Diemžēl nevienā mūsu kalendāriem neatradu visai kristīgajai pasaulei nozīmīgu dienu, ko 6. jūlijā svin Čehijā – šajā datumā tiek pieminēta teologa, filozofa un Kārļa universitātes kādreizējā rektora Jana Husa nāves diena. 1415. gada 6. jūlijā viņš, apsūdzēts ķecerībā, tika dzīvs sadedzināts uz sārta Konstancā, ar ko aizsākās Husītu kustība, kas būtiski ietekmēja visu Eiropu un joprojām daudzus cilvēkus pasaulē. Čehijā šī diena ik gadu tiek plaši pieminēta gan valsts iestādēs, gan baznīcās un akadēmiskajā vidē.
J. Huss nonāca konfliktā ar pastāvošajām idejām jau studiju laikā. Viņu īpaši ietekmēja angļu teologa, sholastikas filozofa, Oksfordas universitātes mācībspēka Džona Viklifa atziņas. Dž. Viklifs uzskatīja, ka teoloģijā un kristīgajā praksē viss, kas nav Svētajos Rakstos, ir jāraida. Visvairāk baznīcas augstāko vadību toreiz satrauca Viklifa atziņas par garīgo un laicīgo varu. Viņš noraidīja baznīcas iejaukšanos pasaulīgās varas lietās, kas tajā laikā bija gandrīz absolūta.
Turklāt Viklifs aicināja Dievgalda biķeri, ko saņēma vienīgi priesteri, pasniegt arī lajiem, tā veicinot visu kristiešu vienotību. “Komūnijas biķeris visiem!” – tāds bija Viklifa un arī Husa sekotāju lozungs. Šādas idejas Huss atklāti pauda gan vārdos, gan rakstos, un tas izraisīja asu garīdzniecības reakciju.
1413. gadā tika sasaukts Konstancas koncils lai atrisinātu dažādas problēmas baznīcā. Uz šo koncilu tika uzaicināts arī Huss. Karalis Sigismunds viņam piešķīra neaizskaramības garantijas, dodot Husam cerību, ka viņš koncilā varēs aizstāvēt savus Bībelē pamatotos viedokļus. Tomēr Huss tika apcietināts un divus gadus turēts ieslodzījumā. Vienīgā koncila prasība bija – atteikties no saviem atšķirīgajiem uzskatiem.
Viens no koncila locekļiem, Londonas arhibīskaps savā apsūdzības runā izteicās: ”Ja šim čeham būtu desmit dzīvības, es atņemtu viņam visas: pirmkārt, par to, ka viņš pazemojis Kristus vietnieku – pāvestu; otrkārt, par to, ka viņš izģērbis kailu garīdzniecību, neatstājot tai ne lupatiņas, ar ko aizsegt savu kailumu; treškārt, par to, ka viņš apmulsinājis daudz cilvēku. Tautai ir labāk nekā nezināt un akli ticēt. Lai šis čehs sapūst!”
Pēc šādas apsūdzības citi koncila locekļi vērsās pret Husu ar pazemojumiem un izsmieklu, apspēlējot viņa uzvārdu, kas čehu valodā nozīmē zoss. Kāds bīskaps izteicies: “Zosij nenotiks nekas ļauns, ja to noplūks un izceps. Mēs viņu jau noplūcām. Lai tā cepas šodien pat!” Huss uz šiem zaimiem atbildējis ar pravietiskiem vārdiem:
“Jā, es esmu zoss, bet 100 gadus pēc manis nāks gulbis, kas manu sapni piepildīs.”
Tā arī notika. Pēc 100 gadiem nāca Mārtiņš Luters, kura aizsākto reformāciju lielākoties iedvesmoja Jana Husa dzīve un darbi.
Prāgā, Sv. Mārtiņa baznīcas mūrī drīz pēc Husa nāves pirmo reizi visā pilnībā tika sagatavots Dievgalds visiem ticīgajiem. Vēl šodien šajā baznīcā piemiņas zīme šim svarīgajam notikumam kā vienīgais greznojums ir Komūnijas biķeris. Vairākus gadus šajā dievnamā savus dievkalpojumus noturēja arī Latviešu evaņģēliski luteriskā draudze Prāgā. Tajā satikās gan Čehijā dzīvojošie latvieši, gan viesi no Latvijas, kā arī ar saviem priekšnesumiem tur varēja uzstāties vairāki mūziķi un kori no Latvijas.
Domāju, ka mūsu tautai Jana Husa dzīves, viņa darbu un nāves piemiņa nāktu par svētību. Viņa degsme ir izrāvusi no vienaldzības, no apātijas tūkstošiem cilvēku gan Čehijā, gan citur pasaulē. Lai Dievs dod, ka, pieminot Jana Husa varoņdarbu, tie iedvesmotu arī mūs nesamierināties ar nepatiesību, netaisnību, bet ar pašaizliedzīgu patiesības mīlestību drosmīgi stāties pretī visam ļaunumam mūsu sabiedrībā,pārveidojot vispirms savu tuvāko apkārtni un tad arī pasauli!
