Esmu jau tik vecs, ka ļauju vaļu sentimentam. Tā esi tu, mana māmuliņa, mani bērnības tēli un draugi. Tā esi tu, mana mīļā klases audzinātāja Guna, un tu, stingrā matemātikas skolotāja Paulīne, un tu, vēstures un vairāku valodu pratēj, Artūr, kas nu jau esat tālos debesu plašumos. Tie esat jūs, mani mīļie skolotāji, mani bijušie darba biedri, talantīgie un dedzīgie ideju racēji, kalēji, kurinātāji, no kuriem arī daudzi jau tur, no kurienes nepārnāk.
Tāda ir dzīve! Lai slavēta dzīve! Arī dziesma vēl dzīva: “Dar’ man, tēvis, pastaliņas, pērc man staltu cepurīt! Šuj man svārkus, māmuliņa! Skolā ieti man gribas. Pieloc, māsiņ, skolas somu, bagātiem’i gabaliem! Vidū maizes riecientiņu, apkārt dziesmas, pasakas.” Tā arī šī dziesmiņa mūsdienu skolā īsti neiegājās. Nav jau arī viegli saprast, kas ir pastaliņas, stalta cepurīte, bagāti gabali un vidū maizes riecientiņš. Nu jā, maizes riecientiņš bērnībā garšo visgardāk…
Mīļie bērni, jaunieši!
Tu, mans mazais draugs no pirmās klases, nebaidies un nebēdā! Nekautrējies, prasi – klasesbiedram, draugam, brālim, māsai no vecākām klasēm, skolasbiedram, jautā klases audzinātājam, jebkuram citam skolotājam, ja mamma jau gabalā! Tu, mans draugs no jebkuras klases! Nepaliec viens ar savu bēdu, nezināšanu, nedrošību, bažām! Neklusē, ja tev vai citam dara pāri! Nedari pāri otram pats! Aizstāvi taisnību, aizstāvi jebkuru, bet visvairāk mazāk aizsargāto!
Palīdzi saviem skolotājiem, jo, lai arī cik gudri, metodiski apdāvināti un talantīgi viņi būtu, bez kārtības, disciplīnas nedarbojas pat vislabākā iemācīšanas metode. Netici gudrajiem onkuļiem, tantēm, tavu tiesību sargātājiem no Rīgas vai citurienes, ka disciplīna ir vardarbība pēc definīcijas. Kārtība, disciplīna sargā visus un tevi pašu visvairāk! Zināms, ka tu viens to nevari, bet visi kopā jūs varat. Visi un kopā!
Bērnības un jaunības gadi ir visskaistākie cilvēka mūžā. Un tev, mans draugs, ir liela priekšrocība – tieši šajos gados tu izjutīsi un iemācīsies to, kas vēlākos gados nedodas tik viegli, jo aizvien mazāk un mazāk būs tam laika. Bērnu, jauniešu gados vissmalkāk apgūstam empātiju – spēju iejusties cita (dzīvnieka, cilvēka) jūtu pasaulē, izjust to pašu un pat spēcīgāk. Vēl šodien ausīs skan mazās meitiņas skaņā balss: “Tētī-ī-ī, nesamin skudriņu!”
Tu mācīsies romantiku un izspēlēsi Ziemassvētku kaujas kopā ar saviem senčiem – vecajiem streļķiem. Jūs izlūgsieties klases audzinātājam kādā janvāra vakarā iekurināt Barikāžu laika ugunskuru, lai paklausītos aculiecinieku stāstus – kamēr viņi vēl dzīvi. Patriotisms jātrenē. Neticiet, mani draugi, ka atkal kāds būs izgudrojis kaut kādu sasodītu kompetenču karoti, ar kuru ieliet jums mutē to, kas pašam jāiemācās – dažkārt grūti un smagi! Un ticiet man – līdz skolas izlaiduma vakaram ir vien mirklis īss kā mūžs mans viens…
Mīļais skolotāj, tēti, māmiņa!
Neceri un nepaļaujies uz varas kungu un dāmu solītajiem atbalstiem, pedagoga palīgiem, mentoriem, bāriņtiesām, sociāliem pedagogiem! Ar visu galā būs jātiek tev pašam! Jebkurā gadījumā, vienmēr, mūžīgi mūžos. Bērns, nākot pasaulē, slēdz ar saviem vecākiem, audzinātājiem nerakstītu līgumu. No savas puses mazais cilvēkbērns atsakās no individuālās rīcībspējas un lielas daļas brīvības. Tieši savā labā viņš paļaujas uz tādu audzinātāju vadību, varu, kas bērnam garantē pārbaudītu un stingru drīkst un nedrīkst kārtību.
Mīļie vecāki! Bērns pelnījis skaidri saprotamu sistēmu, kas pakāpeniski laikā un telpā paplašina viņa brīvību loku līdz brīdim, kad pats spēj tās kontrolēt. Šajā līgumā audzināmais pelnījis tik pietiekamu audzinātāju teikšanu, varu, lai pasargātu viņu no sevis graujošām sistēmām un vērtību maldiem – slinkuma, dīkdienības, nikotīna, alkohola, narkotikām, vardarbības, paviršas, neapzinātas vai tīši sagrozītas izpratnes par dzimumdzīvi. Viņš pelnījis stingru un noteiktu vecāku atbildību, bērnu ieņemot, laižot pasaulē un spēju slēgt un pildīt audzināšanas līgumu ar saviem bērniem.
Lai šo apņemšanos īstenotu tik gudri un atbildīgi, lai nodrošinātu ik dzimtas, visas tautas nevainojamu kvalitāti un tās pēctecību. Lai ik brīdi mēs iedomājam Alberta Einšteina gudrību: “Izglītība nav faktu iegaumēšana, bet gan prāta trenēšana domāt.” Cilvēka audzināšana – tas pats par sevi un bez komentāriem!
