Vīzija bijusi visu Liepupi pārvērst tādā kā kino tūrisma ciemā, kur veikalā tirgotu kino salātus, automehāniķu garāžā varētu nolikt krēslus un vērot viņu darbu kā dzīvu kino, bet pats galvenais – būtu nacionāla kino skola, tā pavisam nopietni, ar akreditētām programmām un visu, kas vajadzīgs. Taču aizraut līdzi un pārliecināt vietējos, kā arī pārvarēt milzu birokrātijas kalnus, panākt, ka pēc pašvaldību maiņas saglabātos to uzsāktais kurss, – tas vienam nav paceļami, tur būtu visai kopienai jāpieliek roka un sirds, ak, un, protams, arī tiem, kam vara un nauda.

Bet nu nekas. Zviedris dara, ko var. Un viņš var daudz. Nepilnos piecos gados abi ar Zani aizaugušas nekurienes vietā ir izcīnījuši un iekopuši savu sētu – veselu ēku kompleksu, kur ne vien pašu dzīvojamā māja, pamatīga garāža un pirts, bet arī kino zāle, viesu namiņš, kas gaida ciemiņus, un pat tāds kā koka kambarītis, kur pagulēt virs bišu zumēšanas. Īpašums ieguvis 2025. gada sakoptākā īpašuma titulu.

Mūsu saruna rit lapenītē, no kuras pa stāvo krastu lejup paveras īpaši ainavisks skats uz Liepupi. Esmu svaigi noskatījusies Ivara Zviedra un Ineses Kļavas filmu “Dokumentālists”, kas pēc iznākšanas 2012. gadā izraisīja plašu rezonansi un tika novērtēta gan Latvijā ar Lielā Kristapa balvu kā labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma, gan arī ārpus tās, kur tika rādīta daudz dažādos festivālos, ieguvusi galveno balvu kino festivālā Jaunkaledonijā un vēl, un vēl...

Bet nav jau tā, ka Zviedris kopš tā laika nebūtu filmējis, filmu ir daudz: “Valkātājs”, “Zāģeri”, “Esi uzticīgs līdz nāvei”,“Afigenna”, tomēr tieši “Dokumentālists”, šķiet, ir definējis Ivara Zviedra kino rokrakstu.

Tava kino tematika, visbiežāk, ir par kādiem sasāpējušiem, sociāli sarežģītiem jautājumiem, un rodas iespaids, ka šādi tu gribi iedot savu artavu to risināšanā.

Mēs jau ar Ivaru Selecki runājām – dokumentālista misija ir arī “krāt materiālu”. Tā ir arī Latvijas vēsture. Un vienlaikus dokumentālais kino ir dzīvesveids. Es ieraugu kaut ko un domāju – tāds kadrs! Kurš cits nofilmēs, ja es to nedarīšu? Nu, piemēram, tajā pašā pierobežā... filmēšana jau nav sarežģītākais. Bet, lai es tur būtu, nu, tur nevienu nelaiž, mani laiž.

Kāpēc tevi laiž?

Tāpēc, ka es ar tiem robežsargiem, to pašu “Valkātāju” filmējot, es ar viņiem ietusēju. Mums ir tāda noruna, tā zolīdi, ja viņš man pasaka: “Nefilmē mani tā vai tā”, nu, es nefilmēju. Tā kā es esmu ar viņiem draudzīgs, un viņi varbūt arī jūt, ka kaut ko te būtu labi parisināt... pierobežā vispār jūt bailes, fonā visu laiku tas ir – vai te lidos droni, vai nē, un kas te vispār notiks?

Tad būs atkal jauna filma par situāciju pierobežā?

Jā. 2029. gadā tikai būs tā filma. Tagad, piemēram, tur raks grāvjus, tad tos dzelzs krustus vadā no viena gala uz otru galu.

Bet tur ir tāda sakarīga stratēģija vai arī tas notiek haotiski?

Viņi jau man arī neatklāj visu, bet kaut kāda stratēģija tur ir. Kaut arī man jau liekas jocīgi, kā viņi tur dara. Nu, piemēram, no Liepājas aizved visu uz Sileni, tūkstošiem, tur kilometriem ir tie “eži”, nu un tad no turienes atkal krāmē iekšā un ved 80 kilometrus uz Indru. Atkal fūres krāmē visu iekšā, kas ir baigais resurss, tas nav tā par piecīti.

Kurās vietās tu tieši filmē?

Ziemā, kad bija pēdējais aukstums, es 40 dienas nobraucu no Silenes līdz Pededzei – 456,5 kilometrus.

Un paldies ģenerālim Pujātam – tur pa ceļam ir tādi punkti, kur es varu pa nakti pagulēt kādā istabiņā, blakus robežsargiem.

Dokumentālista dzīvesveids šķiet diezgan skarbs un, kā izrādījās, skatoties filmu “Dokumentālists”, arī bīstams. Filmai jau tīrākā veiksme, ka tevi tur sākumā gribēja piekaut, bet cilvēciski – nu nav patīkami. Tad sanāk, ka riskēt ir tava ikdiena? Varbūt pat tev tas patīk?

Kā kuru reizi. Nav jau tā, ka baigi patīk. Filmā “Zāģeri”, kad viņi sāk kauties, tu jau nezini, vai arī nedabūsi pa pieri. Kad filmēju “Valkātāju”,tur bija tādi čečeni, viens man saka: “Nu, ja es tevi vēlreiz satikšu, galvu nogriezīšu!”

Un purva Inta (Dokumentālistā) taču arī tevi ik pa laikam apdraudēja, ar kaut kādu lomiku tev salauza kameras statīvu, draudēja arī pašam. Saprotot, ka viņas mentālā veselība pilnīgi noteikti nav stabila, tev nebija bail?

Nū... visu laiku kā uz naža asmens, jā. Un es jau to filmu filmēju viens pats. Un kāpēc viens pats – jo neviens negribēja braukt ar mani, baidījās, ka uzliks lāstu.

Par tiem lāstiem runājot, gribu šo labāk saprast: vai tu to uzskatīji par tādu fufeli, ka tas jau nekas nav, vai tomēr bija neomulīgi, bailīgi?

Bija. Protams, ka bija. Nu, iedomājies, tur Ķemeru purvā... vilki kauc, vārnas ķērc un “es tevi nolādu! Tu izžūsi kā upe un nokaltīsi kā lapa!” Tādā garā. Un tu jau zini, dzīvē katrā jokā ir daļa patiesības, un tu nekad nezini, kas ir joks un kas – patiesība. Un tad, kad es ieraudzīju, ka pie viņas nāk Kargina un vēl kādi sabiedrībā zināmi cilvēki burties, nu tad jau pavisam!

Viņa gan arī tā paviegli noņēma tos lāstus. Tas mani pārsteidza – tik smagi uzlika, bet tik viegli noņēma.

Jā... nu grūti pateikt. Nevar jau otrā tā līdz galam ielīst iekšā.

Un tad mums nebija beigu tai filmai. Inga Ābele teica: “Uzvelc uzvalku, baltas zeķes, aizbrauc pie viņas un pasaki, ka vairs nefilmēsi!” Kinokritiķi tur beigās saskatīja gandrīz vai love story, ne jau gluži klasiskā nozīmē...

Viņa tak tev vienā brīdī vispār piedāvāja pārvākties pie viņas, bija gatava tevi ņemt pretī! Bet vispār – tieši beigās man visvairāk šķita, ka šī filma ir arī par tevi. Nolasīju tevī iekšēju cīņu, ka tu saproti: jā, nu es esmu viņu pieradinājis un tagad kaut kādā mērā esmu par to atbildīgs. Man šķita, ka tev tas nav viegli.

Tas jebkurā filmā nav viegli.

Dokumentālais kino, kā jau teicu, ir dzīvesveids. Tos trīs gadus, kad filmēju purva Intu, braucu pie viņas vairāk nekā pie mammas.

Filmas varonis jau tev uzticas un kaut kādā ziņā arī ir tās filmas režisors, un tad tu saki – nu vairāk nē.

Vēl par to palikšanu atbildīgam... tu taču purva Intai pēc viņas nāves esot izbīdījis kapa vietu kaut kādā grūti dabūjamā vietā, laikam, kur viņa pati bija gribējusi...

Tā filma jau man nebeidzās, kad tā filma beidzās. Es ar to braukāju kādus divus gadus apkārt pa visādiem festivāliem, un no katra atvedu viņai kādu nieciņu. Un tad viņa pansionātā nomira un bija teikusi, ka tas viss jāatdod atpakaļ man.

Viņa vienā filmas brīdī teica, ka tu esi viņas vienīgais draugs. Nav jau arī brīnums, viņa nepielaida nevienu sev klāt.

Nu jā, tāds tas dokumentālista liktenis ir – no vienas puses skarbs, bet tomēr arī interesants. Ja tu skatījies to filmu pusotru stundu, tad es to skatījos trīs, četrus gadus.

Es tieši tev gribēju jautāt vismaz aptuveno proporciju – cik daudz no tā, ko tu uzfilmē, paliek aiz kadra?

Tur jau vēl kādas trīs, četras filmas sanāktu. Es viens pats filmēju, bet Inese Kļava montēja.

Nē, es domāju, tieši cik jēlmateriāla paliek pāri? Cik vispār bija uzfilmēto stundu?

Vai, es tagad vairs neatceros, bet kaut kādas 200, 300 stundas vismaz.

Ņemot šo vērā, cik sarežģīts darbs ir izvēlēties, kas no uzfilmētā būs filmā un kas ne?

Šī filma varbūt arī nedaudz citādāka ar to, ka es uzstādu kameru un tā tur darbojas stundām reālajā laikā. Tur jābūt sistēmai, kad tu atnāc mājās, tad jau ieliec kaut kādas zīmītes vajadzīgajās vietās, piešaujās jau. Bet kādreiz, kad bija lente, viņi jau tur vispār tikai otrajā dienā nospieda podziņu, lai ierakstītu.

Bet kādreiz taču sanāk arī pacīnīties par kādu kadru ar kolēģiem – vai to likt filmā, vai ne.

Nē, nu tieši tā. Sanāk cīnīties un pacīnāmies, bet tā ir tāda labvēlīga cīņa.

Tu Intu filmēji aptuveni trīs gadus, nevar taču būt, ka saņēmi tik lielu naudu, lai tas vispār atmaksātos?

Neatmaksājas, skaidrs. Bet tu dari paralēli kaut ko. Kaut ko vēl filmē vai tīri ielu.

Ja tev nav kādas trīs filmas vienlaikus, tu nevari izdzīvot. Bet ar trīs filmām reizē tu vari sajukt atkal prātā.

Man jau ir labi, ka varu filmēt viens. Man ir tāds buss: tur iekšā ir duša un gulta, nav jābraukā uz viesnīcu, kas, pirmkārt, būtu ļoti dārgi, otrkārt, izrautu no notikuma vietas. Un tas buss dod arī iespēju tomēr kaut kādu zināmu robežu noturēt, tev nav jādzīvo gluži pie tā, kuru filmē. (Buss vizuāli ir gluži kā Ivara Zviedra vizītkarte, to rotā uzraksts “Dokumentālists”. Iekšpusē ir perfekta kārtība, tīrība un ideāli pārdomāta funkcionalitāte – Ivars ļāva ieskatīties, atzīstot, ka ir perfekcionists. – I.V.).

Jā... būt ilgstoši tik tuvu kādam, tas taču tev pašam arī nevarētu būt viegli, nojaušot, ka tu patiesībā varētu būt introverts.

Tas adrenalīns ir tajā, ka tev vajag to kadru. Es zinu, ko man vajag, un tad es gaidu.

Skatoties filmu, apbrīnoju tavu savaldību, laipnību un, patiesībā, arī labsirdību, kad tu Intai šo un to palīdzēji praktiski. Inta pati, kad bija ieraudzījusi tevi TV ekrānā un sapratusi, ka tu tiešām esi tas, par ko uzdodies, bija diezgan šokēta, ka tu ļauj sevi šādi sunīt un zākāt.

Ir jau vēl viena lieta – kino patiesības nav dzīves patiesības. Iespējams, ka vienkārši kādā dzīves situācijā es arī kaut ko savādāk darītu. Es jau nesaku, ka esmu tur svētais. Bet, ja tu gribi uzfilmēt, tev ar to varoni ir kaut kādā veidā jāsadzīvo. Sākumā, kad es pirmo montāžu redzēju, es tieši domāju: nu kur es tāds kretīns varu būt? Kad tu ieraugi sevi uz kadra. Un es domāju, nu kāpēc es viņu tā izmantoju, un tad tu izej tai grēksūdzei cauri un saproti, ka varbūt vajag darīt kaut kā citādi. Tādā ziņā filma var būt psihoterapijas seanss gan tev, gan tam, ko tu filmē.

Tur jau vispār bija interesanti. Inta teica: “Ja tā filma būs sūds, es uzlaidīšu visu gaisā.” Ar šo filmu atklāja Nacionālo filmu festivālu “Lielais Kristaps”. Un tagad mums ir izmēģinājuma seanss “Splendid Palace”, un es skatos – atnāk kaut kādi vīriņi uzvalkos un grozās ap durvīm. Es domāju: johaidī, nu ir sūdi! Jo viņa jau bija teikusi: “Man ir Kargini pazīstami un vēl citi, nu es tev parādīšu vellu, ja sūdsbūs.” Nekad jau nevarēja zināt, vai Inta joko vai nē. Nu, tad es aizbraucu un parādīju viņai to filmu laptopā. Viņa noskatījās vienā elpas vilcienā un teica: “Tā jau nav nekāda dokumentālā, tā ir liela filma, un es braukšu uz to pirmizrādi!” Tad viņa arī bija. Sapucējām viņu sarkanā kleitā.

Un tā “Dokumentālists”man ir iedevis tādu kā zīmi. Savā ziņā es turpinu to pašu tikai ar citiem aktieriem un citās situācijās.

Tas ir tevi definējis.

Tas mani nobriedināja kino jomā. Man likās, ka šis paņēmiens baigi rullē.

“Dokumentālistu”jau vispār ir nopirkušas vairākas kino skolas un rāda saviem audzēkņiem piemēram, kā var uztaisīt novērojošo dokumentālo kino. Ar šo filmu esmu daudz apbraukājis visādus prestižus kino festivālus, bet ir jau arī, kam nepatīk.

Kaut vai tādēļ, ka tur daudz lamājas. Ņujorkā modernās mākslas muzejā filma tika rādīta un atnāca jau sen emigrējušie latvieši. Un tur tādas kundzītes: “Es neko nesaprat’, bet es tik saprat’, ka viņ’ baig’ lamājas.”

Nu, viņai krāšņi tie lamuvārdi!

Pēc tam jau vispār Janīna Kursīte uzrakstīja veselu analītisku recenziju tieši par filmā lietotajiem lamuvārdiem.

“Dokumentālistu”rādīja arī Londonas psihoterapeitu filmu festivālā. Tā paneļdiskusija pēc tam bija par to – kurš no mums ir traks – es vai Inta.

Saprotu, ka precīzu diagnozi tur varbūt nevienam no jums neuzstādīja. Bet vai tu, trīs gadus Intu novērojis, teiktu, ka viņai ir laba sirds? Nu, vienkārši varbūt ļoti skarbas vides traumēta, bet būtībā laba...

Nū-ū... tev ir laba sirds vai tev nav laba sirds, kā tu domā?

Tas ir labs jautājums...

Visu nosaka kosmoss, ar ko tu satiecies.

Spogulis, kurā tu skaties.

Jā, spogulis, kurā tu skaties.

Inta jau arī ļoti rūpējās par mani. Un pieķērās. Un es neteikšu, ka es nepieķēros. Nebija jau arī tā, ka viņa tur būtu pilnīgākā lauku vecene, kura neko nesaprot. Viņai bija savs interesants skatījums uz dzīvi. Māra Ķimele viņu pat gribēja ņemt, lai māca studentiem aktiermeistarību. Viņa arī bieži pateica kaut ko tādu, ko es pats nebūtu iedomājies.

Un vēl jau, viens ir tas, ko saka, bet tu jau jūti patiesībā, vai mīl,vai nemīl, vai tu patīc, vai nepatīc, un, kad viņa tur ar lomiku draudēja vai ar etiķīti skrēja virsū, es jau zināju, ka tas tikai tāds mirkļa uzplaiksnījums. Bet viņa arī bija ļoti labs dramaturgs, mācēja turēt spriedzītē.

Piedzīvojumu tev daudz. Kas bija ar to čali, kurš gribēja, lai filmē viņa sievu?

Man ir viens tāds paziņa, auto tirgotājs, turīgs cilvēks, viņam liela māja, kādi 600 kvadrātmetri. Un viņam četrdesmitgadnieku krīze, viņš izšķīries ar sievu un tagad dzīvoja kopā ar jaunu krievu sievieti, ar Love uzrakstu uz treniņtērpa. Un tai sievietei 18 suņi! Turklāt visādi krutie. Bet tā galvenā štelle, ka viņš baigais patriots un nevar ciest, ka Putinu slavē, bet šī ir tieši par Putinu. Un viņš saka: “Tu zini, sūdi ir! Es nevaru viņu vairāk ciest un netieku vaļā, davai tu brauc un filmē! Mēs strīdēsimies, un viņai reiz apniks un viņa aizvāksies.” Bet pēc divām nedēļām viņš pārdomāja. Tāds ir tas dokumentālais kino – tu nekad nevari zināt

Kā tev šķiet, kāpēc vispār cilvēki baidās atkailināties? Es nedomāju par apģērba novilkšanu, bet par būšanu patiesam. Kad tu ej ar kameru, tev jau arī ir svarīgi, lai cilvēks būtu atklāts, nevis spēlētu teātri. Kādēļ daudzi to nevar? Ko viņi sargā?

Cik cilvēku, tik droši vien katrs kaut ko sargā. Man liekas, atklātam būt ir jātrenējas. Mums jau katram ir savs iedomātais tēls, kādi mēs gribētu būt.

Tu negribi, lai visi redz to, kas tev tur nav smuks, un tad tā ir tā neatklātība. Bet, lai tu būtu līdz galam atklāts, tev vajag arī otru cilvēku, kas to tavu atklātību pieņem.

Un ikdienā... tās visas normas un amerikāņu smaids, tas jau neveicina atklātību. Bet vienlaikus, tu esi savā sociumā, un tu tur arī nevari tāds pilnīgi atklāts būt, tur arī kaut kādas normas jāievēro. Tomēr būtu svarīgi mums katram būt godīgam.

Bet lai dabūtu no Kino centra naudu – ja es aizietu tāds “eh, man jau neliekas, ka būs interesanti, bet davai, dod man naudu!”

Bet no kurienes tu esi dabūjis vai dzīves laikā iemantojis savas vērtības, kaut vai godīgumu?

Man jau vispār liekas, ka katrs piedzimst ar savu džemperīti, kāds viņam ir nolemts, un pēc tam tu spirinies, kā gribi, var jau drusku paplest vai pastaipīt, bet ar to arī jādzīvo. Es esmu zināmā mērā tāds vientuļnieks. Tur puikas pagalmā visu ko... bet man vairāk patika būt tādam kā vērotājam. No tā daudz kas varbūt izriet.

Un kurā brīdī tu, kā vērotājs, dabūji kameru rokās?

Man bija Rūjienā tāds video bārs “Vējiņš”. Tur es rādīju video filmas. Kad nenāca vairs tās skatīties, tad es filmēju vietējos, un viņi nāca paši uz sevi skatīties. Bez kameras jau es nevaru tev pieiet pavisam tuvu, ar kameru varu. Vēlāk arī, kad mani jau aicināja visādus rokfestivālus filmēt, nu forši, tu vari “Labvēlīgā Tipa” Fredi tuvplānā filmēt, skatīties, vai viņam tur ir zelta zobs, vai kādas plombes. Bet pēc tam jau sekoja Kultūras akadēmija.

Ko tu tagad filmē?

Tu jau zini, droši vien to stāstu ar manu meitu. (Ivara meita Anna 13 gados izdarīja pašnāvību. – I.V.) Nu, es tagad filmēju sevi. Kopš bērēm. Es nezināju, ko iesākt, un man tā vislabākā un mīļākā jau ir kamera. Tad nu es eju pie visiem un saku: “Palīdzi man!”, un to procesu filmēju. Bez kameras jau es arī nevarētu aiziet pie visiem krutākajiem Latvijā, kas vien ir, Utināns, Kļava, Rubenis. Bet kamera man sniedz tādu iespēju. Bet es tagad Torņakalnā, Lutera draudzē apmeklēju arī tādus līdzcilvēku kursus, lai pēc tam varētu palīdzēt tiem, kam tādi paši krāmi. Tur Linards Rozentāls darbojas, viņš jau ir doktors, un zini, kā ar doktoriem: tad viņš tādu eneagrammu uztaisa, tad šitādu.

Un beigās būs filma?

Protams, tas ir Nacionālā kino centra projekts, un galā būs filma.

Kaut kas tik ļoti jēdzīgs. Un tik nenormāli sāpīgs.

Ir sāpīgi un grūti. Es jau arī neesmu tāds baigais bara dzīvnieks. Man tā bara raudāšana nepalīdz.

Vispār kaut kad kaut cik vieglāk paliek? Vai tikai citādāk?

Citādāk... redzi, es jau neteikšu, ka esmu baigais kristietis, bet es ticu reinkarnācijai, un tas arī palīdz. Es zinu, ka Anna jau nekur nav [izgaisusi], ka tepat jau ir. Tas palīdz. Es nezinu, kā tie cilvēki, kuri nekam netic un tad viņi domā, ka cilvēks – ponkš! – un nav, un ir tukšums, kā viņi to vispār var izturēt. Bet es vismaz varu aprunāties, un tad ir vieglāk. Nu tā... uz augšu, uz leju. Ir brīži kad ir galīgi sūdīgi, ir brīži, kad ir vieglāk. Jāsamierinās. Tā sērošana jau arī tā pati dzīve vien ir, tikai bišķiņ citā formā.

Sērotājs jau vispār ir ļoti neērts. Tu jau nezini, ko viņam teikt.

Un nav jau arī baigi, ko teikt.

Nav jau arī baigi, ko teikt.

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.
Projekts "Iedvesmai nav vecuma" tapis sadarbībā ar laikrakstiem "Saldus Zeme", "Druva", "Stars", "Neatkarīgās Tukuma Ziņas", "Laimīgā Programma" un žurnālu "Patiesā Dzīve".