Dejas viņai ir kaut kas vairāk par aizraušanos – tas ir dzīvesveids. Bet, ja kādā brīdī rodas sajūta, ka ar dejām un koncertiem vien nepietiek un prasās vēl vairāk izkustēties, tad Andra meklē sev lielākus izaicinājumus, piemēram, dodas garākos pārgājienos. Divus pēdējos gadus viņa katru dienu no agra pavasara līdz vēlam rudenim dodas arī peldēt. Andra pilnībā piekrīt atziņai, ka fiziskas aktivitātes rada laimes hormonu serotonīnu, tāpēc cenšas baudīt prieku, ko sniedz būšana kustībā.
– Vispirms parunāsim par jūsu tēti. Kādas sajūtas pārņēma, kad 2021. gadā vasaras olimpiskajās spēles Tokijā Latvijas 3x3 basketbolisti izcīnīja olimpisko zelta medaļu? Vai jutāties lepna par savu tēti, jo divi no čempioniem tomēr ir arī viņa audzēkņi?
– Bez šaubām! Turklāt mēs visi ģimenē esam patrioti, tādēļ milzīga sajūsma bija par pašu uzvaras faktu. Protams, tētis bija ļoti priecīgs, un mēs ar viņu ļoti lepojamies. Vēl jāpiemin, ka mana māsa Maruta Eglīte pagājušajā gadā organizēja un koordinēja FIBA "EuroBasket 2025" čempionātu un Latvijas Basketbola savienības gada balvu pasniegšanas ceremonijā saņēma titulu “Gada menedžeris”.
Andra Eglīte kopā ar tēti Andri Eglīti un māsu Marutu Eglīti Ķekavas vidusskolas 50 gadu jubilejas pasākumā 2025. gada oktobrī.
– Šķiet, ka jums ir ļoti sportiska ģimene. Vai arī pati visu laiku esat bijusi cieši saistīta ar sportu?
– Nē, lai arī cik dīvaini tas būtu. Es vienmēr smejos, ka, lai gan tēvs ir basketbolists, māsa arī nodarbojas ar basketbolu, brālis spēlē florbolu,dēls Markuss ir basketbola galdiņa tiesnesis, es tikai dejoju. Es neesmu sportiste, bet dejotāja. Taču bieži vien, it īpaši, sēžot ilgas stundas darbā pie datora, apzinos, ka ar dejošanu nepietiek, ir vajadzīga arī kaut kāda kustība. Tad nu meklēju sev vēl kaut ko, kas aizrauj un dod iespēju izkustēties.
– Kur jūs mācījāties skolas laikā?
– Ķekavas vidusskolā.
– Kā jums gāja sporta stundās?
– Ja godīgi, es pat nezinu. Neatceros. Taču, tā kā vecāki bija skolotāji, vienmēr notika kaut kādas aktivitātes, nekad neesam sēdējuši mājās. Pastāvīgi bijām aizņemti – vai tā būtu mūzikas skola, mākslas skola, dažādi pulciņi vai dejas. Es personīgi vairāk aizrāvos ar tautas dejām.
Andra Eglīte tautas deju ansambļa “Zīle” jubilejas koncertā Ķekavā.
– Kad jūs sākāt dejot? Kādos kolektīvos esat pabijusi?
– Ar nelieliem pārtraukumiem dejoju kopš bērnudārza laikiem. Kad man apritēja sešpadsmit gadi, pievienojos deju kolektīvam “Zīle”. Kopumā dejās esmu pavadījusi jau apmēram trīsdesmit gadus.
– Arī dziesmu un deju svētkos esat regulāri piedalījusies?
– Jā, svētku ir bijis daudz. Visas reizes nu jau vairs nevar saskaitīt pat uz abu roku pirkstiem.
– Kādas vēl fiziskās aktivitātes piekopjat ikdienā? Teicāt, ka sportiste neesat, bet kur vēl var rast pietiekami daudz dažādu kustību?
– Es nevaru saukt sevi par sportisti, taisnība, bet iespēju aktīvi pavadīt laiku netrūkst. Mana sirdslieta un neatņemama ikdienas sastāvdaļa ir došanās pastaigās. Iešana ļauj izvēdināt prātu un vienlaikus palīdz atjaunot ķermeni. Kopš divdesmit trīs gadu vecuma strādāju par grāmatvedi, kopā jau apmēram divdesmit gadus. Darbs ir sēdošs – ikdienā ilgi sēžu birojā pie datora –, tāpēc brīvajā laikā meklēju iespējas šīs nosēdētās stundas kompensēt.
Staigāšana manā dzīvē pamazām parādījās pirms divdesmit gadiem, kad piedzima dēls. Pirmā iepazīšanās ar ilgāku iešanu radās, kad viņš bija pavisam mazs un nācās nepārtraukti staigāt ar ratiņiem. Tiklīdz apstājos, viņš pamodās. Tad pamazām arī sapratu, cik patīkami ir vienkārši iet, – var redzēt apkārtni, ieraudzīt tādas lietas, kurām ikdienā, ejot ierasto maršrutu, nemaz nepievērs uzmanību.
Kad dēls paaugās, sapratu – arī bez ratiņiem ir vērts iet ārā pastaigāties. Sākumā gan bija zināms satraukums. Vēlāk, pirms apmēram desmit gadiem, viens paziņa, kas bija ļoti aktīvs staigātājs, kādā sestdienā, kad ārā bija jauks laiks un saulīte spoži spīdēja, mani iedrošināja, aicinot pievienoties nelielā pārgājienā. Viņam bija arī domubiedru kompānija, kas regulāri devās garākos pārgājienos. Tad es iepazinu pavisam citu staigāšanas veidu – nevis nelielu gājienu līdz veikalam un atpakaļ, bet desmit, piecpadsmit vai pat divdesmit un trīsdesmit kilometrus garas pastaigas kopā ar citiem līdzīgi domājošiem ļaudīm – turklāt ne tikai dienas gaišajā laikā, bet arī tumsā ar zvaigžņota debesjuma baudīšanu. Šādu pārgājienu laikā tu ne tikai izkusties, bet arī sarunājies ar citiem, kas palīdz mentāli atbrīvoties, izvēdināt prātu. Turklāt staigāšana nodarbina visu ķermeni, ne tikai atsevišķas muskuļu grupas. Mans personīgais pārgājienu rekords ir piecdesmit pieci kilometri, un šādu distanci esmu veikusi vienreiz mūžā, kad devāmies apkārt Usmas ezeram. Otro reizi gan vairs šādā maršrutā neiešu.
Andra Eglīte kopā ar draudzeni Inesi Tīģeri pārgājienā kādā no Latvijas purviem.
– Ķekavas novada domes deputāts Juris Žilko šogad uzstādījis sev mērķi, sākot ar 1. janvāri, katru dienu noiet vai noskriet tik kilometru, kāds ir konkrētais datums. Sociālajos tīklos viņš dalījās ar video, kā veic, teiksim, trīsdesmit vai trīsdesmit vienu kilometru.
– Nevaru noliegt – trīsdesmit kilometrus tā uz sitiena noiet vai noskriet tiešām ir grūti. Bet, ja cilvēks pierod – piemēram, iet katru otro nedēļu vai reizi mēnesī –, tad šāda distance vairs nešķiet nekas ārkārtējs. Ķermenis adaptējas jaunajām slodzēm. Savukārt, ja ilgāku laiku neesi gājis, tad pat divdesmit kilometru jau liekas daudz.
– Kāda veida pastaigām jūs dodat priekšroku?
– Parasti dodos pārgājienos divatā vai trijatā ar draudzenēm. Mums ir čata grupiņa, kur savā starpā pastāvīgi sazināmies. Ja kādai rodas ideja un ir brīvs brīdis, sarunājam kopīgu gājienu. Maršrutu iespēju ir ļoti daudz, turklāt tie ir bez maksas. Ja ir aplikācija, var viegli pieteikties un sekot maršrutiem. Piemēram, izvēlies Jūrtaku, Mežtaku vai kādu citu – Latvijā kopumā ir izveidots ļoti daudz dažādu pārgājienu ceļu.
Es domāju, ka staigāšana Latvijā nemaz nav nekas neparasts – daudzi cilvēki iet arī ar nūjām, īpaši gar jūru. Maršruti ir brīvi pieejami, un arī pilsētu un novadu mājaslapās var sameklēt jau gatavus tūrisma ceļvežus, kas dažreiz lieti noder, lai atrastu to īsto vietu, kurp konkrētajā brīdī doties. Piemēram, Ķekavā ir novada tūrisma portāls un zīmols “Visit Ķekava”, kas piedāvā izsmeļošu informāciju par tūrisma iespējām Ķekavas novadā – apskates objektiem, aktīvās atpūtas iespējām, naktsmītnēm, ēdināšanu, pastaigu maršrutiem u tā tālāk. Arī “TravelFree.lv” mājaslapā var atrast ļoti daudz noderīgas informācijas par aktīvās atpūtas un pārgājienu iespējām, ieskaitot dažādus bezmaksas maršrutus. Ar maniem iespaidiem, ko uzkrāju pārgājienu laikā, var iepazīties ikviens – es ļoti daudz fotografēju un ievietoju bildes savā “Facebook” profilā, nereti veiktos maršrutus arī aprakstu. Fotografēšana ir vēl viena mana kaislība.
– Kas ir ceļa biedrene, ar kuru visbiežāk ejat kopā pārgājienos? Jūsu draudzene un kolēģe deju kolektīvā “Zīle”?
– Jā, viņa dejo “Zīlē” un vienlaikus ir arī mana draudzene – Inese Tīģere. Reizēm pievienojas vēl dažas meitenes, bet visbiežāk pārgājienos dodos kopā tieši ar Inesi. Ar viņu kopā septiņpadsmit piegājienos esam nogājušas gar visu Latvijas jūras piekrasti, kas ir gandrīz piecsimt kilometrus gara, bet mūsu kopējais noietais attālums šajos pārgājienos pārsniedza sešsimt kilometru. To visu esmu dokumentējusi savos ceļojumu aprakstos “Facebook”.
Pārgājienos dažādu šķēršļu pārvarēšanai bieži vien ir nepieciešama atjautība un uzņēmība.
– Tātad jūs savas pastaigas mērāt kilometros, nevis soļos, kā tagad daudzi dara, runājot par to, ka ikvienam dienā būtu jāveic vismaz desmit tūkstošus soļu?
– Jā, mēs dodam priekšroku noietās distances fiksēšanai kilometros – tā tas vienkārši laika gaitā iegājies.
– Vai kādreiz esat mēģinājusi tos pārrēķināt soļos?
– Soļus salīdzinām, bet tas nav tik vienkārši. Mana draudzene ir garāka auguma, es – īsāka, līdz ar to mums arī soļu skaits nesakrīt. Viņai vienmēr sanāk mazāk soļu nekā man.
– Bet kaut aptuveni zināt, cik soļu vienā reizē izdodas noiet?
– Principā arī man būtu interesanti to precīzi noskaidrot. Vajadzēs palūkoties telefonā, lai parēķinātu, cik daudz soļu sanāk, piemēram, divdesmit kilometros. Desmit tūkstoši soļu man ir apmēram septiņos ar pusi kilometros.
– Staigājat galvenokārt vasarā vai dodaties pārgājienos arī citos gadalaikos? Šoziem ārā ir daudz sniega, droši vien ne visur varēja tik viegli iziet.
– Eju arī tad, kad ārā valda sals. Pēdējā laikā gan nav sanācis tik bieži pastaigāties, jo ir ļoti daudz darba. Bet principā dodos pārgājienos jebkurā gadalaikā. Protams, vairāk sanāk vasarā.
Ļoti skaists un tālākām pastaigām piemērots laiks ir arī pavasaris. Vēl piedalāmies “Latvijas izaicinājumā” – tas gan ir maksas pasākums, bet maršruti ir ļoti labi izstrādāti. “Latvijas izaicinājums” ir unikāls pārgājienu seriāls, kas regulāri visa gada laikā piedāvā maršrutus visos Latvijas novados. Distanču garums ir no divdesmit līdz trīsdesmit pieciem kilometriem, un to veikšanai parasti ir nepieciešamas sešas līdz vienpadsmit stundas, bet ir pieejami arī īsāki posmi ģimenēm. Garākajos maršrutos ir daudz bezceļu posmu – ar brišanu pāri upēm, šķēršļu pārvarēšanu, iešanu pa bieziem mežiem, gandrīz kā džungļos. Tās nav takas vai vienkārši iestaigāti celiņi – tie ir sarežģītāki, piedzīvojumiem bagāti maršruti.
Andra Eglīte laimētajā fotosesijā bumbu baseinā “Viss bumbās”.
– Vismaz man vienmēr ir gribējies saprast – par ko domā maratonisti, skrienot savu distanci? Kur klejo jūsu domas, ejot lielus attālumus? Varbūt pastāvīgi sarunājaties, vai arī bieži vien šķiet, ka viss jau ir izrunāts?
– Ir ļoti dažādi. Mēs esam iemācījušās iet arī klusumā – kādu laiku vispār nerunāt, katrai esot iegrimušai savās domās. Gājiena laikā tu atslēdzies no ikdienas, sāc pamanīt apkārt notiekošo un sekot tam – kā mainās debesis, kā pāriet krāsas, kas notiek dabā. Man tas ļoti patīk. Tā kā es fotografēju, bieži ņemu līdzi fotoaparātu. Pēc tam, kad dalos ar bildēm, cilvēki, ar kuriem kopā gāju, nereti brīnās, kur un kā es vispār ko tādu esmu ieraudzījusi. Katrs pasauli redz savām acīm – es pamanu detaļas, kas citu skatienam varbūt paslīd garām.
– Sakiet, kur var redzēt jūsu fotogrāfijas?
– Manā “Facebook” profilā visas bildes ir hronoloģiski sakārtotas pa dažādiem albumiem – katrs ir veltīts kādam pārgājienam. Turklāt mēs ar draudzenēm ejam ne tikai pārgājienos pa Latviju, bet aizbraucam arī kaut kur uz ārzemēm, piemēram, uz Romu. Tur mēs arī nebraucam ar taksometru pa pilsētu vai ar autobusu pa ierastiem ekskursiju maršrutiem, bet kārtīgi izstaigājamies – cenšamies aplūkot arī dažādas mazās ieliņas un citas vietas, kur ārzemju tūristi parasti nenonāk. Tur arī top daudzas unikālas bildes. Daudzas fotogrāfijas esmu publicējusi “Facebook”, un ikviens interesents var tās apskatīties. Tāpat man ir publisks “Instagram” profils, un arī tur jebkurš var manas bildes aplūkot.
– Skaidrs, ka darbdienās pēc piecelšanās vienmēr ir jāsteidzas uz darbu, bet kāds ir jūsu režīms brīvdienās? Varbūt no rīta mēdzat pavingrot vai kā citādi izkustēties?
– Ziniet, lai cik tas būtu paradoksāli – ja nav paredzēts kāds pārgājiens vai kāds cits pasākums, mājās nereti uznāk slinkums un pietrūkst motivācijas, teiksim, tāpat vien pavingrot. Ja man kaut kur jādodas, es varu piecelties vienalga cikos, iet un darīt, taču mājas apstākļos es neesmu tik aktīva, lai katru brīvu brīdi meklētu kādu papildu izkustēšanos. Domāju, ka man tas arī nav nepieciešams.
Andra Eglīte skaistā tautas tērpā dziesmu un deju svētkos Daugavas stadionā.
– Kādā ritmā jūs pavadāt nedēļas nogales dienās, kad neejat tālākās pastaigās? Varbūt dodaties ciemos pie draudzenēm, apmeklējat koncertus, kino? Noteikti jau dejošana arī daudz laika paņem!
– Dejošana patiešām ir viens no faktoriem, kas ietekmē brīvā laika plānošanu, un pārgājienos var doties tad, kad citas aktivitātes nav paredzētas. Uz koncertiem aizbraucu apmēram reizi mēnesī, gandrīz katru nedēļu gadās arī diena, kad nekur no mājām ārā neeju. Bet mēs esam ļoti draudzīga ģimene, un nereti kādam brīvdienās iekrīt jubileja, kas jāatzīmē, un tad dodamies ciemos vai uzņemam ciemiņus paši. Tādu nedēļu, kad abas brīvdienas pavadītu mājās, es laikam pat neatceros.
– Cik liela īsti ir jūsu ģimene?
– Man ir brālis un māsa, katram arī otrās pusītes un bērni, tādēļ kopumā skaits sanāk tīri liels.
– Kāpēc izvēlējāties tieši grāmatveža profesiju, nevis, teiksim, vairāk ar kustībām saistītu?
– Tā nebija mērķtiecīga izvēle. Esmu dzimusi 1980. gadā – kā teiktu tētis, “olimpiskais izlaidums”. Kad beidzu vidusskolu, man nebija kāds tālejošs mērķis, nebija skaidru ieceru apgūt vienu vai otru profesiju. Esmu beigusi mūzikas skolu un gājusi arī mākslas skolā, bet tobrīd šķita, ka vajag iemācīties kaut ko praktisku, dzīvē noderīgu, lai varētu iegūt zināmu nodrošinājumu, bet ar saviem hobijiem nodarboties brīvajā laikā, neraizējoties par iztiku. Tā arī sanāca – absolvēju Latvijas Universitātes Ekonomikas vadības augstskolu, kur ieguvu bakalaura diplomu vadības zinībās.
Pēc tam mani uzaicināja strādāt par grāmatvedi, un tā arī pamazām dzīve iegrozījās. Esmu apmierināta, jo apgūtās zināšanas un darbs dod stabilu pamatu zem kājām. Esmu draugos ar matemātiku, nesūdzos arī par loģisko domāšanu. Nenoliegšu, ka dzīvē bijuši mirkļi, kad radušās domas par aktīvāku nodarbošanos ar kaut ko sirdij tuvāku, kaut vai to pašu fotografēšanu vai iesaistīšanos mākslas pasaulē. Taču reizē apjaušu, ka ikdiena prasa zināmu ienākumu stabilitāti, tāpēc allaž esmu nonākusi pie secinājuma: ir nepieciešams pamatdarbs, kas nodrošina finansiālu brīvību, bet reizē ļauj brīvajā laikā nodarboties ar sirdij tīkamām lietām.
Andra Eglīte 2022. gadā ģimenes lokā arēnā “Rīga” skatās basketbola spēli starp Latvijas un Lielbritānijas komandām.
– Kādas attiecības jums ir ar sportu? Ja tētis ir tik zināms basketbola treneris, kas izaudzinājis daudzus pazīstamus basketbolistus, bet māsa koordinē Eiropas čempionāta norisi, gan jau kaut kādai saistībai jābūt arī jums? Vismaz ar basketbolu esat uz tu?
– Protams, es visu saprotu, arī paskatos dažādas sacensības televizorā, bet pati nekad basketbolu neesmu spēlējusi. Tiesa, esmu pasniegusi medaļas čempionātos un dejojusi ar savu tautas deju kolektīvu basketbola spēlēs arēnā “Rīga”. Tikai pateicoties savai sportiskajai ģimenei es kaut cik orientējos, kas notiek basketbolā un sporta lauciņā vispār.
– Kādus ceļa vārdus vai novēlējumu sarunas noslēgumā jūs vēlētos pateikt mūsu lasītājiem?
– Es vienmēr cenšos būt pozitīva, smaidīt un nekad nerādīt dusmīgu vai neapmierinātu seju. Atceros, ka manā pirmajā darbavietā, fabrikā, kur savulaik nostrādāju vienpadsmit gadus, kolēģi pie maniem smaidiem bija ļoti pieraduši. Tāpēc brīžos, kad viņi nāca iekšā kabinetā un redzēja, ka Andra nesmaida, uzreiz sāka domāt – nu tagad gan ir kaut kas noticis!
– Pateicos par sirsnīgo, atklāto un draudzīgo sarunu! Lai jums nekad netrūkst enerģijas un varat būt kustībā kā mūžīgais dzinējs!
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.
#SIF_MAF2025
