Uzrunājot politiski represētos, Kalme uzsvēra, ka viņu pieredze nav uzskatāma tikai par pagātnes liecību.
“Daudzi jūs sauc par vēstures lieciniekiem. Bet jūs neesat tikai pagātnes liecinieki. Jūs esat Latvijas nākotnes sargi,” sacīja Kalme.
Viņš norādīja, ka represijas pārdzīvojušo cilvēku pieredzi nav iespējams pilnībā aizstāt ar vēstures grāmatām, muzejiem, arhīviem vai dokumentālajām filmām.
“Jums ir jāliecina,” uzsvēra Kalme, aicinot politiski represētos par savu pieredzi runāt skolās, draudzēs, ģimenēs un citviet.
“Tauta, kas zaudē vēsturisko atmiņu, zaudē arī spēju atšķirt patiesību no meliem,” viņš sacīja.
Vēsturisko atmiņu saista ar Latvijas drošību
Ievērojama uzrunas daļa bija veltīta Krievijai un karam Ukrainā. Kalme vilka paralēles starp Latvijas iedzīvotāju pieredzētajām padomju represijām un Krievijas rīcību Ukrainā.
Viņš pauda pārliecību, ka vēsturiskās atmiņas saglabāšana ir ne tikai cieņas jautājums pret represiju upuriem, bet arī daļa no valsts drošības.
“Jūsu liecība nav tikai stāsts par pagātni. Tā ir Latvijas drošības jautājums. Jo tauta, kas atceras, ir grūtāk pakļaujama. Bet tauta, kas aizmirst, kļūst par vieglu laupījumu,” sacīja Kalme.
Runājot par Krievijas agresiju Ukrainā, viņš uzsvēra, ka Ukraina pašlaik cīnās ne tikai par savu neatkarību.
“Ukraina šodien aizstāv ne tikai savu zemi un savu tautu. Ukraina aizstāv arī Latvijas un visas Eiropas drošību,” teica Kalme.
Viņš arī aicināja Latvijas sabiedrību nezaudēt modrību un nepieņemt valsts neatkarību un drošību kā pašsaprotamu.
“Mums nav tiesību būt naiviem. Mēs nedrīkstam dzīvot ar domu, ka tas nekad nevar notikt ar mums,” viņš sacīja.
“Brīvība nav pašsaprotama”
Kalme uzrunā atsaucās arī uz politiski represētās un padomju okupācijas laikā vairākkārt tiesātās Lidijas Lasmanes savulaik teikto: “Mēs nekad Latvijā neesam dzīvojuši tik labi kā tagad!”
Kalmes ieskatā tieši salīdzinoši augstais dzīves līmenis var radīt sabiedrībā sajūtu, ka brīvība un drošība ir pašsaprotamas.
“Mēs dzīvojam materiāli vislabākajā Latvijā, kāda jebkad bijusi. Tieši tāpēc mums draud īpašs kārdinājums – sākt domāt, ka brīvība ir pašsaprotama. Tā nav,” uzsvēra Kalme.
Viņš brīdināja, ka valsts drošību var apdraudēt ne tikai ārējs pretinieks, bet arī sabiedrības pašapmierinātība un nevēlēšanās domāt par aizsardzību.
“Vispirms pazūd modrība. Pēc tam pazūd griba aizstāvēties. Un tad pazūd arī valsts,” sacīja Kalme.
“Katrs var būt Latvijas sargs”
Par savas uzrunas centrālo motīvu Kalme izvēlējās Bībeles vārdus par cilvēka pienākumu Ēdenes dārzu “kopt un sargāt”, šo principu attiecinot uz Latviju.
Viņš norādīja, ka pēdējās desmitgadēs Latvijā daudz paveikts valsts attīstībā, taču ar labklājības veidošanu vien nepietiek.
“Dievs nelika tikai kopt. Viņš lika arī sargāt,” sacīja Kalme.
Runājot par valsts aizsardzību, viņš izmantoja vilka metaforu un pasakas par trim sivēntiņiem mūsdienīgu interpretāciju, uzsverot, ka ar vēlmi pēc miera vien nepietiek, ja sabiedrība nav gatava sevi aizstāvēt.
“Vilks nejautā, vai esi labs cilvēks. Vilks nejautā, vai tev patīk miers. Viņš skatās tikai vienu: vai tu spēsi savu māju nosargāt?” sacīja Kalme.
Pēc viņa teiktā, līdzīga loģika attiecināma arī uz valsti.
“Nepietiek ar skaistām pilsētām. Nepietiek ar labiem ceļiem. Nepietiek ar pilniem veikaliem. Nepietiek ar augošām algām. Ja tauta nav gatava aizstāvēt savu valsti, agrāk vai vēlāk pie tās durvīm pienāk vilks.”
Kalme atgādināja par Krievijas militāro rīcību Gruzijā 2008. gadā, Krimas aneksiju un kara sākumu Donbasā 2014. gadā, kā arī pilna mēroga iebrukumu Ukrainā 2022. gadā.
Viņš uzsvēra, ka palīdzība Ukrainai vienlaikus ir ieguldījums arī Latvijas drošībā.
“Var teikt vēl vienkāršāk: tā ir mūsu bērnu un mazbērnu brīvības apdrošināšana,” sacīja Kalme.
Latvijas aizsardzība nesākas tikai ar ieroci
Kalme aicināja tos Latvijas iedzīvotājus, kuriem to ļauj vecums un veselība, apsvērt dienestu Zemessardzē, tomēr vienlaikus uzsvēra, ka valsts aizsardzībā iespējams iesaistīties arī citos veidos.
Viņš minēja latviešu valodas lietošanu, Latvijas vēstures mācīšanu bērniem, pirmās palīdzības apgūšanu, ģimenes sagatavošanu krīzes situācijām un atbalsta sniegšanu Ukrainai.
“Latvijas aizsardzība sākas nevis tikai ar ieroci rokā, bet ar atbildību sirdī un rīcību ikdienā,” sacīja Kalme.
Viņš aicināja arī neklusēt situācijās, kad tiek izplatīti meli par Latviju.
“Patriotisms nesākas 18. novembrī. Patriotisms nesākas militārajā parādē. Patriotisms sākas darba dienas rītā. Savā mājā. Savā ģimenē. Savā darbā. Savā draudzē. Savā attieksmē pret valsti,” uzsvēra Kalme.
“Patriotisms nav skaļi vārdi. Patriotisms ir uzticība. Katru dienu.”
“Valsti var okupēt. Bet cilvēka sirdsapziņu nevar okupēt”
Uzrunas noslēgumā Kalme vēlreiz vērsās pie politiski represētajiem, uzsverot viņu lomu Latvijas vēsturiskās atmiņas saglabāšanā un valstiskās neatkarības atjaunošanā.
“Jūs nezaudējāt Latviju savās sirdīs arī tad, kad Latvija bija okupēta. Valsti var okupēt. Bet cilvēka sirdsapziņu nevar okupēt, ja viņš pats to neatdod,” sacīja Kalme.
Viņš atgādināja, ka brīvības saglabāšana nav tikai tās paaudzes uzdevums, kura savulaik cīnījusies par neatkarības atjaunošanu.
“Brīvība nav kaut kas, ko viena paaudze izcīna un nākamās var vienkārši baudīt. Brīvība ir jāuztur un jāaizstāv katrā paaudzē,” uzsvēra Kalme.
Uzrunu viņš noslēdza ar vēlējumu: “Lai Dievs dod mums gudrību Latviju kopt, drosmi to sargāt un ticību neatkāpties. Dievs, svētī Latviju!”
