Viņas nāve bija plānota 26. martā plkst. 18.00 svētā Kamila klīnikā Barselonā. Viņai bija 25 gadi. Spānijas valsts tās mediķu rokām asistēja viņas pašnāvībā, kuru viņa izvēlējās, jo neuzskatīja par iespējamu turpināt dzīvot. Iepriekš viņa bija mēģinājusi padarīt sev galu, izlecot pa piektā stāva logu. Pēc liktenīgā kritiena no liela augstuma viņa, kā jau noprotat, bija palikusi dzīva, taču kļuvusi daļēji paralizēta, kas viņas situāciju padarīja vēl ļaunāku. Informāciju, ar kuru tagad dalīšos, esmu ieguvusi tikai no Spānijas medijiem, un es apzinos, ka šādos gadījumos ir jābūt ļoti uzmanīgam ar spriedumiem. Tomēr man šķita, ka ir labāk pieļaut pāris nevilšas kļūdas, nekā atstāt šo gadījumu bez ievērības. Jutu lielu vēlēšanos pievērst šim notikumam Latvijas konservatīvā lasītāja uzmanību, jo Noelijas stāsts nebūt nav vienkāršs.
Pāris gadus pirms nāves ar Noeliju bija noticis kaut kas šausmīgs: viņa, pēc pašas stāstītā, bija piedzīvojusi grupveida izvarošanu. Notikušais, pilnīgi saprotami, bija tik traumatisks, ka jaunajai spānietei parādījās psihiski traucējumi. Psihiatri konstatēja, ka, lai gan viņa nav uzskatāma par rīcībnespējīgu, viņas rīcībspēja tomēr ir tikai daļēja. Pēc pašnāvības mēģinājuma psihisko traucējumu pakāpe, pats par sevi saprotams, tika noteikta smagāka nekā iepriekš. Tomēr Noelija, pamatojoties uz to, ka viņas dzīve sastāv no neizturamām ciešanām, lūdza, lai valsts viņu nogalina, jo kopš 2021. gada marta eitanāzija Spānijā ir legāla. Valsts atzina Noelijas prasību par pamatotu, taču tad sievietes tēvs to apstrīdēja tiesā, argumentējot, ka meita savu psihisko traucējumu dēļ nesaprot, kādu lēmumu pieņem, attiecīgi tas ir noraidāms un ir jānosaka psihiatriska ārstēšana. Šeit nepievērsīšos tēva prasības gaitām tiesu koridoros divu gadu garumā un pateikšu tikai būtiskāko: 25. martā tika pasludināts nepārsūdzams spriedums, kuru bija pieņēmusi tiesnese (sieviete!). Pēc tiesas domām, nepieļaut eitanāziju šajā gadījumā nozīmētu nepamatoti ierobežot Noelijas pamattiesības un nostādīt viņu bezpalīdzības stāvoklī. Kad pašu Noeliju lūdza komentēt, kāds ir viņas viedoklis par tēva prasību, viņa atbildēja: “Neviens manā ģimenē šo lēmumu neatbalsta, taču vecāku laime nav svarīgāka par meitas laimi, meitas dzīvību. Es vienkārši gribu aiziet mierā un beigt ciest.” Jāatzīmē, ka pēc medijos pieejamās informācijas Noelija cieta no personības un obsesīvi kompulsīviem traucējumiem, kā arī suicidālas tieksmes.[1]
Visā šajā notikumu jūklī it kā starp citu tikai tiek pieminēts, ka, jā, laikam jau tas viss ir saistīts ar izvarošanu, bet Noelija nebija rakstījusi iesniegumu policijai, tāpēc krimināllieta par to nav nedz uzsākta, nedz izmeklēta. Nav īsti pamata domāt, ka sieviete par izvarošanu melo, kaut arī nav saprotams, kāpēc viņa neziņoja policijai. Mans pieņēmums ir tāds, ka, iespējams, izvarošanas radītā psihiskā trauma bija pārāk nopietna, lai viņa pēc tam spētu domāt apsūdzības izvirzīšanas kategorijās. No publiski pieejamiem materiāliem par viņas dzīvi laiks līdz noziegumam, kas pret viņu, iespējams, tika pastrādāts, arī nebija viegls. Varbūt viņa jau iepriekš mocījās ar domām par dzīves bezjēdzību. Tomēr, ja visi medijos minētie fakti ir patiesi, tad sanāk, ka mēs dzīvojam sabiedrībā (Spāniju un Latviju nosacīti pieskaitu vienotai Eiropas telpai), kur sievietei, kas pēc izvarošanas traumas vairs nesaskata jēgu dzīvot, cita sieviete atļauj veikt eitanāziju, bet vēl cita – iespējams, sieviete – iešļircina nāvējošu zāļu devu.
Viens no nozīmīgākajiem Spānijas televīzijas kanāliem Antena 3 īsi pirms eitanāzijas intervēja jauno sievieti. Intervija un sekojošais raidījums par interviju izvērsās ļoti emocionāls. Kreisi noskaņotais medijs “El Pais” par to rakstīja: “Saviļņojums, ko sabiedrībā radīja Noelijas sniegtā liecība televīzijā, nedrīkst izkropļot pašu galveno: manipulēšanu ar ciešanām, par ko atbildīgi Kristīgie advokāti.[2] Aizkavēt jau atļautu eitanāziju, iesniedzot prasības tiesā, nozīmē padarīt neatņemamas tiesības par tukšu skaņu. Katra diena, kurā tika likti šķēršļi, pārvērtās par sāpju paildzināšanu, ko ar likumu ir mēģināts novērst. Tas bija ētisks un demokrātisks pienākums – respektēt likumīgu, brīvu un pamatotu Noelijas Kastiljo lēmumu, kuru atbalstīja tiesas.”[3]
Mana pārliecība, ka aborts nav pieļaujams nekad, arī ne izvarošanas gadījumā, nav nekāds noslēpums nevienam, kas izlasījis kaut vienu manu rakstu. Parasti tiek piesaukts arguments, ka bērna nonāvēšana ir absolūti nepieciešama, lai sieviete pēc izvarošanas spētu dzīvot tālāk. Noelija nebija stāvoklī pēc izvarošanas. Viņai nevajadzēja abortu. Bet izrādījās, ka šajā gadījumā ir vēl ļaunāk nekā tad, ja pēc izvarošanas būtu iestājusies grūtniecība. Te nav neviena, kuru nogalināt, lai veicinātu visu lietu atgriešanos iepriekšējā stāvoklī, tāpēc nāvi var piedāvāt vien viņai pašai. “Es vairs negribu ciest,” Noelija sacīja. Tā vietā, lai atzītu, ka ne valsts, ne sabiedrība, ne ārsti nav spējuši novērst vai mazināt sievietes ciešanas, tika piedāvāts likvidēt nevis ciešanu izraisītājus, bet to, kurš ciešanas piedzīvo, proti, pašu sievieti, jo “viņa pati to gribēja.” Tāds tad nu būtu sabiedrības morālais un ētiskais pienākums.
Vai tikai man vienīgajai frāze “viņa pati to gribēja” asociējas ar kaut ko citu? Ar argumentu, kuru parasti piesauc izvarošanā apsūdzētie? Viņu izvaroja, jo viņa pati to gribēja, viņa pēc tam izlēca pa logu, jo pati to gribēja, un viņu beigās legāli nogalināja, jo viņa pati to gribēja. Vai šis būtu feminisma sasniegums? Izcīnītās sieviešu tiesības būt tādai, kāda grib? Kur paliek taisnīguma atjaunošana? Kur paliek izvarotāju tiesāšana? Kāpēc vienīgais atrisinājums pēc izvarošanas vienai sievietei, izrādās, ir nāve? Kā var būt, ka labklājības sabiedrībā jauna sieviete savu dzīvi uzskata par pilnīgi bezjēdzīgu, bet vīriešiem, kas šo traumu izraisījuši, par to nav nekādu seku?
Tagad nevaru nepieminēt vēl kādu cilvēku, kurš nomira šī gada 1. martā, bet kura nāve apmēram divas nedēļas tika slēpta. Viņš bija burtiski mūslaiku “dakteris Nāve” – īstajā vārdā Kermits Gosnels (Kermit Gosnell). Tiem, kas nav dzirdējuši par Gosnela dzīvi un darbību, ļaušu interneta meklētājā pašiem atrast detalizētu informāciju, jo nepieminu viņu šeit tādēļ, lai iztirzātu viņa rīcības morālos aspektus. Tikai pateikšu, ka viņš 2013. gadā tika notiesāts par trīs pirmās pakāpes slepkavībām. Savā nelegālajā abortu klīnikā uzreiz pēc dzemdībām viņš bija nogalinājis trīs dzīvus dzimušus zīdaiņus. Viņš bija notiesāts arī vienā slepkavībā aiz neuzmanības, jo bija ievadījis pārāk lielu anestēzijas devu pacientei, kura pie viņa bija ieradusies veikt abortu. Un tas vēl nav viss. Kopumā Gosnels specializējās tieši pēdējā trimestra abortu operācijās, ka arī veica infanticīdu, ja bērns piedzima dzīvs. Policijas kratīšanas laikā viņa nelegālajā klīnikā tika atrastas 47 augļu un zīdaiņu mirstīgās atliekas.
Gosnelu rakstā par Noeliju pieminu tikai tāpēc, ka šis cilvēks nomira 85 gadu vecumā, izciešot cietumsodu. Viņu notiesāja kā sērijveida slepkavu, un no nāvessoda viņš izvairījās tikai tāpēc, ka pēc vienošanās ar prokuroru bija atteicies no savām apelācijas tiesībām. Vienošanās paredzēja, ka, ja viņš neiesniegs apelāciju, prasītais nāvessods tiks aizstāts ar mūža ieslodzījumu. Ticiet vai ne, bet Gosnels, kad viņam jautāja, vai viņš atzīst sevi par vainīgu izvirzītajās apsūdzībās, atbildēja, ka nav vainīgs. Tomēr šim cilvēkam, kuru apsūdzēja ne vairāk, ne mazāk kā infanticīdā (un tas nav gluži tas pats, kas kautiņā krogā kādu nodurt vai dzērumā izraisīt avāriju, tas ir daudz, daudz ļaunāk), itin nemaz nebija tādu problēmu kā Noelijai. Gosnels savu dzīvi noteikti neuzskatīja par bezjēdzīgu, un viņš pilnīgi noteikti nevēlējās mirt, kaut arī, ņemot vērā viņa vecumu, bija skaidrs, ka viņu sagaida nāve cietumā. Neatzīstot savu vainu, viņš tomēr uzskatīja, ka dzīve cietumā ir labāka par nāvi. Viņš nevēlējās aiziet mierā un beigt ciest. Iespējams, ka tie, kas izvaroja Noeliju, arī vēlas dzīvot.
Tieši eitanāzijas un infanticīda sakarā visbeidzot jāpiemin arī tikko par Kenterberijas arhibīskapi ievēlētā Sāra Malalija. Nē, es neesmu noraizējusies par to, ka anglikāņi par savu arhibīskapu būtu ievēlējuši sievieti. Man nav nekādas daļas gar to, ko dara anglikāņi. Es nepiederu anglikāņu konfesijai. Ja viņi tā uzskata par vajadzīgu, lai izdodas. Tomēr anglikāņu Baznīca man vienmēr šķitusi interesanta tā iemesla dēļ, ka Lielbritānijā valsts un baznīca nav šķirtas. Baznīcas amatpersonas ieceļ politiķi, bīskapi Lordu palātā var balsot par likumdošanas priekšlikumiem, un valsts galva ir arī Baznīcas galva, kas, ceru, piekritīsiet, tomēr ir visai atšķirīgi no tā, kā Baznīca un valsts kārto savstarpējās attiecības daudzās citās valstīs.
Tādēļ vēlējos noskaidrot, kas ir šī jaunā arhibīskape Sāra, kādus uzskatus viņa pauž. Miglaini jau nojautu, kādi tie varētu būt, jo priesteriene-aborts-eitanāzija ir tāds kā standarta džentelmeņa komplekts šādām jebkuras konfesijas garīdzniecēm. Bet es maldījos. Dāma Sāra Malalija mani pārsteidza ar savu nostāju eitanāzijas jautājumā. Viņa formulēja kaut ko, manuprāt, lielisku: “Katra cilvēka neatņemamā vērtība nozīmē, ka neviens nav apgrūtinājums – katra dzīvība ir dārga, par katru dzīvību ir vērts rūpēties. Nevienam nav jājūtas spiestam pašam pasteidzināt savu nāvi. Gadsimtiem ilgi tas ir bijis neapstrīdams pieņēmums. Ir neizbēgami, ka asistētās pašnāvības legalizācija izmainīs sabiedrības attieksmi pret dzīves beigām. Galvenās bažas man un citiem šādu tiesisko izmaiņu oponentiem rada tas, ka, ja cilvēkiem ar sarežģītām sociālām, ekonomiskām vai veselības aprūpes vajadzībām, pašnāvība tiks ieviesta kā “ārstēšanas iespēja” sākotnēji šauri definētos apstākļos, ar laiku to uzskatīs par risinājumu arī citos apstākļos.”[4]
Jā, Sāra Malalija precīzi definē, ka likumdošana neattiecas tikai uz konkrēto indivīdu, kas izmanto (šajā gadījumā) likumā paredzēto eitanāzijas iespēju. Eitanāzijas legalizācija liecina par izmaiņām sabiedrībā, tās uzskatos par to, kas sabiedrībai šķiet pieņemams, un šādas izmaiņas uzskatos par dzīves beigām ir nopietns pavērsiens. Malalija gan runāja vairāk par cilvēkiem, kuru veselības aprūpes vai kopšanas izmaksas var radīt tuviniekiem tādu slogu, ka viņi drīzāk izvēlētos darīt savai dzīvei galu, nekā būt par apgrūtinājumu ģimenei. Taču, domājams, viņa iebilstu vēl kategoriskāk pret to, ka tiek pārtraukta dzīvība pašā tās plaukumā, kā Noelijas gadījumā. Atļaušos vēl vienu viņas citātu: “Mainīt likumu nozīmē mainīt sabiedrību. Jebkurš likums, kas dažiem cilvēkiem dod izvēles iespējas, savā ietekmē neaprobežojas tikai ar tiem, kas izdarījuši likumā paredzēto izvēli. Ja šis likumprojekts tiks pieņemts, tas dos signālu, ka mēs esam sabiedrība, kas tic, ka dažas dzīves nav dzīvošanas vērtas. Šis likums kļūs par mūsu valsts atbalstīto nostāju, un mūsu veselības aprūpes dienests būs iesaistīts tā aktīvā izpildē.”[5]
Vai Noelijas dzīve bija dzīvošanas vērta? Spānijas sabiedrība 2021. gadā caur saviem likumdevējiem izvēlējās atbildēt, ka ne. Tādām kā Noelija dzīvot nav vērts. Un interesanti, ka tādiem kā Kermits Gosnels gan dzīvot ir vērts. Nē, nepārprotiet! Es nevēlējos, lai viņam izpilda nāvessodu. Es tikai gribu parādīt šo kontrastu. Jauna sieviete izvēlas nomirt, bet sirms vīrietis vēlas dzīvot par katru cenu.
Tomēr Malalijas sakarā notika vēl kaut kas. 2026. gada 18. martā šī pati Lordu palāta debatēja par to, vai ir jāgroza 1967. gada likums, kas paredzēja kriminālatbildību sievietēm par aborta veikšanu pēc 24. grūtniecības nedēļas. Šajās debatēs arhibīskape Sāra Malalija nepiedalījās, kaut gan būtu varējusi – tāpat kā jebkurš no 36 anglikāņu bīskapiem. Par abortu viņa ir izteikusies, ka pati to neveiktu, bet nedrīkst ierobežot citu sieviešu tiesības izvēlēties.
Es nespēju saprast, kā cilvēkam var būt tik segmentēta domāšana. Eitanāzijas gadījumā pateikt, ka jebkurš likums skar ne tikai tos, kas izmanto likumā paredzētās iespējas, bet visu sabiedrību kopumā, jo ar likumu sabiedrība atzīst, ko uzskata par pieņemamu, bet aborta gadījumā pateikt: “Es ne, bet tu dari, kā gribi”? Tāda ir valsts atbalstītā nostāja. Par eitanāziju viņa brīdināja, ka kaut kas paredzēts dažiem “sākotnēji šauri definētos apstākļos, ar laiku tiks uzskatīts par risinājumu arī citos apstākļos”. Ar abortu ir noticis tieši tas. Kur pazuda Sāras Malalijas “katra dzīvība ir vērtīga”?
Tomēr es negribu būt tā, kas svešā acī skabargu pamanīs, bet savā baļķi neredzēs. Malalija tomēr ļoti drosmīgi iestājās pret eitanāziju, kamēr likumu, kas Spānijā pieļāva Noelijas nāvi, parakstīja viņa katoliskā majestāte karalis Filips VI,[6] kurš tiesības uz uzrunu “katoliskā majestāte” mantoja no saviem priekštečiem Kastīlijas Izabellas un Aragonas Ferdinanda, savukārt tie to nopelnīja par musulmaņu padzīšanu no Granādas (tas nebija viss, bet šajā rakstā vēsturisks ekskurss Spānijas monarhu nopelnos būtu nevietā). Vienīgais labums, ka karalis Filips VI vismaz nav katoļu baznīcas galva. Šādās situācijās katoļu monarha pienākums ir atteikties parakstīt likumprojektu, kā to 1990. gadā attiecībā uz likumprojektu par abortu izdarīja toreizējais Beļģijas karalis Boduēns.[7] Ja gribi būt katoļu monarhs, vai nu esi katolis, vai neesi monarhs.
Šie trīs savstarpēji nesaistītie notikumi Lielā gavēņa izskaņā mani mudināja domāt par mūsdienu cilvēka bailēm no ciešanām. Noelija nespēja saskatīt izeju no savējām, tāpēc izvēlējās nomirt. Gosnels, savukārt, par lielākajām ciešanām uzskatīja nāvi, tādēļ izvēlējās mūža ieslodzījumu. Sievietes, kuras uzskata, ka bērns viņām sagādās pārāk lielas neērtības un ciešanas, izvēlas bērna bojāeju.
Viktors Frankls, kurš pats bija ieslodzīts koncentrācijas nometnē, par ciešanām izteica divas domas, kas man šķiet būtiskas. Pirmā attiecas uz ciešanu intensitātes mērīšanu. Frankls rakstīja: “Cilvēka ciešanas uzvedas līdzīgi gāzei. Ja noteiktu gāzes daudzumu ielaidīs tukšā telpā, tā telpu piepildīs vienmērīgi un pilnīgi, neatkarīgi no telpas izmēra. Tieši tāpat ciešanas pilnībā piepilda cilvēka dvēseli un prātu neatkarīgi no tā, vai tās ir lielas vai mazas. Tāpēc cilvēka ciešanu “izmērs” ir absolūti relatīvs.”[8] Jautājums nav par to, cik ciešanas ir lielas, jo katras ciešanas ir lielas. Tās aizpilda cilvēku pilnībā. Jautājums ir par to, vai dzīvei ir jēga pat tad, ja tajā ir lielas ciešanas.
Frankls turpina: “Es atceros, kā man šķita, ka tuvākajā nākotnē nomiršu. Tomēr šajā kritiskajā situācijā manas bažas bija atšķirīgas no tām, kas mocīja manus biedrus. Viņi sev uzdeva jautājumu: “Vai es izdzīvošu? Jo, ja es neizdzīvošu, tad visām šīm ciešanām nav nozīmes.” Jautājums, kas nelika mieru man, bija sekojošs: “Vai visām šīm ciešanām, šai nāvei, kas valda mums apkārt, ir jēga? Jo, ja nav, tad nav arī jēgas izdzīvot, jo dzīve, kuras jēga ir atkarīga no šādas nejaušības – vai izdzīvošu vai ne –, galu galā vispār nav dzīvošanas vērta.”[9] Frankls par to runā tik droši tāpēc, ka bija pilnīgi pārliecināts – dzīvot ir vērts pat tad, ja jācieš.
Raksta noslēgumā pārbaudīju jaunākās publikācijas medijos. Jā, Noelija ir mirusi.[10]
Tad nu Noelijai Kastiljo Ramosai – mūžīgo mieru!
Kermitam Gosnelam – mūžīgo mieru!
Bet Sārai Malalijai – lai Dievs stāv viņai klāt!
[1] https://www.abc.es/espana/cataluna/noelia-joven-recibira-eutanasianadie-familia-favor-simplemente-20260325094742-nt.html?dicbo=v2-PxdpOD9
[2] Atsauce uz juristiem, kas tiesās pārstāvēja sievietes tēvu un lūdza eitanāziju nepieļaut.
[3] https://elpais.com/opinion/2026-03-26/la-muerte-digna-de-noelia-castillo.html
[4] Terminally Ill Adults (End of Life) Bill (3rd February 2025): https://publications.parliament.uk/pa/cm5901/cmpublic/TerminallyIllAdults/memo/TIAB28.htm
[5] https://www.churchofengland.org/media/press-releases/assisted-suicide-law-would-make-country-says-some-lives-are-not-worth-living-bishop-london
[6] https://www.boe.es/eli/es/lo/2021/03/24/3
[7] https://www.cathobel.be/2024/09/le-roi-baudouin-et-lavortement-le-primat-de-la-conscience/
[8] V. Frankl, Man’s Search for Meaning, UK: Penguin Random House, 2020, p. 59.
[9] Ibid., p. 153.
[10] https://www.abc.es/sociedad/noelia-castillo-pone-fin-vida-eutanasia-anos-20260326181117-nt.html
AVOTS: TELOS.LV
