“Man patīk viss vienkāršais, tas attiecas arī uz ēdieniem. Neizvēlos gatavot sarežģītus ēdienus, kas paņem daudz laika. Manuprāt, viss vienkāršais ir vislabākais,” smaidot teic Vija Grimza. “Pati nāku no laukiem, Limbažu puses. Mums bija piemājas saimniecība, un man patika darbs ar lopiem. Tolaik, domājot par profesijas izvēli, zināju, ka nevēlos dzīvot pilsētā. Pabeidzot pamatskolu, izvēlējos Smiltenes tehnikumu. Pēc tam devos uz Jelgavu, uz Lauksaimniecības akadēmiju. Tiesa, tik viegli mani tur negribēja ņemt, jo pēc tehnikuma prasīja divus gadus nostrādāt profesijā. Nebiju gatava šo laiku palaist vējā, braucu uz Lauksaimniecības ministriju, lai lūgtu atļauju kārtot iestājeksāmenus. To saņēmu, akadēmiju pabeidzu, un Liezēres pagasts kļuva par manu pirmo un vienīgo darba vietu.”
Vija atminas, ka pēc skolas absolvēšanas pati gan gribēja strādāt Krāslavā.
“Krāslavā biju prakses laikā. Tur bija ļoti sirsnīgi cilvēki, bet mani biedēja fakts, ka viss, arī dokumentācija, ir krievu valodā. Šo valodu nepratu tik labi,” atzīst Vija. ”Bija profesore, kura, pasakot vienu teikumu, man lika mainīt domas. Viņas vārdi, ka vislabākais veterinārārstu kolektīvs ir Madonas rajonā, mani ļoti piesaistīja. Madonas rajonā es nevienu nezināju, lai gan saistība bija. Mammas dzimtā puse bija Bērzaune, bet ieprecējās Limbažos.
Mans lēmums tika atbalstīts, un sagadīšanās dēļ Madonā bija brīvas vietas. Tolaik nelaimes gadījumā bojā gāja vetārsts, kas strādāja Liezērē. Pirms tam apskatīju vairākas potenciālās darbavietas, bet Ozolos tika piedāvāti vislabākie dzīves apstākļi – pašai savs dzīvoklis, centrālā apkure. Ko gan vairāk man vajadzēja! Darbs ar lopiem visur bija vienāds. Es joprojām uzskatu, ka veterinārārsta profesija – tas ir aicinājums, un arī mana profesijas izvēle jau tolaik bija aicinājums. Apprecējos, piedzima bērni, un esmu laimīga, ka dzīve sakārtojās tā, ka joprojām dzīvoju Liezēres pagasta Ozolos un to uzskatu par savu dzimteni!”
Piepildīta katra diena
“Dzīve ir skaista, un būt pensijā nemaz nav slikti! Varētu domāt, ka tagad ir daudz brīva laika, bet tā nebūt nav,” smejas Vija. “Jāatzīst, līdz ar pensionēšanos cilvēks kļūst slinkāks. Vairs nav enerģijas, daudzas lietas tiek atliktas uz vēlāku laiku. Piemēram, nevaru vien saņemties atkal spēlēt akordeonu. Nevaru atrast brīvu brīdi. Aktīvi apmeklēju senioru klubiņa sanākšanas. Mums ir brīnišķīga vadītāja Ilga Akulova, kura neļauj sēdēt, bet liek kustēties un darīt. Ļoti patīk braukt ekskursijās. Svinam pusapaļās un apaļās jubilejas. Tiek pasūtīta kūka, katrs nākam ar savu groziņu, un rezultātā galds ir kā uz kāzām! Es cienastam parasti izvēlos dažādu veidu maizītes. Kūkas cept man nepatīk, bet labprāt cepu dažādas plātsmaizes. Ļoti vienkārša ir ievārījuma plātskūka. Ievārījumu sajauc ar cukuru un sodu. Šeit der pat ierūdzis ievārījums. Liek ledusskapī uz dažām stundām. Četras olas sakuļ ar miltiem un skābo krējumu. Iemaisa ievārījumu, liek uz pannas un cep cepeškrāsnī, līdz gatava. Šī ir recepte, kas nemaz nav sarežģīta, bet rezultāts ir lielisks un ļoti garšīgs.”
Vieglas un ātras receptes
Vijai Grimzai receptes glīti pierakstītas biezā kladē. Kā pati stāsta, ne visas ir atzītas par labām esam.
“Esmu laikraksta “Stars” ilggadēja lasītāja. Vienmēr to esmu abonējusi un daudzas receptes esmu atradusi tieši tur. Visas glīti esmu pārrakstījusi savā recepšu kladē. Ļoti daudz recepšu esmu ieguvusi arī no citiem izdevumiem. Tomēr lielākā daļa recepšu ir pierakstītas no kaimiņiem, draugiem un paziņām,” pastāsta Vija.
“Recepšu ir daudz, ne visas ir izmēģinātas, bet ir daudzas tādas, kas man ir īpaši iecienītas. Tās visas ir vienkāršas un ātri pagatavojamas, jo ne vienmēr ir bijis daudz laika, lai ilgstoši stāvētu pie plīts. Savulaik gatavoju krājumus ziemai – marinēju gurķus un sēnes, tomātus želejā. Nu vairs to nedaru, jo nevienam nevajag, bet pati apēst arī nevaru. Gurķu marinēšanas process man ļoti patika. Neesmu saldo ēdienu cienītāja, pa kādai receptei gan esmu pierakstījusi un laiku pa laikam pagatavoju. Neatņemama ir olu krāsošana Lieldienās. Pieturos pie vienkāršām, pārbaudītām lietām – sīpolu mizām. Savukārt Ziemassvētkos uz galda vienmēr ir pelēkie zirņi ar speķi un sīpoliem un pīrādziņi. Vairs necepu piparkūkas. Tik, cik man vajag, varu nopirkt. Arī ikdienas maltītes ir ļoti vienkāršas.”
