Kāds veltījis tik daudz laika, domu un vārdu, lai man kaut ko ieteiktu! Un šis “kāds” toreiz man pat vēl nebija personīgi pazīstams – tik vien varēju savilkt kopā, ka Edgars ir manas Valmieras Mūzikas skolas kolēģes Marikas Rolmanes dzīvesbiedrs. Daiļrunīgus un draudzīgus ieteikumus es nevaru neņemt vērā, tad nu aizlaidos uz Viļķeni un “ieķēru” vienu subāru. Tiesa, nebiju gana uzmanīgi izlasījusi Edgara ieteikumu un iegrābos “dīzelī”. Tā nu īsti nevajadzēja, un mana subāru ēra, lai gan nudien bija droša un bez kūleņiem, tomēr nebija bez kreņķiem. Lai nu kā, tā ir beigusies.
Taču draudzība ar Edgaru un Mariku gan ne. Es patiesībā zinu, kā tas nākas, ka Edgaru ciena kā ļoti foršu šoferi, un zinu arī, kā tas nākas, ka visi grib ar viņu braukt. Un kā lai negribētu, ja Edgars tik ļoti pamana otru un, sajūtot cilvēku un kontekstu, allaž atrod vislabāko veidu, kā iepriecināt, atbalstīt, uzjautrināt vai, piemēram, pacienāt ar tomātiem no savas siltumnīcas!
Ak jā, man jāsāk jums atklāt Edgara fenomenu caur jautājumiem un viņa atbildēm, bet es nevaru nepieminēt šos tomātus. Tos man atnesa Marika, izšūpotus gluži kā šūpulī (viņai ir tāds elegants sārta auduma groziņš), un katrs lielais tomāts bija vēl rūpīgi ievietots savā trauciņā, lai viņi nesasistu savas muguriņas cits pret citu un pārlieku ātri nekļūtu par tomātu biezeni. Tomāti bija pie manis atnākuši visuzmanīgākajā veidā kopā ar instrukciju tos ēst, uzziežot uz baltmaizes rikas mīkstu sviestu, tad pa virsu lielu tomāta šķēli un dažus sāls graudiņus pāri.
Šie mazie, jaukie uzmanības, labvēlības un draudzības apliecinājumi, ko Edgars dāsni dāvā saviem līdzcilvēkiem, padara viņu par šoferi, kurš redz krietni tālāk par stūres ratu un melno ceļa lenti.
– Tu esi ļoti iecienīts un iemīļots šoferis – liela daļa tavu klientu, kas reiz ar tevi braukuši, vairs ar citu šoferi negrib braukt. Kāds ir tavs iekšējās ētikas kodekss, kas padara tevi par tādu šoferi, kāds esi?
– Pirms kāda laika man atnāca tāda atklāsme... Vācu valodā autobusa pasažierus apzīmē ar vārdu Fahrgast, kas burtiski nozīmē ‘braucošais viesis’. Un tad es sapratu, ka tiešām – tie visi, kas ir uz mana “klāja”, ir mani viesi. Ja ir viesi, man ir jābūt namatēvam, kurš gādā par to, lai viesi justos labi. Protams, saprāta robežās.
Bet saprotu, ka neesmu kungs un ķēniņš, kaut arī par visu atbildīgs. Es kalpoju šiem cilvēkiem.
Runājot par etiķeti, ir tāds sens teiciens: vīrietis kaklasaitē vienmēr būs foršāks par to pašu vīrieti bez kaklasaites. Ar to tu, pirmkārt, parādi cieņu, otrkārt, varbūt ieturi tādu kā distanci – tas var palīdzēt brīžos, kad ar pasažieriem tik labi neiet. Un vēl kas – nedrīkst ar pasažieri runāt uz tu. “Eu, tu, dzērājs tāds!” Nē. “Cienītais kungs, pārtrauciet, lūdzu, alkohola lietošanu, pretējā gadījumā jūs ceļu turpināsiet ar kājām!”
– Bet tev taču nav tādi ļoti traki piedzīvojumi gadījušies, kad pasažieri sakaujas vai kas tāds?
– Ir jau gan. Un tad arī ir nācies stāties malā, lai tā grūstīšanās neapdraudētu braukšanas drošību. Toreiz gan ar to arī pietika, lai nomierinātos. Nevajag domāt, ka tā gadās bieži, bet kādreiz ir.
– Tev laika gaitā izveidojušās tiešām skaistas draudzības ar daudziem kolektīviem, piemēram, ar Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas kolektīvu vai futbola komandas “Valmiera” futbolistiem. Daudzi tevi sauc par savējo. Kā veidojas šīs draudzības?
– Domāju, tāpēc, ka daru drusciņ vairāk nekā klasisks šoferis. Es nekautrējos pa ceļam pastāstīt kaut ko no tā, ko es zinu. Pirms vairākiem gadiem izgāju gidu apmācību. Tur ļoti labi iemāca, ko tu vari darīt un ko ne. Es braucienā primāri neesmu gids, bet, ja ieraugu dzērvju baru, nekautrējos pateikt: “Paceliet acis no telefoniem un paskatieties! Tūlīt viņas būs prom, un jūs tās vairs neredzēsiet līdz nākamajam pavasarim!” Vai arī kādreiz, kad sanāk Raganai garām braukt skaistā vasaras pievakarē un siguldieši lidinās ar gaisa baloniem, tad arī aicinu pacelt acis.
Starptautiskos pārvadājumus veicu jau no 1995. gada, bet kopš 2008. gada esmu autobusa šoferis [šobrīd Edgars strādā transporta uzņēmumā “Valmiera VTU”, – I.V.], līdz ar to pieredze un zināšanas ir uzkrājušās. Piemēram, ja zinu Polijā ēdienkarti un man jau telefonā ir ierakstīti ēdienu nosaukumu tulkojumi, nu kādēļ nepadalīties? Kādam tas varbūt palīdzēs justies labi, ka viņš dabūs paēst to, ko viņš tiešām ēd. Citādi nezinātājs ar tiem nosaukumiem var netikt skaidrībā.
– Ko tu domā tālajos ceļa gabalos, kad rokas aizņemtas ar stūri? Kas notiek tavā galvā?
– Ceļš manā priekšā ir kā magnetofona lente. Es tur ierakstu savas domas, un kaut kas spēlējas pretī. Man patīk tieši šī sajūta, esot ceļā. Varbūt sākotnēji patika vienkārši stūrēt, bet tas jau nav tas... Galvenais ir tas moments, ka tu vienkārši esi ceļā, – tas bieži vien ir pat svarīgāk nekā pats galamērķis. Kaut vai iedomājoties vien, cik laika patērē ceļā, braucot uz kādām tālām vietām, un cik ilgi tu esi galamērķī... Klasisks piemērs ir ar motociklistiem, kad viņi brauc uz Nordkapu [Nordkaps – zemesrags Norvēģijā; tas tiek uzskatīts par Eiropas tālāko ziemeļu punktu, kas sasniedzams ar automašīnu, – I.V.]. Viss šis ceļš ir ceļojums, kamēr tieši Nordkapā tu pavadi varbūt divdesmit minūtes, pusstundu.
Tad kas ir galvenais – brauciens vai tas punkts tur galā? Man pilnīgi skaidrs ir, ka mans mērķis ir būt ceļā.
– Tev labāk patīk garie, vienmuļie posmi vai tomēr satiksmes izaicinājumi?
– Saprāta robežās tomēr izaicinājumi. Tāds galīgi taisnais ceļš kā caur Lietuvu man nepatīk. Tā vienmuļā panorāma, bez kaut kā apkārt. Vispār jau, godīgi sakot, labāk ar kaut ko lielu braukt vienam pašam. Tādu viegli līkumainu ceļu.
– Bet vai tad tev bieži gadās ar tukšu autobusu braukt?
– Kādreiz gadās. Ir bijušas reizes, kad, piemēram, klients pasūta autobusu un man ir jāierodas no Latvijas Bergenas lidostā. Divas dienas es braucu līdz turienei, tad desmit dienas izbraucu ar viņiem pa Norvēģiju un Zviedriju, pēc tam es tāds pats tukšs braucu no Oslo mājās. Tad es esmu absolūti brīvs ar savu milzīgo “kuģi”.
– Tad tu sava “kuģa” lielumu izjūti kā priekšrocību, nevis kā apgrūtinājumu? Man reiz bija sapnis, ka esmu baļķvedēja šoferis, un atceros, ka tad satraucos par to, kur un kā gan es varēšu noparkoties kādā šaurā ieliņā.
– Nē, nu tur būtu nianses ar baļķvedēju. Bet ar lielo mašīnu es esmu braucis – gan ar puspiekabi, gan ar tādām piekabēm, kādas ir baļķvedējam.
Jo lielāks automobilis, jo lielāka taisnība tev ir.
– Ja tev būtu jānosauc viena valsts, kura satiksmes sakārtotības ziņā tev visvairāk patīk, un viena, kur satiksme tev šķiet visbriesmīgākā, kuras tās būtu?
– Horvātija varētu būt labais piemērs savu labo ceļu un skaistās panorāmas dēļ. Tad vēl sakārtota un droša satiksme ir Norvēģijā ar tās kalnu serpentīniem. Savukārt pats trakākais serpentīns manā mūžā ir bijis Melnkalnē no Kotoras uz Ņegušu, kur tie daudzie “elkoņi”[šajā ceļā ir aptuveni divdesmit pieci asi pagriezieni, – I.V.], celiņš tik šaurs, ka autobusam ir grūti izmainīties pat ar vieglo mašīnu, kur nu vēl diviem autobusiem, kas itin bieži nāk pretī. Un, kad tādi līdzenumu iemītnieki kā latvietis un igaunis tur satiekas, ir diezgan sarežģīti.
Un vēl diezgan briesmīga satiksme, kur visi brauc krustu šķērsu, ir piedzīvota Albānijā. Bet tur arī ir sava kārtība – kamēr tu kusties, neviens tev neskrien virsū un sānos, bet, ja tu sāc raustīties, tad tevi neņem galvā absolūti nemaz, lai cik liels tu būtu. Tomēr, kad uzķēru, kā tas notiek, man arī tur patika.
Bet nu tā, ka tu vienkārši brauc pa it kā normālu šoseju un pēkšņi ir tāda bedre, ka var noraut riteņus, – tā bija Ukrainā un vēl krietni pirms kara. Toreiz mēs iemanījāmies laist vienu smago pa priekšu un paturēt acīs, kā viņš brauc, skatīties uz viņa uguņiem:tad, kad tieuguņi sāk raustīties, skaidrs, ka jābremzē. Vēl tur sastapāmies ar pamatīgu korupciju – ik uz stūra kāds milicis izdomājis, par ko tev vajadzētu viņam samaksāt. Kaut vai uz robežas – tu nevari zīmogu dabūt, ja neieliec desmit grivnas mapītē. Tas bija ap 2010. gadu. Lai man piedod ukraiņi, ja viss ir mainījies.
– Kādas ir būtiskākās atšķirības tava darba specifikā un vispār pasažieru kultūrā – šobrīd un pirms gadiem trīsdesmit?
– Toreiz jau brauciens pats par sevi bija liels notikums. Braucieni bija garāki. Un tad kustība autobusa salonā bija lielāka – cilvēki čupojās, draudzējās, gatavoja un ēda līdzi paņemtos ēdienus. Mēs tādi nabadziņi tur braucām.
Deviņdesmito gadu beigās bija nakts braucieni – šoferiem tas bija grūti, bet tā varēja ietaupīt uz viesnīcām. Pa nakti pasažieri gulēja, bet pa dienu devās apskatīt pilsētu, kamēr šoferi kaut kur saulītē suta un centās nedaudz pagulēt. Tas bija raksturīgi. Tagad jau ir stipri stingrāki noteikumi par šoferu darba un atpūtas režīmu.
Tas, ka tagad šoferiem ir pieejamas naktsmītnes un iespēja pa ceļam paēst, tas arī ir pilnīgs kosmoss salīdzinājumā ar to, kā bija kādreiz.
– Esmu ievērojusi, ka tu labprāt arī pats sava prieka pēc aizlaidies kādos ceļos un ceļojumos, kaut arī būt ceļā jau ir tava profesija. Tev feisbukā bija tik jauks ieraksts par to, kā abi ar Valmieras Sīmaņa draudzes ērģelnieku Leonu Āķeri bijāt devušies izbraukumā uz Alūksnes pusi.
– Sadzirdēju viņa kluso “aizved mani uz Munameģi”, un man arī vajadzēja bišķiņ paskatīties, ko es Naukšēnu vāciešiem [viesiem no Naukšēnu sadraudzības pilsētas Borgholchauzenas, – I.V.] varu piedāvāt pa to pusi, kur Alūksne, Gulbene, Stāmeriena. Un otrs – vajag nodzīvot līdz piecdesmit sešiem gadiem un nebūt nekad bijušam Munameģī! Nu tad mēs aizbraucām. Man piecdesmit seši, viņam septiņdesmit septiņi. Uzrāpāmies un beigās uzbraucām pašā augšā. Tas bija tāds pēdējā laika gandarījums, ka es to izdarīju, ka varēju viņu tur aizvest. Mēs tā klišejiski – tikai Sigulda, Sigulda... Bet uz visām pusēm jau ir skaisti, lai tikai ir drusciņ pauguraini, – gan Ērgļi, gan Alūksne ar Kornetiem un Opekalnu ar tā baznīcu.
Vienam pašam ceļā būt – tur arī ir sava garša. Tāds ideālais tur ir motocikls.
– Gribēju tieši jautāt par tevi un moci. Kādas ir jūsu attiecības, un kā tās aizsākās?
– Tētim bija motocikls. Tas pat vēl izjauktā veidā glabājas pie brāļa. Bet salikt to prasītu apmēram tikpat daudz investīciju, cik esmu samaksājis par to moci, kas man ir tagad. Es biju aizbraucis uz “Jawa” veikalu Rīgā, un abi ar pārdevēju lēnām likām kopā, kas man būtu vajadzīgs, un beigās tā summa sanāca aptuveni divarpus tūkstoši latu. Bet viņš arī godīgi pateica, ka par tādu pašu naudu es varētu nopirkt lietotu “japāni” vai “vācieti”, un tas vairs neprasīs visu laiku jaunus ieguldījumus.
Tagad man jau trešo sezonu ir BMW RT – tas ir tāds liels “tūrists”ar visiem koferīšiem. Esmu gan sevi ierobežojis ar asfaltētiem ceļiem, jo viņš nav gluži zeminiekiempiemērots. Bet tās sajūtas ir pilnīgi citas, nekā agrāk ar javiņu braucot. Es neatceros, ka toreiz būtu izbaudījis to lidojuma sajūtu. Kad sāku braukt ar šo motociklu, šķita, ka no tām izjūtām un emocijām burtiski plīstu pušu.
Meklēju kādu, ar kuru varētu šajās izjūtās padalīties. Uzrakstīju par to Valdim Melderim [radio un TV cilvēks, pasākumu vadītājs, motociklists, – I.V.], un viņš man teica: “Edgar, pameklē Ziedoņa krājumu “Motocikls”! Izlasi!” Un, zini, jā – tas bija riktīgi labs ieteikums.
Es sapratu, ka Ziedonis tās sajūtas, kādas ir, braucot ar motociklu, ir sajutis jau sešdesmitajos gados un ietērpis brīnišķīgā dzejā.
Tad es tā kā nomierinājos un sapratu, ka liela daļa motobraucēju šīs sajūtas piedzīvo. Citādi man šķita, ka tikai es tāds dīvainītis, kam vajag “moto psihologu”, kuram izstāstīt, cik tas viss ir forši un aizraujoši.
– Par brīvību un ceļavēju es sapratu, bet vai tu izbaudi arī adrenalīnu? Jo ir taču riskantāk braukt ar motociklu nekā ar automobili.
– Viens ir tas, ka uz moča tu tomēr esi uz diviem riteņiem, nevis četriem. Otrs – visu laiku ir jāpatur prātā, ka neviens tevi neredz. Un vēl – tiesības jau man ir vienas gan mocim, gan autobusam. Tātad es nevaru īpaši trakot ar ātrumu, jo, ja man noņems to “maizes grāmatu”, ko tad es darīšu? Un patiesībā nē – ātrums nav tas, kas mani briesmīgi vilinātu.
– Ir cilvēki, kas pat skaistās vietās saka: “Te jau nekā nav.” Bet ir tādi, kas it kā necilās vietās tomēr pamana ko skaistu un īpašu. Tu esi no tiem otrajiem. Arī Valmieru, ap kuru rit tava dzīve un darbi, tu pazīsti krietni labāk par vairumu tās iedzīvotāju. Kas Valmierā ir skaists un īpašs?
– Valmiera kopš ļoti seniem laikiem atradusies liela ceļa malā. Runājot par Hanzas tirdzniecības ceļiem, tas, ko mēs zinām, ir Tērbata–Rīga. Bet, kad tu tā dziļāk pavelc, tas ir tikai posmiņš daudz lielākā ceļā: Sanktpēterburga–Rīga–Berlīne–Parīze. Un visi, kas ir braukuši šajā ceļā, ir braukuši caur Valmieru.
Kāpēc vēl braukt uz Valmieru? Gauja. Pilsēta bez upes ir kā vijole bez stīgām. Un mums viņa ir brīnišķīgi skaista. Ir sakārtota taka, kur var ļoti smuki iziet gar Gaujas malu, – tas ir gar Krāču kaktu no Vanšu tilta līdz pilsētas centra tiltam. Un tur arī vecpilsētu pāri Gaujai tu ieraugi pilnīgi no cita skatupunkta. Tur tu esi izteikti zemāk, un majestātiskā panorāma ar baznīcu, mūzikas skolu, ūdenstorni atklājas pilnīgi citādi.
– Par tevi un valodu. Tev tā ir tēlaina, ar specifiskiem, asprātīgiem salīdzinājumiem. Tavi stāstījumi viegli aizrauj klausītāju – tur gan arī fascinējošais balss tembrs nāk palīgā. Kur tu sasmēlies valodu? Bērnībā daudz lasīji?
– Jā. Skolas gados. Kaut kādā brīdī nāca tā saprašana: eu, bet grāmatas taču ir interesantas! Tad nu es bliezu vaļā visu pēc kārtas. Kad bija izlasīts viss no Džeralda Darela un BernhardaGžimeka [vācu zoologs, rakstnieks, – I.V.], pieķēros Viļa Lāča kopotajiem rakstiem. Vari iedomāties, ka tāds četrpadsmitgadnieks izbliež to visu rindu cauri un ar interesi! Un varbūt ne katrs zina, ka Lācim ir arī zinātniskā fantastika – iesaku katram to atrast un izlasīt!
Kad viss bija izlasīts un palikusi tikai Andreja Upīša “Zaļā zeme”, pieķēros arī tai.
Un sapratu: tas taču ir viens traks piedzīvojumu romāns! Tikai tiec tam sākumam garām. Tāds personāžs kā Pulverģīmis man joprojām ir prātā un tas, kā bandas dalībnieki viņam dabūjuši meklēt jaunu sievu, jo vecā pateikusi, ka viņa ar tādu morinedzīvos!
– Kādu grāmatu tu šobrīd lasi?
– ”Zīmogs sarkanā vaskā” [Jāņa Lejiņa triloģija par notikumiem senajā Tālavas zemē 12.–13. gadsimtā, – I.V.]. Jāatzīst gan, ka šobrīd man tā lasīšana ir diezgan apsīkusi.Bet šo pēc tikšanās ar Jāņa Lejiņa atraitni, es sapratu, ka man ir jāizlasa. Mēs esam tik maziņa tauta, bet visur, kur mēs pieķeramies, mēs esam tuvu pie spices vai pašā augšā. Tas nav tāpat. Tas, ka mēs, tādi maziņi, esam spējuši izdzīvot starp lielajām varām, kas ir malušas mūs uz priekšu un atpakaļ... Mana teorija par to, kā mēs esam varējuši izdzīvot, ir mūsu līgo dziesmu piedziedājumā: līgo, līgo! Ja paskatās dabā, tur nav daudz strauju kustību. Pat trakākajā vējā koki liecas, liecas, liecas... Varbūt kāds nolūst. Bet visas šīs kustības ir plūstošas, līganas.
Paskaties uz rudzu lauku vējainā vasaras dienā! Kāda tur viļņošanās – kā jūra! Un tas ir tas, ko mēs katru gadu lūdzamies: līgo, līgo.
– Vai to līgošanos varētu saprast arī kā elastīgumu? Ka mēs piemērojamies apstākļiem, īstenojot tajos labāko, ko varam?
– Jā. Mums pārrullē pāri, un mēs pēc tam pieceļamies. Mēs nelūstam, mēs pieliecamies un atkal pieceļamies.
– Tu uzpildies ar literāro degvielu, un tad tev ir ko dot saviem autobusa viesiem. Turklāt tavas literārās intereses – vēsture, kultūrvēsture, kaut kas asprātīgs, piedzīvojumi vai fantastika – šķiet ideālais kokteilis, lai priecētu arī pasažierus.
– Vēl jau arī tas, ka man ir bijusi iespēja ļoti daudz dažādus gidus dzirdēt. Tad arī kaut kādā brīdī sapratu, ka visvērtīgāk ir, ja gids spēj stāstīt visu no galvas. Un nevajag perfekti gadskaitļus, vārdus un uzvārdus zināt – tos tāpat vēlāk neatcerēsies. Bet tieši šīs mazās odziņas, interesantie piedzīvojumi – tie ir tie mīļākie un svarīgākie. Tie ir tādi kā ķieģelīši, kā pērlītes, kas saveras katru reizi citādā secībā. Akadēmiskiem cilvēkiem ko vienu, bērniem citu, un, ja kompānija ir pašpietiekama, tad varbūt vispār neko nevajag. Es arī cenšos to saprast un virsū nebāžos.
– Tu jau ilgus gadus dziedi vīru korī “Imanta”, un nav noslēpums, ka kora diriģente ir tava dzīvesbiedre Marika. Bet, pieņemu, ka tas nav vienīgais iemesls, kādēļ tur esi. Kāpēc tu dziedi? Ko tu izjūti dziedot? Kāpēc tev ir svarīgi dziedāt korī?
– Mani aizrauj tas, ka es ar savu dzirdēšanu, ar savu dziedāšanu spēju iekļauties akordā. Kā veidojas akorda skaņa... Man, baurim, kas nezina notis, tā ir brīnišķīga izjūta. Es vēl neesmu piespiedis sevi iemācīties notis. Tie bumbuliņi – viņi man ir augstāki vai zemāki, bet, vai tas ir sol vai la, es nevaru pateikt. Man pat ir grūtāk iemācīties tekstu nekā melodiju. Tieši skanējums mani fascinē.
Un vēl jau vērtība ir paši veči. Kārtīgs vīru kolektīvs.
Nu jau es arī pamazām kļūstu par vienu no sirmo gala, bet sākumā, kad ienācu, es tur varēju daudz mācīties: kā cienījams vīrietis izturas, kā viņš sevi pasniedz, kā ģērbjas. Tie tomēr ir inteliģenti cilvēki, kas tur dzied.
– Un pašās beigās par taviem sākumiem. Kur pagājusi tava bērnība? Kas ir tavi vecāki?
– Es esmu Valmieras puika, dzimis un audzis Valmierā. Tētis ir no Burtniekiem, mamma ir no Pastendes – tāds maziņš miestiš blakus Talsem. Un es tad esmu tas jauktenis.
– Ak tāpēc tu tik smeķīgimācēji kurzemnieku dialektā runāt, kad atsūtīji tos jautros pastāstiņus vatsapā, lai mums ar Līgu būtu jautrāks ceļš! [Edgara ierunātie stāstiņi īsināja man un ērģelniecei Līgai Ivānei tālo ceļu uz koncertu Ventspils novadā, – I.V.]
– Tie arī ir tie mazie ķieģelīši, kas ļāva jums tajā brīdī justies labāk.
Bet mamma tiešām ir no Kurzemes. Pēc Rīgas Politehniskā institūta beigšanas, apguvusi ķīmiķa-tehnologa profesiju, viņa atbrauca strādāt uz jauno Valmieras stikla šķiedras rūpnīcu. Tajā laikā viņu mīļi uzņēma un par draugiem līdz mūža galam kļuva represēto kopiena. Viņi ļoti labi spēja saprast, kā tas ir, kad tāds meitēns ir viens pats atbraucis svešumā. Bet tētis, kurš arī bijis bērnībā represēts (1949. gadā, bet atgriezies ap 1956. gadu), savukārt bija tas, kurš būvēja šo rūpnīcu. Viņš bija celtnieks. Ir vēl bildes, kur tētis ir uz Valmieras ūdenstorņa jumta kopā ar brigādi, kas to būvēja.
– Tētis uzbūvēja, lai mammai ir kur strādāt.
– Lai abiem būtu kur strādāt. Uzņēmuma celtniecības beigās vadība tēti pierunāja palikt tur strādāt, bet jau ražošanā, un, iespējams, tieši tur mani vecāki arī iepazinās. Viņi strādāja piektajā cehā, pie ķiverēm. Kādā brīdī tur bija arī slēgtais iecirknis, kur ražoja padomju iznīcinātāju pilotiem paredzēto ķiveru čaulas, tāpat čaulas pilotu skābekļa maskām. Bet materiāli, kādus tam izmantoja, bija ļoti kaitīgi, no visa ceha tikai daži varēja to izturēt... Iedarbība uz veselību bija graujoša un visa mūža garumā. Mammai līdz sirmam vecumam, kad darbojās dārzā ar zemi, uz plaukstām parādījās izsitumi.
Tētis pāragri devās mūžībā jau četrdesmit septiņu gadu vecumā. Man toreiz bija tikai septiņpadsmit, abi mani brāliņi ir par mani jaunāki. Un mamma viena pati iznesa cauri mūsu skološanās gadu smagumu, palikdama uzticīga savam vīram līdz beigām. Viegli nebija – šuvām darba cimdus, audzējām cukurbietes, kartupeļus... Lai nopelnītu.
Bet par savu tēti Jūliusu Zaķi es varu teikt vēl šo – savu sievu Maiju, manu mammu, viņš ieveda jau paša uzbūvētā mājā. Trīsdesmit gadu vecumā viņš bija uzbūvējis savu māju, kurā svinēja kāzas. Tētis to izdarīja, neskatoties uz visu, kas viņam ir rullējis pāri. Un kāzu fotogrāfijās tāpēc logi ir aizsvīduši, ka tā māja vēl nav izžuvusi. Tā bija skaidbetona māja. Tur, pašā Valmieras maliņā, Jāņparka tālākajā galā, Mednieku ielā, arī pagāja mana un manu brāļu bērnība. Mums bija pļava aiz loga, šaursliežu dzelzceļš, mežs un purvs, ziemā kalns ragaviņu braukšanai... Mums bija viss. Un tā varu teikt: esmu Zaķis no Mednieku ielas!
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.
Projekts "Iedvesmai nav vecuma" tapis sadarbībā ar laikrakstiem "Saldus Zeme", "Druva", "Stars", "Neatkarīgās Tukuma Ziņas", "Laimīgā Programma" un žurnālu "Patiesā Dzīve".
