Sarunā, ko vada Latvijas Vecāku organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa, profesors dalās atziņās par to, kā sagaidīt un aizvadīt vecumdienas jēgpilni un aktīvi.
Darbs un ikdiena kā dzīves dzinējspēks
Kad profesors Jānis Zaļkalns sasniedza pensijas vecumu, viņš nepārtrauca savas profesionālās gaitas, aizvien turpinot strādāt slimnīcā un vadot lekcijas studentiem. Uz jautājumu, ko viņam sniedz šī nepārtrauktā darbošanās, profesors atbild tieši: “Es vispār bez darba nevaru iedomāties savu dzīvi.” Viņš norāda uz sabiedrībā bieži dzirdētu, taču ārkārtīgi mānīgu priekšstatu – aiziešanu pensijā uztvert kā brīdi, kad beidzot varēs nedarīt absolūti neko. Profesors uzsver, ka vārds “atpūsties” nedrīkstētu nozīmēt slinkumu tā visplašākajā nozīmē. “Sliktākā filozofija novecošanas gaitā, ja cilvēks sev saka: nu tagad man vairs neko nevajag, tagad es varu neko nedarīt, tagad es atpūtīšos. Ja dzīvo ar šādu uzskatu, tad tas ir beigu sākums,” viņš brīdina.
Vientulība un paša iniciatīvas nozīme
Aiziešana no darba tirgus ir viens no nopietnākajiem lūzuma punktiem cilvēka mūžā. Galvenokārt tas ir tādēļ, ka strauji un būtiski sašaurinās sociālo kontaktu tīkls. Mūsdienās vārds “vientulība” kļūst par smagu atslēgas vārdu ne tikai senioru, bet arvien biežāk arī gados jaunāku cilvēku vidū. Tā vietā, lai sēdētu dīvānā un aizvainoti gaidītu, kad kāds atcerēsies piezvanīt, Zaļkalns aicina paņemt iniciatīvu savās rokās. “Kāpēc tu nezvani? Kāpēc tu neaicini? Kāpēc tev nav kādas idejas par tikšanos?” mudina ārsts, atgādinot, ka cilvēkam pašam ir jābūt tam, kurš ir ieinteresēts šos kontaktus uzturēt. Vientulība un sociālo kontaktu trūkums ir viens no lielākajiem riskiem, tādēļ prieka klātbūtne ikdienā ir vitāli nepieciešama.
Domāšanas spēks un sevis pieņemšana
Lai gan fiziskā veselība neapšaubāmi ir svarīga, profesors ir pārliecināts, ka tieši cilvēka domāšana ir pats fundamentālākais jautājums. “Lai cilvēks pieņemtu to, ka viņam nav 18, bet 81, nevajag sevi šaustīt par to, ko es vairs nevaru,” skaidro gerontologs. Viņš savā praksē novērojis, ka iekšēji stabili un mierīgi cilvēki daudz retāk saskaras ar reālām slimībām, kamēr tie, kuri nepārtraukti satraucas par sīkumiem, paši burtiski izsauc veselības problēmas.
Runājot par satraucošo statistiku, kas rāda, ka Latvija atrodas pēdējā vietā Eiropas Savienībā pēc kvalitatīvi nodzīvotajiem dzīves gadiem (vidēji tie ir nedaudz virs piecdesmit gadiem), profesors šo tendenci daļēji skaidro ar padomju gadu psiholoģisko mantojumu. Tolaik cilvēkiem vienkārši nebija pieņemts domāt par sevi un savas dzīves kvalitāti. Tomēr par savu labsajūtu ir jārūpējas vienmēr – neatkarīgi no tā, vai esi aktīvs darbaholiķis, vai jau baudi pelnītu atpūtu mājās.
Vienīgās zāles pret novecošanu – treniņš un strukturēta ikdiena
Lai saglabātu asu prātu mūža garumā un izvairītos no kognitīvā deficīta, neeksistē nekādas brīnumzāles. Kā uzsver Jānis Zaļkalns, 21. gadsimtā ir tikai viena reāla un pārbaudīta metode gan fiziskās, gan mentālās veselības saglabāšanai, un tas ir treniņš. Mūsdienu senioriem, no kuriem daudzi brīvi pārvalda IT tehnoloģijas, paveras plašas iespējas prāta asināšanai – ja kaut ko vairs nav spēka izdarīt fiziski, to bieži vien var kompensēt ar aktivitātēm virtuālajā vidē.
Vēl viena panākumu atslēga ir strukturēta dzīve. Arī atrodoties pelnītā atpūtā, senioram ir nepieciešams nedēļas vai pat mēneša plāns: mājas darbi, pašaprūpe, sporta nodarbības un tikšanās ar ģimenes locekļiem, draugiem vai bijušajiem kolēģiem. “Šāda mērķtiecīga plānošana neļauj dienām saplūst bezjēdzīgā, absurdā pašplūsmā un dod iemeslu katru rītu celties ar prieku,” teic profesors.
Nūjošana, kas atvēra pasauli: iedvesmojošs piemērs
Pat visdrūmāko un pasīvāko ikdienu ir iespējams mainīt, ja vien ir vēlme mēģināt. Profesors dalās ar piemēru par kādu savu maģistrantūras studenti, kura apņēmās uzlabot lauku pagasta senioru socializāciju, aicinot viņus uz nūjošanas nodarbībām. Sākotnējā reakcija bija noliedzoša – seniori nesaprata, ko viņi tur “ākstīsies”, taču rezultāts bija pārsteidzošs. Nūjošana izrādījās tikai brīnišķīgs iegansts, jo patiesais ieguvums bija iziešana no mājas un cilvēku satikšana.
Seniori, kuri pirms tam vientuļi mita savās viensētās, jūtoties aizmirsti un nevajadzīgi, caur šo vienkāršo aktivitāti ieguva jaunu elpu. Pamazām sākās savstarpēja viesošanās, tērzēšana, joki un dalība vietējos pasākumos, pilnībā izmainot viņu dzīves kvalitāti.
Kā izvairīties no īgnuma un toksiskuma
Novecojot cilvēki ne vienmēr kļūst tikai mīļāki un atvērtāki; nereti fiziskā nevarība un slimības saasina sliktākās rakstura īpašības, radot īgnumu un pat greizsirdību pret tiem, kuriem spēka vēl ir daudz. Lai no tā izvairītos, ārsts iesaka pavisam vienkāršu mērauklu savu fizisko spēju izvērtēšanai: neatkarīgi no vecuma un kondīcijas, slodze ir pareizi izvēlēta, ja pēc tās iestājas “patīkama noguruma sajūta”. “Nav nepieciešams sevi izsmelt līdz pilnīgam spēku izsīkumam vai mēģināt kādam kaut ko pierādīt, krītot garšļaukus. Jādara tik, cik var, bet ne mazāk”.
Tāpat ārkārtīgi būtiski ir vairīties no aprunāšanas, naidošanās un toksiskiem cilvēkiem, kas atņem enerģiju. “Svītrot no savas dzīves, no sava redzeslauka visu to, kas tev šķiet nepieņemams,” par savu personīgo izvēli stāsta Jānis Zaļkalns. Viņš ir pārliecināts, ka nav vērts uzturēt kontaktus, kas grauj iekšējo mieru, un dzīvot bailēs par to, ko citi padomās. “Es būtu provinciāls, ja es domātu par to, ko kurš domās. Es daru tā, kā mana sirdsapziņa, mana pārliecība man liek,” profesors citē kādu sev tuvu atziņu.
Svinēt dzīvi katru dienu
Savas rīcības nozīmīgākais un galvenais vērtētājs vienmēr ir cilvēks pats, mēģinot dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu vai garīgo pārliecību. “Katra seniora rokās ir izvēle – uztvert dzīvi kā dāvanu un apzināti meklēt iemeslus priekam. Vai tā būtu laba grāmata, sena melodija, kas atdzīvina dvēseli, vai sirsnīga saruna – dzīve ir krāsaina tad, ja mēs paši ņemam rokās otu,” saka profesors.
Tiem, kuri vēlas izbaudīt šo kopības sajūtu, profesors Jānis Zaļkalns un Inga Akmentiņa-Smildziņa atgādina, ka nekad nav par vēlu sākt, un sirsnīgi aicina ikvienu piedalīties bezmaksas festivālā “Zelta ritmi” jau 9. augustā, lai kopā svinētu skaistu, aktīvu un viedu zelta rudeni.
Par senioru festivālu “Zelta ritmi 2026”
Festivāls “Zelta ritmi”, kas norisināsies Esplanādes parkā Rīgā svētdien no plkst. 11.00 līdz 17.00, ir vērienīgs pasākums, kas veltīts senioriem – pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēkiem. Šos svētkus Latvijas Vecāku organizācija šogad rīkos jau devīto gadu – ar mērķi iedvesmot vecāko paaudzi dzīvot aktīvi, skaisti un jēgpilni, kā arī mazināt vientulības sajūtu, piedāvājot izglītojošas, izklaidējošas un saliedējošas aktivitātes. Festivāla centrālais notikums ir lielkoncerts, kurā uzstājas vairāk nekā 20 kolektīvu no visas Latvijas ar vairāk nekā 300 dalībniekiem. Koncerts noslēdzas ar zaļumballi.
