Ir iespējams atgūt uzticību, kas bijusi. Taču – kad tā bija un vai vispār bija? Bija. Bija mūsu valsts tapšanas dienās, brīvības cīņās, pasaules karu ceļos, valsts atjaunošanas drosmē un prasmē. Bija valstsvīri un cita ranga autoritātes – Zigfrīds Anna Meierovics, Jānis Čakste, Oskars Kalpaks, Ludvigs Bolšteins, Konstantīns Čakste, Kārlis Skalbe, Andrejs Eglītis, Lūcija Garūta, politiķi, vēstures un mākslas darbinieki.
Vēlāk, atmodas laikā, Jānis Peters, Jānis Stradiņš, Ilmārs Lazovskis, Alberts Bels, Imants Ziedonis, Anatolijs Gorbunovs, Dainis Īvāns, Andrejs Krastiņš, Ivars Godmanis (jā, arī viņi!), Ita Kozakeviča, Džemma Skulme, Pēteris Laķis un vēl, un vēl, kuru autoritāte un sabiedrības cieņa bija neaprobežota un kļuvusi neatņemama.
Līdz ar Saeimas atjaunošanu, personību izkliedēšanos, izšķīšanu partiju un sīkpartiju sarakstos, savstarpējos cīniņos, kašķos laiki mainījās. Toreiz un arī tagad jūtams uzticamu, cienījamu valstsvīru deficīts. Izdomājos krustu šķērsu: nu nav īsti neviena, kam uzticēties bez šaubām un maldiem!
Andris Kulbergs aicina nolikt malā strīdus. Tas neskan slikti, bet nav ticami. Vēl nekas nav sācies, nekas nav paveikts, bet sīka ecēšanās turpinās. Kas mazina to uzticību, kura it kā jāatgūst? Kā lai mēs noliekam malā svaigus pāridarījumus, apvainojumus? Piemēram, 6. novembra Čebotarenokas, Īvāna kaismīgajās runās, Jonītes klaigās? Joprojām netaisnīgi šo organizēto “kiskiskaunu” dēvēt par tautas demonstrāciju, joprojām īstie organizatori, finansētāji nav nosaukti vārdā.
Nācies dzirdēt, lasīt, arī pašam izjust, ka daudzi cilvēki tādu agresīvu, aizskarošu klaigāšanu uztver kā atmodas, barikāžu laika ideālu nodevību. Tautas šķelšanas iniciatori diez vai paši tic, ka tā bija svēta cīņa par Stambulas konvenciju, rūpēm par vardarbības izskaušanu, drīzāk pirmsvēlēšanu kampaņa, kas sākās jau tad – Doma laukumā. Sākās organizētā pūlī, kur izaicinošas rādījās arī Evikas Siliņas un citu “prominenču” sejas. Kā mēdz teikt, zaudēta uzticība līdzinās zaudētai dzīvībai, tā ir neatgriezeniska.
Visvairāk to nograuž lieli un nepildīti solījumi. Vai iespējams noticēt, ja tik daudz esam mānīti ar ekonomikas transformācijām, 4x4 uzrāvieniem, ar birokrātijas samazināšanu par 25 procentiem, kas Endziņa komisijas vadībā apstājusies pie neziņas, kas tad ir 100 procenti... Ir vēl viena grūti izgrozāma likumība. Cilvēki, kas it kā vēlīgi dāvā savu uzticēšanos mums, iespējams, domā, ka šādi viņi ir ieguvuši tiesības uz mūsu uzticību.
Tā ir aplama iedoma, jo ar dāvanām tādas tiesības neiegūst. Kad kāds kvēli apelē pie savas pārliecības, liekot roku uz sirds, acīm redzami nezina mūžseno aksiomu: ir bīstami uzticēties cilvēkam, kurš, kaut ko apgalvojot, liek roku uz sirds. Drošāk ir uzticēties tam, kas par visu šaubās, kas patiesību meklē, nevis tam, kas apgalvo, ka to ir atradis.
Visiem skaidrs, ka grūtāk ir iemācīties zaudēt, nekā uzvarēt. Nespēja zaudēt vistiešāk papildina neuzticēšanās kausa svaru. Tas notiek, aplami iedomādamies, ka ar sevis un savas partijas draudzeņu, draudziņu paslavēšanu var iegūt papildpunktus. Šajā ziņā, piemēram, “Jaunajā Vienotībā” līderu lomu uzņēmušās Inese Lībiņa-Egnere un Zanda Kalniņa-Lukaševica, arī pati Evika Siliņa nelaiž garām izdevību papliķēt sev pa plecu.
Komplimenti pārspēj realitāti un izbrīna: “Evika Siliņa bijusi ļoti empātiska, cilvēcīga, ar rūpēm tieši par Latvijas cilvēkiem.” Droši vien ne vienam vien gribas pajautāt, tieši par kuriem cilvēkiem bijusi tā lielā rūpe. Arī bijušais finanšu ministrs Ašeradens sevi sacildinājis vareni. Ne mazākās paškritikas drumslas. Viss bijis lieliski un pēc augstākajiem pasaules standartiem. Saki nu, ka tā nav nākamo vēlēšanu aģitācija, izmantojot varas resursus! Tikai neviens nezina, kur palika tā solītā “plašā labklājība”, ja kuļamies pa Eiropas Savienības pēdējām vietām.
Vislielākās bažas, lielākā sāpe par mūsu visu, nodokļu maksātāju, valsts budžetu. Budžeta deficīts, milzu parādi. To sola caurspīdīgāku. Pats jēdziens uzdzen šermuļus: kas tā par caurspīdību, ja vajadzīgs īpašs rentgens, lai viss valsts naudas maks būtu cauri skatāms. Budžetam jābūt atklātam – skaidri saprotamam. Kodolīgi definētam galvenajam rāmim, skaidrām sadaļām, apakšpunktiem: tam un tam tik un tik, visām summām tik viegli redzamām, lai katrs var sarēķināt, sasummēt lielo bildi, kur paliek mūsu nauda – līdz pēdējam centam.
Tā būs? Nebūs. Par ministru atbilstību amatam bail ierunāties: bez vecajiem, virtuozajiem “speciem” netrūkst tādu, pavisam zaļu, kuru kompetence ir apšaubāma. Visbeidzot – kā tad būs ar to uzticēšanās atjaunošanu? Vairāk cerīgi nekā neticami?
