Neērti atgādināt bijušo, bet vai varam klusēt, ja nekādas mācības un nekas nemainās? Joprojām acu priekšā LTV redzētais video, kur gados vecāka meitene spārda krietni jaunāku un mazāku bezpalīdzīgu meitiņu. Izmisušais bērns, ar plaukstām sargājot seju, sakņupis saņem sitienu pēc sitiena, bet bariņš jauniešu to filmē un neiejaucas. Tas neliecina par savādu sabiedrisko domu, kur vājākā aizsardzības jēdziens neeksistē? To redzēja visa Latvija, arī visi valstiskie un nevalstiskie bērnu sargātāju kantori. Un kas? Nekas! Pēc šī gadījuma bija citi gadījumi, arī ar naža pielietošanu, bet iznākums tāds pats – mēms klusums.
Par notiekošo Ozolnieku vidusskolā cilvēki stāsta satraukti un emocionāli, bet ne kameras priekšā, jo bailes no kāda bērna ģimenes agresijas ir spēcīgākas. Tāpēc no vardarbības cietušā bērna mammai netiek saukts īstais vārds. Bērns no skolasbiedra saņēmis sitienu pa galvu un pa roku, saņēmis nāves draudus. “Skolotāja arī šogad dabūja ar pudeli pa galvu,” stāsta cietušā bērna mamma. “Viena skolotāja gada sākumā tika nogāzta zemē, spārdīta un kosta. Šis bērns, kas apdraud visus, bija uz skolu atnesis šķiltavas un draudēja nodedzināt skolu, atnesa nazi un draudēja visus nogalināt.”
Viņa uzskaita vienu gadījumu pēc otra, un tie saistīti ar audzēkni, kurš nav sasniedzis vecumu, kad bērnu var saukt pie kriminālatbildības. “Meitenes spiež stūrī un draud izvarot. Vai tiešām jāgaida kāds letāls gadījums, lai mums pievērstu uzmanību, lai šo lietu sakārtotu attiecīgās instances, jo skola ir bezspēcīga?” Bet skolas direktore telefonsarunā uzsvērusi, ka skola izdarījusi visu. Tā nu diez vai vajadzēja, jo visu nemaz nevar izdarīt un tāda valoda izklausās pēc taisnošanās.
Jelgavas novada Izglītības pārvaldes vadītāja Kristīne Strūberga tāda pati: “Jā, ir situācijas, kad mēs netiekam galā. Es to varu pateikt. Jā, tā tas notiek, bet nevar atstāt skolu un Izglītības pārvaldi vienu pašu šīs situācijas risināšanai.” Ko līdz tāda melodeklamācija?
Tālākais satriec ne mazāk. “Valsts policijā apstiprināja, ka ir uzsākti vairāki administratīvie procesi. Četras administratīvās lietas ir izskatīšanas stadijā. Sasauktas arī starpinstitūciju sadarbības grupas. Taču rezultātu neesot. Vardarbība, ko viens skolēns veic pret citiem bērniem un skolotājiem, nerimst.”
Izglītības kvalitātes valsts dienests dzied tajā pašā unisonā. “Te ir jautājums, vai pašvaldība pilnībā izmanto to resursu sadarbībā ar savām iestādēm un vai tās padotības iestādes dara to, kas, iespējams, ir ne visai populāri, bet būtu jāpieņem bērna [kura bērna? – A.U.] interesēs labākais lēmums,” − tā Izglītības kvalitātes valsts dienesta Uzraudzības departamenta direktors Maksims Platonovs.
Ierēdnieciskais žargons turpinās ar Bērnu aizsardzības centra muti – Bērnu labbūtības veicināšanas departamenta direktors Ako Kārlis Cekulis: “Starpinstitucionālā sadarbība šādos smagos vardarbības gadījumos, kur bērni ir iesaistīti, viņa ļoti tiek lēnināta, kušināta un bieži vien nav pietiekami efektīva, un bieži vien viņa tiek ieslēgta ļoti novēlināta.”
Viena nevarība un nevēlēšanās! Kur tagad stambulizācija, centrs “Marta”? Kur Bērnu aizsardzības centrs, kur Jonīte ar “kis kis, kauns”? Nav jāglābj bērni?
Nils Konstantinovs: “Bērnu aizsardzības centrs mums izmaksā 3,7 miljonus, tā vadība un darbinieki saņem ļoti pieklājīgas algas, prēmijas, kādas nopelnīt nebūtu viegli, strādājot biznesa vidē, kur nu vēl valsts darbos, īpaši tajos, kur jāstrādā ar bērniem.” Viela grūtām pārdomām…
