Kur iet svētceļojumā?
Par dažādu tūrisma ceļojumu mērķa izvēli šodien bēda nav izvēles mazumā, tieši otrādi – pārāk plašajā izvēlē, jo ir visdažādākie piedāvājumi visatšķirīgākajām gaumēm un iespējām. Tā ir arī ar kristīgiem ceļojumiem.
Ir tuvāki un tālāki, ir populārāki un mazāk populāri galamērķi. Ļoti izplatīta, piemēram, ir Roma. Tā kā Romas katoļu konfesija ir kristīgajā pasaulē vislielākā un ievērojama daļa katoļticīgo vēlas redzēt ar pāvestu un ar savas konfesijas vēsturi un tagadni saistītu dažādu notikumu vietas, tad kristīgās baznīcas nozīmīgajos datumos, piemēram, Lieldienās un Ziemassvētkos, svētceļotāji pārplūdina Romu.
Arī pareizticīgajiem ir attīstīta svētceļošanas tradīcija, kuras ietvaros gan tepat Latvijā, gan arī ārpus mūsu zemes ir daudz un dažādu galamērķu.
Es kā luterānis esmu nedaudz skeptisks pret svētceļošanas praksi (vairāk par iemesliem – pēdējā daļā), bet arī neiestājos pilnībā pret. Pie iespējas tā ceļot mani interesētu ar Bībeli saistītie pasaules nostūri, pārsvarā mūsdienu Izraēlā un ap to. Kādreiz gribētos nokļūt tur, kur ir noticis Svētajos Rakstos aprakstītais, kur daba un laikapstākļi arvien nav mainījušies, un vēl tie arheoloģiskie atradumi! Tomēr es to nesauktu par svētceļojumu, lai arī tas varētu izvērsties bagātinoši un pat ticības dzīves horizontus paplašinoši.
Tā kā ne visiem ir iespēja savu dzīvi sakārtot tā, lai varētu pavadīt ievērojamu laiku pastaigās, atstājot dažādas ikdienas gaitas un atbildības otrajā plānā, esmu uzmanīgs ar spriedumiem par vietām. Turklāt runa nav tikai par izdevumu sadaļu.
Kā iet svētceļojumā?
Tas ir jautājums, kas varētu likties vispašsaprotamākais, bet arī te noder pakavēšanās.
Vispirms… svētceļojumam ir arī kāds nereliģisks plusiņš. Jā, pati pastaiga nav nemaz tik slikta, it īpaši tik daudziem sēdoša vai stāvoša darba darītāju, kuru teju vienīgā aktivitāte ir iziet uzvilkt kādu dūmu smēķētavā vai pavadīt turp kolēģi.
Vēl – svētceļojumā nereti iet ne jau vienu vai divas dienas, bet ilgāk. Tas nozīmē, ka vajag spēt izplānot un paņemt līdzi pašu nepieciešamāko, jo katra lieta ir ar savu svaru, kuru kādā brīdī, ai, kā sāk just. Tā dažādu perspektīvu, retrospektīvu un visādus citādus skatus veido vasaras lietutiņš un citi dabas prieki. Ja nu runā par skatu, piebildīšu, ka pastaiga mūsdienu cilvēku var atraut no tik pierastā dīvāna un TV pults. Šāda spiesta pastaiga ļauj un pat liek daudz pārdomāt, sakārtot sevī. Un, jā, ceru, šajā rindkopā lasītājs saskatīja to pozitīvo, gana svarīgo, ko saredzu svētceļojuma nereliģiskajā komponentē, – mērķtiecīgo iešanu.
Paša svētceļojuma definīcija, šķiet, ietver dažādas ticīgo ļaužu aktivitātes – garīgas dziesmas, lūgšanas, bībeliskas pārdomas un tā tālāk –, un tās var pārsteigt (pat šokēt) cilvēku, kas ikdienā ar tām nesaskaras. Šajā sakarā nozīmīgākais ir tas, ka cilvēks ir izrauts no ikdienas vāveres riteņa un var veltīt laiku svētīgām pārdomām un pārrunām. Es neapgalvoju, ka šāda pastaiga noteikti kulminēsies ar padebess pavēršanos un Dieva balss atskanēšanu tieši katram staigātājam, bet ir tik daudz mazo lietu, kas ir mūsu lielo grūtumu simptomi, kuras var izlīst ārā šādā pastaigā un likt pašķetināt savu dzīvi.
Un atkal jau – te nav garantētu rezultātu. Reizēm vienīgais iznākums ir tikai un vienīgi pati pastaiga. Tomēr arī tad tas var būt pietiekami, jo mūsdienu cilvēks bēg klusuma pašam ar sevi, jo sazin kas vēl var piepildīt pēkšņi dzīvē ielauzušos klusumu! Gribētos, lai tas ir kas liels un skaists, bet mūsos esošais var būt arī kas gana nesmuks un mazliet pat smakojošs.
Interesanti, ka Bībelē pirmdraudze savu ticību nesauca kādā skaistā vārda, bet vairāk runāja par ceļu, kurā ticīgais ir gājējs no dzimšanas brīža līdz pat nāves stundai. Iešanas laikā mūsu mājās atstātā ikdiena tiek pārbaudīta un varbūt pat rodas laba doma tās sakārtošanai, turklāt – sakārtotai ar ārēju apstākļu palīdzību. Te vairs nav pa rokai TV pults, kas novērš domas no svarīgiem jautājumiem, un pa rokai nav arī dīvāns, kurā ērti atlaisties. Ir āra apstākļi, ir tas, kas tajā brīdī valda dabā, un ir gājējs pats…
Kā neiet svētceļojumā
Un tomēr ir apstākļi, pie kuriem labāk ir neiet svētceļojumā, un tas var izklausīties pārsteidzoši. Tam par iemeslu ir fakts, ka cilvēks ir meistars ne vienu vien labu lietu pārveidot par kaut ko ne tik labu un iepriecinošu. Un runa nav tikai par nepareizu mērķi. Kaut vesela rinda dažādo svētceļojumu mērķu tik tiešām ir vairāk dažādu vēsturisku pārpratumu rezultāts. Viduslaikos (un to ir pierasts uzskatīt par krietni tumsonīgo laikmetu) plauka un zēla dažādu svētlietu tirdzniecība un ar to saistīto svētvietu veidošana.
Šis mantojums daudzviet arvien ir atrodams. Piemēram, Kristus krusta naglu skaits dažādos Eiropas dievnamos pārsniedz divus dučus. Diez vai tad, kad Jēzu Kristu sita krustā, romiešu karavīri speciāli izmantoja vairāk par nepieciešamajām trijām, lai vēlāk pietiktu tik dažādiem dievnamiem.
Tāpat ar to staigāšanu. Nav maza lieta spert soli ārpus savas ikdienas komforta zonas, lai ietu, turklāt ar krustu, kad tik daudzi apkārt to var uzlūkot pat ar tādu kā pārmetumu, vērtēt kā nez kādu tumsonību. Tomēr katram labam kristīgam darbam vai praksei ir viena bīstama blakne – paštaisnums un farizejisms.
Vesela rinda svētceļojumu tiek veikti, lai no Dieva kaut ko ietirgotu – tā sacīt, es te pagājos, un arī tu, Dievs, proties! Turklāt pēc šādas svētceļošanas ļoti tuvu sirdij ir tāda kā pārākuma sajūta, sak, vai tu, mīļais līdzcilvēk, arī kādreiz esi gājis? Un tad vēl visa tā salīdzināšanās, kurš tālāk un pašmocošāk ir gājis un ko sasniedzis! Jo, tik tiešām, var atrast un uzskaitīt ne vienu vien labu svētceļojuma guvumu, bet tik daudz tur ir arī iespējamo paklupšanas un nomaldīšanās iespēju.
Visu to apkopojot, jāteic, ka Jēzus Kristus aicina par izrādīšanos nepadarīt lūgšanu, un tas patiesi ir ārkārtīgi noderīgs aicinājums arī attiecībā uz svētceļojumiem. Tāpēc, ja nu kāds var ceļot svētīgi, tad vēlos viņu iedrošināt, bet, ja kāds ar šādu ceļošanu grib ko savai pašapziņai (proti, pret Dieva pavēlēto pazemību un savstarpējo sadraudzību) vai saviem amata pienākumiem par skādi darīt, varbūt labāk nevajag. Dievs katram ticīgajam dod savas iespējas un pienākumus, un, kad tie visi ir padarīti un paliek laiks, to izmantot var dažādi. Svarīgākais – lai tas nebūtu kas farizejisks un paštīksmināšanās motivēts.
