Ja pastāvētu kaut kāds specifisks kroplību pielūgsmes fetišs, kura ietvaros fiziski un psiholoģiski uzteicami, profesionāli strādājoši un pirmšķirīgi pelnoši, augsti izglītoti un izcili motivēti cilvēki no Latvijas, būdami spēku pilnbriedā, ik pa laikam maksātu 10–50 tūkstošus, lai privātā kārtā paklusām aizbrauktu uz Āziju un abām Amerikām un atgrieztos no turienes mājās bez rokas, kājas, acs vai vispār melnajā maisā, atstājot aiz sevis sērojošas ģimenes, kolēģus un piederīgos, tad gan mediji taisītu atmaskojošu reportāžu sērijas, un daža iestāde ne tikai resorisko pārbaudi drīz vien uzsāktu. Tomēr alpīnisma gadījumā tas skaitās normāli un pašsaprotami.
Lūk, kādi fakti atrodami publiskajā vidē par latviešu alpīnisma rezultātiem kopš 2000. gada:
- 2003. gads, Kuka kalns Jaunzēlandē – Teodora Ķirša vadīta četru cilvēku grupa iet bojā, nogāžoties no aptuveni 300 metru augstuma stāvā nogāzē; to uzskata par traģiskāko notikumu Latvijas alpīnisma vēsturē;
- 2013. gads, Aržentjēras smaile Šveicē – divi Latvijas Alpīnistu kluba biedri iet bojā, kāpjot Šveices Alpos;
- 2016. gads, Pioniera smaile Kazahstānā – nepilnus 30 gadus vecs Latvijas pilsonis kāpiena laikā nogāžas no kalna un iet bojā;
- 2026. gads, Denali virsotne ASV – kāpjot Ziemeļamerikas augstākajā virsotnē, iet bojā trīs latviešu alpīnisti, ceturtais gūst smagus apsaldējumus un tiek evakuēts kritiskā stāvoklī.
Šī briesmīgā statistika neietver kāju, roku, maņu orgānu zaudējumus, smadzeņu traumas. Šie ir tikai publiski zināmie bojā gājušie. Latvija zaudējusi vairāk cilvēku privātpersonu alpīnisma dēļ, nekā, piemēram, piedaloties visai pasaulei svarīgās miera uzturēšanas misijās karstajās zonās.
Latvijai augstkalnu alpīnisms ir svešs, nedabīgs un neraksturīgs, jo mums nav vajadzīgās pieredzes ar kalniem, ledājiem, klintīm, kalnu pārejām. Latvieši savā pieredzē saprot jūru, ūdeņus, purvus, mežus un citas dabiskās vides, taču ne kalnu grēdas, virsotnes un smailes. Latvietis augstkalnu apstākļos ir tikpat “zinošs”, cik 1944. gadā Staļina izsūtīts Krimas tatārs, kas no karstās un lielākoties izkaltušās Krimas stepes nonācis Sibīrijas ledainajā taigā.
Pēc Teodora Ķirša nāves mediji atcerējās viņa vārdus: “Kalni ir, tāpēc tajos jākāpj.” Tomēr sabiedrība pa desmitgadēm kļuvusi gudrāka un saprātīgāka, tāpēc ar šodienas acīm tādi izteikumi šķiet tikpat muļķīgi kā pārliecība “pieliekamajā stāv šnabis, tāpēc obligāti viss šodien jāizdzer” vai “kaimiņam ir ecēšas, tāpēc mums uz tām jālec virsū”. Kalni ir, taču tajos var kāpt arī citi, tas nav jādara obligāti latviešiem. Drīzāk jāatzīst, ka pārāk bieži piepildījies cits teiciens – “Katram alpīnistam kāds kalns kļūst par pēdējo”.
Vienlaikus jānošķir arī industriālais alpīnisms (āra darbi pie augstceltnēm, uz mastiem un torņiem utt.), ar ko nodarbojas profesionāļi un kur var labi nopelnīt.
Savukārt augstkalnu alpīnisms, pat ja skatāmies tīšuprāt vienkāršotos ekonomiskos jēdzienos, ir Latvijas tautsaimniecībai kaitīgs ne jau vienīgi zaudēto dzīvību un sabojātās veselības dēļ. Augstkalnu alpīnists no Latvijas izved šeit sapelnīto naudu, lai to milzīgos apjomos tērētu ārzemēs, no Latvijas tikai paņemot resursus. Alpīnists iztērē lielu naudu ārzemēs, lai neradītu absolūti neko. Un tas ir tikai labākajā gadījumā; sliktākajā viņš iet bojā vai sakropļojas.
Pēc savas gribas un savas iniciatīvas iegūtas augstkalnu traumas un sakropļojumi jāvērtē nevis kā nelaimes gadījumi atvaļinājumā, bet pēc būtības: tā ir mērķtiecīga, iepriekš prognozējama paškaitējuma radīšana, un tā pret to arī būtu jāizturas.
