Tomēr, ja kāds no tuvējās apkārtnes māju iedzīvotājiem piebaros mazo stārķēnu, piemēram, ar gaļu, nākamgad tas var atlidot uz to pašu vietu un veidot savu ligzdu. Vai jūlija pirmās dienas balto stārķu mazuļiem nav par ātru patstāvīgo gaitu uzsākšanai, – to vaicājām Mārai Janaus.
– Kāpēc šogad jūlijā tik bieži var ieraudzīt ceļa malās staigājam balto stārķu mazuļus, kuri izskatās gana apjukuši?
– Iemesli tam var būt visdažādākie. Reizēm putnēns ir izkritis no ligzdas, jo ir bijuši ļoti slikti laikapstākļi – stiprs vējš un lietus. Putns varbūt ir izpūsts ārā. Citreiz putna vecāki nav pievērsuši pietiekami daudz uzmanības, un mazulis pats kaut kā ir izkļuvis no ligzdas laukā.
– Cik ilgi baltā stārķa mazuļi aug kopā ar vecākiem?
– Jūlijs ir tieši tas laiks, kad jaunie putni vēl mēdz būt kopā ar vecākiem. Mēneša beigās ligzda lielākoties tiek pamesta. Un interesanti, ka pirmie ligzdu parasti pamet tieši jaunie stārķi. Vecie putni paliek pāris dienu ilgāk un tikai tad aizlido. Viņi dodas prom, lai atrastu vietas, kur ir daudz barības. Tas ir svarīgi, lai varētu uzkrāt tauku rezerves un spēkus garajam ceļam uz ziemošanas vietām. Parasti stārķi barojas mitrās pļavās, – mēs bieži varam redzēt stārķus, kas seko pļaujmašīnai, jo tā iztraucē kukaiņus, un tad stārķiem tos ir daudz vieglāk noķert.
– Vai stārķēns, nokļūstot uz zemes, ātri iemācās atrast barību?
– Jā, tas viņam lielā mērā ir iedzimts. Meklēšanas instinkts putniem ir no dabas dots. Ligzdā, kamēr ir vecāki, viņam nav vajadzības to darīt pašam. Tad, kad viņš nonāk uz zemes, viņam tiešām sākas īstā dzīves skola. Kad beidzas vecāku aprūpe, viņam pašam ir jāsāk rūpēties par sevi, un ne visi to spēj. Tas ir ļoti trausls brīdis savvaļas dzīvnieka dzīvē.
Pastāv mīts, ka stārķi ēd tikai vardes. Tā gluži nav. Stārķi labprāt apēd visu – gan dzīvu, gan nedzīvu gaļas barību, ko vien spēj norīt. Tie ir kukaiņi, kūniņas, kāpuri, peļveidīgie grauzēji, kurmji, mazie putni, kas uzturas uz zemes, čūskas, arī maita. Viņi nav izvēlīgi un norij visu, kas gadās pa ceļam.
Māra Janaus skaidro, ka “glābt mazuļus ir nepieciešams tad, ja attiecīgās sugas dzīvnieku ir ļoti, ļoti maz un katram īpatnim ir tiešām liela nozīme sugas saglabāšanā. Bet balto stārķu šobrīd gan Latvijā, gan visā to izplatības areālā ir ļoti daudz. Nekādas izmiršanas briesmas viņiem pašlaik nedraud.” Foto: no M.Janaus privātā arhīva
– Cik vecs parasti ir stārķēns, kad izlido no ligzdas?
– Ligzdā mazuļi pavada apmēram divus mēnešus – maiju un jūniju. Pēc tam viņi sāk aktīvi darboties – plivina spārnus, trenējas, palecas un arvien vairāk izrāda fizisku aktivitāti –, un tad beidzot, kad saņemas dūšu, ligzdu pamet. Tas arī nenotiek vienā dienā visiem stārķu mazuļiem reizē. Tāpat arī pavasarī viņi visi reizē neatgriežas ligzdā.
– Ko jūs ieteiktu cilvēkiem, kuri stārķēnu pamana, piemēram, braucot ar auto?
– Palīdzēt mēs īsti nevaram, jo nezinām ne kontekstu, ne apstākļus. Teorētiski nevienu dzīvu radību no meža vai lauka mājās nest nedrīkst, to nosaka likums. Bet, no otras puses, ja dzīvnieks vai putns ir ievainots un cilvēkam ir bijusi iespēja palīdzēt, bet viņš to nav darījis, arī tas ir noteikumu pārkāpums. Tāpēc jautājums ir diezgan pretrunīgs, katrs gadījums jāskatās atsevišķi. Ja stārķēns ir tik novārdzis, ka ļaujas noķerties, var paņemt uz mājām. Ja nē, labāk atstāt tur, kur viņš ir.
– Tāda laikam ir tā kārtība dabā, ka izdzīvo stiprākais, bet vājākais kļūst par posmu barības ķēdē.
– Tieši tā. Sliktākajā gadījumā mazulis pats kļūst par barību. Taču ir arī daudz gadījumu, kad cilvēki paņem un aprūpē izmestus, noklīdušus vai pusdzīvus stārķēnus, un nereti tas beidzas sekmīgi. Putns izaug, aizlido un droši vien vēlāk pat atgriežas turpat. Šeit gan saduras divi viedokļi. Cilvēciski jau gribas palīdzēt, un tas nav aizliegts. Bet ir arī lielie dabas likumi, ka savus gēnus tālāk nodot vajadzētu tikai izturīgākajiem, spēcīgākajiem un gudrākajiem īpatņiem.
– Un jau pirmajā rudenī stārķu mazuļi ir gatavi doties tālajā ceļā uz siltajām zemēm?
– Jā, aptuveni pēc pieciem sešiem mēnešiem stārķēns ir gatavs patstāvīgi doties ceļā. Aizlidošana parasti notiek augusta pēdējās un septembra pirmajās dienās, kad visi lielā pulkā dodas prom. Bet vēl pirms tam viņi pulcējas ar barību bagātās vietās, lai sakrātu nepieciešamās tauku rezerves.
– Vai taisnība, ka stārķi atgriežas tajā pašā ligzdā, kur mituši iepriekšējā gadā?
– Jā. Stārķiem nav izteikta uzticība vienam partnerim, bet uzticīgi savai ligzdai tie gan ir! Tas piemīt faktiski visiem dzīvniekiem un putniem, kas vairākus gadus atgriežas vienā un tajā pašā vietā. Īpaši tad, ja ligzdošana iepriekšējā gadā bijusi sekmīga, tas viņiem paliek atmiņā, un viņi cenšas atgriezties tieši tur. Parasti tēviņš atgriežas pirmais, un pēc dažām dienām arī mātīte. Un tad var sanākt tā, ka atgriezties cenšas arī iepriekšējā gada mazuļi. Tad sākas īstas ligzdu cīņas. Tās nav nekāds retums.
– Tad var izvērsties īsta drāma!
– Jā, notiek īsta cīņa par ligzdu. Iepriekšējā gadā izaudzinātā ģimene atnāk un it kā pasaka tēvam, ka viņam vajadzētu iet prom. Tikai viņi to nesaka, viņi kaujas.
