātri sapratām, ka zemkopība, pat salīdzinoši nelielā mērogā, prasa ļoti daudz laika un arī zināšanu. Un, ja tas nav tavs pamatdarbs, kā arī trūkst pieredzes šajā jomā, tad labāk ar to nenodarboties.
– Minējāt, ka mīlat iziet pastaigā ar suņiem. Cik daudz un kādas šķirnes suņi jums ir?
– Divi vācu aitu suņi. Ar viņiem arī paiet liela daļa brīvā laika, īpaši tagad, kad dienas kļūst garākas.
Raimonds Karls (no kreisās) kopā ar diviem citiem pasaules labākajiem speciālistiem ādas vēža diagnostikā – profesoriem Džuzepi Argenciano no Itālijas un Aimiliosu Iallasu no Grieķijas.
– Pievēršoties jūsu profesionālajai darbībai un atgriežoties pagātnē – kādi apstākļi ļāva jums kļūt par tik zinošu un veiksmīgu dermatologu?
– Es labprāt apgalvotu, ka manā profesionālajā karjerā laikam netrāpījās tādi cilvēki, kas man būtu traucējuši to darīt. Īstenībā es biju gluži kā tāds laimes luteklītis, un man šai dzīvē veicās, ka es satiku tieši tādus cilvēkus, kuri mācēja un vēlējās palīdzēt. Tā ir daktere Solveiga Lapiņa, kura tagad no mākoņa maliņas, cerams, priecājas par savu skolnieku panākumiem. Es noteikti varu pieminēt arī docenti Ritu Gūtmani, no kuras es ļoti daudz ko mācījos un vēl joprojām apgūstu viņas atstātās gudrības.
Noteikti nevaru nenosaukt profesoru Jāni Ķīsi, ar kuru mēs arī ilgu laiku kopā strādājām un daudzas lietas ieviesām Latvijā. Gan es no viņa daudz ko aizguvu, gan mēs kopā bagātinājāmies. Man paveicās, ka nebija tādu cilvēku, kuri man kaut kādā veidā aizstātos priekšā un liktu sprunguļus riteņos, ka es nevarētu tikt uz vienu vai otru pasākumu vai man nebūtu kaut kas pieejams.
Un, protams, jāsaka paldies arī liktenim, kas saveda mani kopā ar “Veselības centra 4” vadītāju Māri Rēvaldu. Sadarbībā ar viņu mums ļoti veiksmīgi izdevās realizēt daudzus labus projektus. Mēs, piemēram, izveidojām pirmo klīniku, kur lielā skaitā tiek izmantoti lāzeri un kura veiksmīgi turpina strādāt kā viena no “Veselības centra 4” filiālēm.
– Vai cilvēki kļūst apzinīgāki attiecībā uz savu veselību?
– Jā, un tas ir ļoti apsveicami. Protams, mēs jau varam čīkstēt, ka zāle nav tik zaļa vai debesis nav tik zilas, kādas mēs tās vēlētos redzēt, bet labā ziņa ir tā, ka iedzīvotāju labklājība pamazām aug, un to apliecina arī viņu rīcības maiņa. Piemēram, agrāk, kad ekonomiskā situācija bija sliktāka, mēs biežāk redzējām ielaistus slimību gadījumus. Turpretī šobrīd cilvēki nāk savlaicīgi, veic diagnostiku, ārstēšanu, arī interesējas par profilaktiskiem pasākumiem un to nozīmi. Šāda attieksmes maiņa vērtējama pozitīvi.
– Sabiedrībā joprojām cirkulē ļoti daudz jautājumu par melanomu, arī tādā ziņā, ka dažu slimības formu gadījumā valsts nekompensē ārstēšanas izdevumus un šie pacienti spiesti lūgt naudu līdzcilvēkiem ar ziedošanas platformu starpniecību. Kāda situācija ir šobrīd, un vai redzami kādi uzlabojumi?
– Saistībā ar melanomu šie jautājumi ir pamatoti. Pašreizējā situācija ar ārstēšanu ir uzlabojusies, medikamenti ir kļuvuši pieejamāki, jo šajā jomā ļoti daudz darba paveikušas melanomas pacientu atbalsta biedrības “Soli priekšā melanomai” pārstāves – tās vadītāja Olga Valciņa un mārketinga projektu koordinatore Sondra Zaļupe.
Šobrīd ir krietni labāka medikamentu pieejamība, bet daudzviet joprojām traucē problēmas ar sistēmu – īpaši birokrātijas dēļ. To spilgti var just, teiksim, melanomas agrīnās diagnostikas jomā, jo šajā jautājumā pastāv izteikta diskriminācija atkarībā no tā, kādu ārstu pacients apmeklē. Piemēram, ja cilvēks aiziet pie privātārsta un pats maksā par savu konsultāciju, viņš pat nepieciešamības gadījumā nevar uzreiz nonākt “zaļajā koridorā”. Proti, pacientam vispirms jāvēršas pie ģimenes ārsta pēc nosūtījuma. Tas ir lieks solis, kas aizņem laiku, un valstij būtu jāpadomā par šādas nevajadzīgas darbības izņemšanu no iedzīvotāju veselības aprūpes sistēmas.
– Jūs esat daudzu lietu, arī Eiromelanomas dienas, aizsācējs.
– Par Eiromelanomas dienām runājot, jā, esmu tām stāvējis kūmās. Latvijā tās notiek kopš 2008. gada. Un jāuzsver, ka šo gadu laikā skrīningos ādas stāvoklis būs pārbaudīts desmitiem tūkstošu cilvēku. Jāsaka arī tā, ka laikam ne bez manas ziņas ir aktualizēts ādas vēža jautājums Latvijā. Laikam būšu savu pirkstu pielicis arī tajā jomā, ka tagad ļoti daudzi kolēģi piedāvā un arī veic dermatoskopisko izmeklēšanu. Tāpat es biju pirmais, kurš Latvijā aizsāka konfokālo lāzera mikroskopiju. Es arī ieviesu siaskopiju jeb ādas ultrasonogrāfisko izmeklēšanu – tie bija veiksmīgie projekti sadarbībā ar “Veselības centru 4”. Šobrīd melanomas agrīnas diagnostikas iespējas nav iedomājamas bez kartēšanas metodes.
Raimonds Karls Astanā kopā ar kongresa dalībniekiem no četriem kontinentiem.
– Jūs esat labi pazīstams ārsts arī ārpus Latvijas un pat Baltijas. Ko varat komentēt šajā sakarā?
– Nevaru noliegt šo faktu. Tiešām tieku regulāri aicināts lasīt lekcijas tālu ārpus mūsu valsts robežām. Regulāri uzstājos lielākajos pasaules dermatologu forumos un kongresos Eiropā, Amerikā, Āzijā, arī tādās eksotiskās valstīs kā Indonēzija, Honkonga, Argentīna, Malaizija, tāpat daudzās bijušajās Padomju Savienības valstīs. Esmu vairāku pasaules dermatologu biedrību biedrs un valdes loceklis. Esmu goda doktors un goda profesors trijās universitātēs, kā arī vairāku valstu dermatologu nacionālo biedrību goda biedrs. Manā telefonā kontaktu sarakstā var atrast vairāk nekā septiņdesmit piecu valstu telefonu kodus saziņai ar kolēģiem. Esmu lepns, ka varu godam pārstāvēt mūsu Latviju uz starptautiskās arēnas.
– Kāpēc melanomas gadījumu Latvijā ir tik daudz? Mūsu valsts pat vasarā nav no tām saulainākajām vietām. Kādi varētu būt īstie cēloņi?
– Melanomas augstajai izplatībai ir vairāki iemesli. Viens no tiem ir tas, ka pirms trīsdesmit, trīsdesmit pieciem gadiem cilvēki bija ļoti iecienījuši solārijus. Liela daļa tagadējo melanomas pacientu jaunībā tos izmantoja. Es atceros, ka vēl pirms trīsdesmit gadiem “Veselības centrā 4” mēs rakstījām, gatavojām materiālus un brīdinājām cilvēkus, ka solārijs – tā ir bumba ar laika degli. Tagad, aprunājoties ar cilvēkiem, kuriem diemžēl nācies piedzīvot melanomas diagnozi, izrādās, ka daudzi no viņiem jaunībā bijuši kaislīgi solārija apmeklētāji.
Otrkārt, varbūt dažreiz patiešām šķiet, ka mums tās saules ir maz, bet īstenībā tās starojums ir gana spēcīgs arī Latvijā. Pietiek paskatīties uz tiem pašiem saules paneļiem, kuri labā laikā ražo gana daudz elektroenerģijas, lai saprastu, ka saule tomēr spīd pietiekami spēcīgi un reāli tās nav tikai ziemā.
Treškārt, runājot par melanomas izplatības cēloņiem, jāņem vērā vēl viens būtisks apstāklis – mēs esam gaišādaini un ģenētiski jutīgāki pret ultravioletajiem stariem. Tāpēc arī pie esošā apstarojuma līmeņa mums ir jābūt piesardzīgiem.
– Jūs strādājat arī ar jaunajiem ārstiem. Kāda, jūsu skatījumā, ir dermatoloģijas nākotne Latvijā?
– Es domāju – laba. Esmu Latvijas Universitātes dermatoloģijas, veneroloģijas rezidentūras programmas direktors, un redzu, ka jaunie speciālisti ir gana motivēti, tāpēc varam gaidīt labu jauno dermatologu maiņu. Vienīgi neliela nožēla ir par viņu aizplūšanu uz estētisko dermatoloģiju – skaistuma industriju. Savu iespēju robežās es cenšos to iegrožot un pasargāt šos jaunos prātus, bet diemžēl daļa jauno dermatologu pēc rezidentūras pabeigšanas izvēlas vieglāko ceļu – kalpot skaistumam. Viņi kļūst par botulīna un filleru špricētājiem, risina estētiskās, ne vairs medicīniskās lietas, aizmirstot par īsto dermatoloģiju. Diemžēl šāda jauno ārstu izvēle nozīmē, ka paliek mazāk speciālistu klasiskajā dermatoloģijā.
– Ja jums rastos iespēja kaut ko uzreiz mainīt sistēmā – kādas būtu jūsu prioritātes?
– Pirmkārt, birokrātijas samazināšana – gan diagnostikā, gan ārstēšanā. Šobrīd ir pārāk daudz lieku posmu, kas tikai pagarina ceļu līdz palīdzībai. Otrs jautājums, kas arī zināmā mērā ir saistīts ar sistēmas nepilnībām, ir psoriāzes pacientu ārstēšanas uzlabošana, kad medikamenti ir pieejami, bet valsts mākslīgi izveidojusi rindas uz konsīlijiem, kuri pulcējas tikai lielākajās universitāšu klīnikās. Konsīlijs mūsdienās ir trīs sertificētu speciālistu slēdziens, un šāda valsts mākslīgi radīta birokrātija nudien nav iedzīvotājiem pretimnākoša. Tad rodas jautājums: vai Latvijā ārstiem ir dažādas krāsas diplomi un sertifikāti? Kāpēc mēs vārdos atkārtojam, ka pacients var pats izvēlēties, kur viņš grib ārstēties, bet realitātē, lai tiktu pie zālēm, viņam jādodas uz citu vietu, jānīkst garā rindā uz konsīliju, gaidot speciālistu apstiprinājumu zāļu piešķiršanai?
– Ko jūs vēlētos piebilst sarunas noslēgumā?
– Man gribas ticēt, ka pamazām Latvijā situācija medicīnā turpinās uzlaboties. Pirmkārt, tiks nojaukti visi birokrātiskie šķēršļi, kas traucē sniegt pacientiem ātru un efektīvu palīdzību. Otrkārt, pastāvīgi tiks palielināts kompensējamo zāļu klāsts – gan melanomas, gan citiem vēža pacientiem un principā visiem cilvēkiem, kam šādi medikamenti ir nepieciešami. Treškārt, es vēlreiz aicināšu ikvienu no mums padomāt par savu ādu un savlaicīgi pievērst uzmanību tās veselībai. Āda nav tikai mūsu ārējais apvalks, bet veic arī milzumdaudz dažādu funkciju. Tā ne tikai padara mūs skaistus, bet arī pasargā no daudz kā nevēlama. Āda ir mūsu dzīves divi svarīgākie kvadrātmetri.
– Paldies par gaišo un draudzīgo sarunu! Lai veiksmīgi izdodas īstenot savas ieceres!
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīzes" redakcija.
#SIF_MAF2025
