Andris Upenieks: Nu skatīsimies uz visu ar labvēlīgu smaidu!

Ikviens vēlamies ļauties labam garastāvoklim, pacēlumam, cik iespējams, cenšoties atraidīt drūmas, nomācošas domas. Ļoti labi ieteikumi, ja tie tik viegli dotos rokā. Milzums atziņu, vēlmju, vēlējumu. Ne miesa, bet gars darot cilvēku par cilvēku. Banālais – veselā miesā vesels gars! Horācijs: “Pakļauj savu garu, valdi pār savu garastāvokli!” Hipokrats: “Stiprs gars glābj novārgušu ķermeni.”

Andris Upenieks: Nu skatīsimies uz visu ar labvēlīgu smaidu!
Foto: pixabay.com

Nu re, vesela garīgā noskaņojuma “pavārgrāmata”! Zinu, zinu, ko nodomās lasītājs: nav tik vienkārši, jo nevar būt tik vienkārši! Jau sākumā jāpiemetina, ka šajās rindās nebūs nekādu medicīniska rakstura pārspriedumu – vienkārši pamēģināsim, ko spējam paši, lai uzlabotu garastāvokli.

Mājas psihoterapeita vadīti 

Mēģinu un arī mazliet piespiežu sevi noskaņoties. Kopā ar savu nu jau pilntiesīgo ģimenes locekli Minci regulāri dodamies laukā. Viņa kļuvusi par lielu un lietpratīgu mūsu – vectēva un omītes – psihoterapeiti. Bez jokiem! Pēc vakariņām Mince iekārtojas uz sava (ko par tādu atzinusi viņa pati) atzveltnes krēsla. Valsts valodu, rādās, apguvusi itin sekmīgi. Ja pajautāju, vai nāks uz sava krēsliņa, atbild ar klusu ņaudienu un bezsvara kājelēm viegli ielec savā vietā. Protams, glaudīšanu, pamurcīšanu ļoti atzīst, pateicībā palaizot mīļotāja pirkstus.

Dažkārt nododas garām mazgāšanās tūrēm, laipni kunkstot un dzirnavu cienīgos meldiņos pamurrājot. Miegā iekrīt pēkšņi. Par labsajūtas un uzticēšanās zīmi rādot, ka var izstiepties neticamā garumā, arī ar pūkaino vēderu uz augšu. Ne pieskārienam, ne pavalstīšanai nepievēršot ne mazāko uzmanību. 

Uz rīta pusi Mince aizčāpo uz omītes guļamistabu, kur lietišķi iekārtojas savai draudzenei blakus, bet pirms tam rūpīgi sakopjot blakus gulētāju, matus, pieri, degunu laizot tik apņēmīgi, ka sāk sūrstēt. Tad liekas uz otras auss. Ap saullēktu paziņo par nepieciešamību izčāpot neatliekamās darīšanās. Šis vēstījums izskan sevišķi muzikāli – būs kaut ko iemācījusies no vīru ansambļa, kas te pulcējas uz mēģinājumiem. No pirmās zemākās skaņas līdz augstākajai vilciens kā pa vijoles stīgu – veselas oktāvas intervālā. Laikam absolūtā dzirde…

Kādam viņa jāizlaiž laukā. Atgriešanās siltumā arī labi ietrenēta – vai nu ņaudiens citā skaņkārtā, vai arī lēciens uz palodzes ar izbrīnītām acīm logā: vai tad te neviena nav, kam mani jālaiž iekšā? Ja pavisam bez jokiem, kaķe jūt to, ko cilvēks pat nojaust nav spējīgs. Jau pāris dienas pirms lielās vētras Mince nepārprotami nebija savā ādā – prasījās te ārā, te iekšā un uz pastaigām nebija piedabūjama. Viņa juta, ka tuvojas kaut kas nezināms. Kā jaukais dzīvnieciņš reaģē uz pērkona negaisu vai, nedod dies, svētku uguņošanu, labāk te nestāstīšu. Cilvēkam ar vājākiem nerviem nebūs viegli kaut ko tādu lasīt.

Nejaušu, smaidīgu mirkļu varā

Uzjautrina kaut kur dzirdētā filozofija, ar ko savā domāšanā kaķis atšķiras no suņa. Nu tā. Sēž pie loga suns un domā: “Saimnieks mani gardi mielo, izguldina, ved pastaigāties, apmīļo – viņš noteikti ir dievs…” Sēž pie loga kaķis un domā: “Saimnieks mani gardi mielo, izguldina, ved pastaigāties, apmīļo – es noteikti esmu dievs…” Atgādinām viens otram par nolūku ļauties labvēlīgam, bezrūpīgam smaidam… Tālab!

Telefoni šodien neeksistē, televizors ar savām dienas ziņām, panorāmām, viens pret vienu un citiem nervu grauzējiem – lai iet gulēt! Ļoti pieļauju, ka arī es ar saviem rakstiem esmu tā piegriezies, ka no raizēm brīva diena pienākusi gluži oficiāli. 

Ejam. Kaķe līksmo par atjaunotajiem, sakoptajiem grāvjiem teju visā Akas ielas garumā. Caurtekas vilina. Mince ātri pa vienu galu iekšā, pa otru laukā, pametot galvu atpakaļ ar zīmīgu skatienu: nu, redzējāt? Burvīgais zelta rudens zied un saulē virmo. Turpat neticamā ātrumā lapas grābj Sņežana, kuru klusībā esam iesaukuši par Bitīti, citi dēvējot par Skudriņu, – vienādi labi un mīļi. Pie “Zvaigznēm” ar grābekli rosās kundze cienījamā vecumā. Acīmredzami rokām dīka pūtināšanās neiet pie sirds. Pēc darba prasās. 

Līksmi sasveicināmies, vārds pa vārdam, un viņa jau zina, ka esam skolotāji. Kaut kā ieminamies, ka nesaprotam, kāpēc bērniem sliktas sekmes matemātikā. Izrādās, arī viņa pedagoģe, bijusī matemātikas pasniedzēja augstskolā, kur studentu paklausība un centība bijusi par sevi labi saprotama lieta. Bet, turpinot par sekmēm, laipni pasaka arī mums labi zināmo: “Pamatskolā labi jāiemācās pamati, tad arī augstākā matemātika nešķitīs grūta lieta.”

Atvadāmies, novēlam viens otram jauku dienu, kas tāpat ir jauka, jo paši smaidām un sastopamies ar smaidiem. Pa to laiku kaķe jau gabalā un savā muzikālajā balsī sauc pasteigties. Neticami ticama labvēlības diena.

Viedokļi

Vairāk