Pirms pusgada klajā nāca valodnieces, sociolingvistes un Latvijas Okupācijas muzeja vadošās pētnieces Vinetas Skujiņas monogrāfija par latviešu valodas diskrimināciju un sabiedrības divvalodību, un tā izgaismo sarežģītu realitāti – vēsturiskās okupācijas sekas, darba tirgus prasības un sabiedrības attieksmi, kas joprojām ietekmē valodas lietojumu ikdienā. Pētījums rosina ne vien diskutēt, bet arī rīkoties. Sarunā pētniece arī uzsver, ka valsts valodas stiprināšana sākas skolā, ja to māca kā sistēmu – rūpīgi, kvalitatīvi un ar apziņu, ka tā ir mūsu valsts valoda.
− Ir apritējis pusgads, kopš izdots jūsu lielais pētījums. Vai monogrāfijas “Latviešu valodas diskriminācija un sabiedrības divvalodība Latvijā: padomju okupācijas sekas 20. un 21. gadsimtā” aktualitāte jau neapsīkst?
− Par latviešu valodas diskrimināciju Latvijā interese nerimst, kas ir ļoti labi, jo beidzot būtu jātiek no šīs diskriminācijas vaļā. Tik dziļas etnopsiholoģiskas, arī ekonomiska rakstura problēmas nevar atrisināt pusgada laikā. Kā liecina šis pētījums, latviski runājošo lingvistiskā diskriminācija pastāv jau kopš padomju okupācijas gadiem, tā turpinās arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Tam ir vairāki iemesli. Viens no tiem ir padomju okupācijas sekas cilvēku domāšanā, proti, gan visu līdzšinējo Latvijas valdību liberālā attieksme pret sabiedrības divvalodību, kad valodu lietojumu nosaka darba tirgus intereses, gan okupācijas sekas cilvēku valodiskajā uzvedībā, kad cittautieši latviešu valodu apgūst nepietiekami labi vai arī nevēlas apgūto valsts valodu lietot ikdienā, kā arī pašu latviešu iztapīgā pielāgošanās citas valodas runātājam valodas izvēles situācijās.
Pašlaik nepiedodami ir tas, ka latviešu jaunieši, kuri vispārizglītojošajās skolās pēc angļu valodas kā pirmās svešvalodas apgūst dažādas Eiropas Savienības oficiālās valodas, saskaras ar realitāti, proti, viņi pabeidz skolu, dodas strādāt Latvijas darba tirgū, bet tur viena no prasībām ir prast tieši krievu valodu, kuru skolā viņi nav apguvuši. Sanāk, ka Latvijas valsts jauniešiem ir melojusi, sakot, ka viņiem būs nepieciešamas dažādu Eiropas Savienības oficiālo valodu prasmes, bet, kā izrādās, vēl bez angļu valodas vajadzīga ir tikai viena svešvaloda, un tā ir krievu valoda.
− Kad jaunieši to saprot – ka citur viņu valodu prasmes novērtēs −, tas var izraisīt to, ka arvien vairāk jauno latviešu dosies prom no Latvijas.
− Tā arī notiek. Vēl ir tādi latvieši, kas gribētu atgriezties. Viņi ir dzīvojuši ārpus Latvijas un/vai dzimuši ārzemēs, ir trimdas latviešu pēcteči, kuri atgriežoties piedzīvo to, ka viņu svešvalodām šeit nav nozīmes. No viņiem darba tirgū sagaida krievu valodas prasmi. Cilvēki nereti atgriežas citās valstīs, jo viņu neprasme runāt krieviski Latvijā bijusi nevēlama. Par viskritiskākajiem gadījumiem starpkultūru saziņā Latvijā divdesmit gadu garajā pētījumā vairākos posmos rakstīja daudzi respondenti, izmantojot strukturētu kritiskā incidenta anketu. Problēmas ar latviešu valodas lietojumu visos četros pētījuma posmos latviešu respondentu atbildēs dominē.
− Kas lielākoties ir mainījies pētījumā aprakstītajā laika posmā – no 2004. gada, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, līdz 2024. gadam?
− Anketu atbildes liecina, ka beidzamajos divos posmos darba devēji ir kļuvuši latviešus atbalstošāki. Piemēram, ja klients ir vēlējies, lai viņu apkalpo krieviski, darba devējs bieži vien ir aizstāvējis savu darbinieku, kurš runā valsts valodā. Tā ir viena pozitīva pārmaiņa. Pētījuma intervijās ar dažādiem valodas situācijas un daudzvalodības ekspertiem izskan doma, ka pēc pilna mēroga kara sākuma Ukrainā 2022. gadā latviešu valodas situācija sākusi uzlaboties: steigā tiek pieņemti valsts valodas lietojumu atbalstoši likumi, tostarp sekmēta izglītības pāreja uz latviešu valodu vispārizglītojošajās skolās, likuma grozījumi par otro apgūstamo svešvalodu – kādu Eiropas Savienības oficiālo valodu, nevis krievu valodu, un tā tālāk. Latvieši, redzot to, kas notiek Ukrainā, sāka vairāk uzstāt uz valsts valodas − latviešu valodas − lietojumu Latvijā. Rietumeiropas valstīs tas jau sen ir pašsaprotams, bet Latvijai diemžēl bija vajadzīga traģēdija – karš netālajā Ukrainā −, lai kaut kas sakustētos un lai mēs sevi ieraudzītu no malas un apzinātos latviešu valodas lietojuma nepieciešamību.
Vineta Skujiņa ar kolēģi Gundegu Micheli pie kopdarba – multimedija “Latviešu valoda un okupāciju varas”. Foto – Aivars Reinholds
− Kā valodas lietojums ietekmē sabiedrības saliedētību?
− Pirms piecpadsmit gadiem, izstrādājot Kultūras ministrijā Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes 2012.–2018. gadam, pirmo reizi tika minēti šī pētījuma rezultāti, kad latvieši jūtas diskomfortā, pazemoti, nomākti, jo ir nonākuši diskriminējošās situācijās Latvijas starpkultūru saziņā, lietojot latviešu valodu. Darba tirgus sakarā tos izdevās iekļaut arī integrācijas programmā (2011). Līdz tam reālā valodas situācija diezgan ilgi tika noklusēta, jo īpaši saistībā ar bilingvālo izglītību mazākumtautību skolās − tā patiesībā daudzviet bija izglītība krievu valodā, kas turpinājās ilgus gadus. Par to brīdinājām publikācijās, starptautiskā konferencē “Izglītība, kas vieno” 2012. gadā, arī Tiesībsarga birojs 2014. gadā savā pētījumā konstatēja, ka mazākumtautību skolās daļa skolotāju vispār nespēj strādāt bilingvāli, jo latviešu valodu neprot. Pašlaik, kad pagājuši aptuveni divpadsmit gadi kopš Tiesībsarga pētījuma, par šo beidzot spriež daudzi. Savdabīgi lēna “aizdedze”. Protams, integrācijas jautājumi ir sensitīvi, bet, ja cilvēks vēlas dzīvot Latvijā, valsts valoda viņam ir jāprot un jālieto; otrkārt, reālo situāciju noklusēt nevajag, tā jāceļ gaismā; treškārt, piemērs Latvijas izglītībai valsts valodā ir redzams Rietumeiropas valstīs.
Jaunākā pētījuma secinājumos un ieteikumos minēju to, ka Latvijā dzīvojam kopā ar radikāli atšķirīgu kultūru pārstāvjiem. Latvieši saskaņā Ričarda Lūisa un citu autoru radītajām kultūru klasifikācijas teorijām pieder lineāri aktīvajām nācijām, tāpat kā briti, somi, zviedri, igauņi. Piemēram, krievi ir multiaktīva nācija, kurai ir liela līdzība ar, piemēram, slovākiem, spāņiem, itāļiem. Nevajadzētu gaidīt no atšķirīgas kultūras cilvēka, ka viņš saziņas situācijā uzvedīsies tāpat, kā rīkotos latvieši. Katram modernajā pasaulē jānodrošinās ar kultūrpratību – izpratni, ka visu kultūru pārstāvji nebūs tādi kā es. Kā jebkurā klasifikācijā, arī šajā ir stereotipiskums. Mēģināju parādīt atšķirīgo, lai ar izglītotības un empātijas palīdzību nonāktu pie vienojošā. Starptautiskajā biznesā tiek veidota kultūrpratība, apgūts atšķirīgais, lai sekmīgākveidotos biznesa sakari. To labi var pielietot arī integrācijas un valodas situācijas pārvaldībā.
− Kā vislabāk var iemācīt mīlēt savu dzimto valodu – latviešu valodu −, lietot to un lasīt tajā tekstus? Jums ir atbilde uz šo?
− Jā, man ir atbilde. To var izdarīt, ļoti pārdomāti mācot latviešu valodu kā sistēmu. Tas pašlaik ir risinājums numur viens! Diemžēl valsts valodas politikas pamatnostādnēs, arī tā sauktajā kompetenču projektā “Skola 2030”, ir parādījies, ka latviešu valoda ir tikai viena no daudzām Latvijā lietotām valodām. Latviešu valoda pirmkārt ir mūsu valsts valoda. Tā ir valsts vienojošā valoda un valstsnācijas dzimtā valoda.
Kompetenču projekta sākumposmā tika ierosināts, ka latviešu valodu pirmajās klasēs varētu mācīt, izmantojot platformā “YouTube” pieejamos sižetus par ģimeni, profesiju, draugiem un tā tālāk angļu valodā. Tas bija neprāts – latviešu valodu latviešu pirmklasniekiem mācīt ar angļu valodas starpniecību! Toreiz izdevās panākt, ka to izņem notopošās kompetenču izglītības programmas. Nepārtraukti notiek tamlīdzīgi mēģinājumi latviešu valodu padarīt par tādu kā mazvērtīgāku vai kā tikai vienu no daudzām valodām Latvijā, to īpaši neizceļot. Tā sauktais kārklangliskums Latvijā plaukst un zied.
− Kāpēc tā notiek?
− Šādas attieksmes pamatā ir mazvērtība. Nenovērtē to, cik sena mums ir valoda, kāds dārgums tā ir un ka esam īpaši ne jau ar savu angļu valodas prasmi, bet gan ar latviešu valodu. Valstsnācijai tās dzimtā valoda ir būtiskākais identitātes elements. Ja valodu māca pa roku galam, arī attieksme pret to būs tāda.
− Ar likumu jau nevaram piespiest nevienu vairāk mīlēt valodu...
− Jā, un šajā pētījumā ir daudzi ieteikumi arī par to, kā rīkoties. Ne žurnālisti, ne zinātnieki, ne kādi citi nevar vieni paši uzlabot valstī situāciju, lai latvieši un citi latviski runājošie cilvēki nebrauktu prom no Latvijas, bet dzīvotu šeit un ar saviem bērniem runātu latviski. Ja nebūs latviešu valodā runājošo, tad valodas un nācijas nākotne nav iepriecinoša.
− Kas šobrīd nodarbina jūsu pētnieces prātu?
− Ceru pētījuma secinājumus un ieteikumus iedzīvināt realitātē. Veikt šo pētījumu kopumā bija pasmagi, jo latviešu lingvistiskā diskriminācija nav iepriecinoša tēma. Tas tieši skar arī manu bērnu paaudzi – skolēnus, augstskolu studentus. Man ir vēlme radīt tādu situāciju, lai nebūtu latviešu valodas diskriminācijas Latvijā. Otra tēma ir rusifikācijas vēsture kopš 1940. gada, kurai esmu veltījusi savu darbu Latvijas Okupācijas muzejā un Tieslietu ministrijas tā sauktās okupācijas seku aprēķināšanas komisijā. Šīs tēmas ir savstarpēji saistītas, jo latviešu valodas diskriminācija lielā mērā ir padomju varas realizētās rusifikācijas sekas. Starptautiski nereti izskan, ka Latvijā tiek diskriminēti cittautieši, jo viņiem jāprot un jālieto valsts valoda. Patiesība jeb atbilstība realitātei par diskrimināciju ir pretēja, par ko liecina mani pētījumi. Starptautiski gandrīz nekad netiek runāts par to, ka paši latviešu valodas runātāji Latvijā atrodas diskriminējošā situācijā. Tāpēc šī informācija saistībā ar starpkultūru kritiskajiem atgadījumiem Latvijā būtu jādara zināma angļu valodā lasošajiem interesentiem. No tā ieguvējs būs Latvijas tēls un visi, kas ar pētījumu palīdzību vēlas tuvoties patiesībai.
Lai Dzimtās valodas dienas sakarā atceramies, ka būtiskākais latviešu valodas, nācijas un mūsu valsts ilgstamībā ir ģimenes, kuras dzīvos Latvijā un ar saviem bērniem runās latviski. To nodrošināt ir latviešu un citu latviski runājošo, tostarp Latvijas valdības, nozīmīgākais uzdevums vienīgās mūsu valsts valodas un nācijas stiprināšanā. Šī uzdevuma atrisināšana novērsīs jautājumu nākotnē: kas diskriminēja latviešu valodu?
