Nedaudz, pavisam nedaudz ieskicējot pašu sarunu, jāsāk ar to, ka bija tādi tumši laiki, kad tie, kurus šodien sauc par kultūras darbiniekiem – aktieri, mūziķi un citi –, vairāk tika dēvēti par kumēdiņu meistariem vai ākstiem. Manā ieskatā, ir labi, ka sabiedrība novērtējusi arī šī aroda meistarus. No savas puses piebildīšu, ka ļoti cienu meistarību, kas atklāj iepriekš nepieredzētus dziļumus – skaistajā, dižajā un patiesajā. Laikam jau nebūšu tas, kurš spēs vai pat vēlēsies veltīt laiku kam netīram, degradējošam un provokatīvam. Pat ja skaistumā reizēm ir kas provokatīvs, tomēr vērtējums jānosaka tieši (un tikai!) šai skaistajai pusei.
Mēs un kultūra
Mūsu tautas kultūra balstīta Viduseiropas tradīcijā, jo mūsu senčiem šo pasauli pavēra vācu valoda. Līdztekus poļu ietekmes paralēlei Latgalē jāatzīst, ka tās tradīcija neatstāja tik lielu iespaidu, piemēram, līdz 1921. gadam tur nebija profesionālas latviešu teātra trupas. Tādēļ pirmo apzināto latviešu kultūras darbinieku centieni bija vērsti uz mācīšanos un sacensību ar vācu kultūru. Pakāpeniski, paplašinoties pieejai citiem kultūras avotiem, ienāca arī tuvāku un tālāku tautu kultūras liecības, skatam arvien vairāk vērstam uz Eiropu un Ameriku. Vienlaikus paplašinājās arī pašu sasniegumu horizonti.
Protams, ne jau viss ievestais un arī pašu radītais bija vienādi nozīmīgs un augstas kvalitātes. Bet, un tas pārsteidz, ir jābūt viduvējiem rakstniekiem un komponistiem, lai viņu starpā varētu pilnveidoties un izaugt kaut kas noturīgāks, augstvērtīgāks. Un, manā ieskatā, pēc tā visa mūsu kultūrā ir pietiekami daudz ievērības cienīgā, pat dižāk.
Mūsdienās Johanu Volfgangu Gēti un Frīdrihu Šilleru mūsu tautā lasa un pazīst maz, lai gan kādreiz viņus uzskatīja par dižiem. Līdz ar viņiem aizmirstībā gājuši arī neskaitāmi mazāki un lielāki mūsu vietējie mākslinieki. Nesen internetā uzskrēju strīdam par aktieri Valdemāru Zandbergu, kas izrādījās kļūdains pašā pamatā, jo runa bija par citu aktieri – Voldemāru Zenbergu. Pārpratumus radīja abu tuvais vecums (dzimuši ar dekādes starpību) un fakts, ka kādā dzīves posmā abi bijuši saistīti ar Liepāju.
Domāju, ir neizbēgami, ka kaut kādas lietas aiziet aizmirstībā. Runā pat, ka par Johana Sebastiāna Baha mūzikas varenību šodien zinām tikai tādēļ, ka kāds nejauši aptuveni gadsimtu pēc ģēnija nāves kaut ko kaut kur atrada un sāka popularizēt.
Kāda diža kultūra?
“Diža kultūra” – tieši šāds pēdējā laikā dzirdēts vārdu savienojums par krievu kultūru mani uzrunāja.
Robežošanās ar krievu zemēm var radīt priekšstatu, ka to kultūra arvien ir bijusi ar mums. Tomēr nekāda īpaša nozīme tai pie mums nebija ne pirms neatkarības iegūšanas, ne arī starp kariem, taču tā bija svarīga šejienes krievu minoritātei. Lielākajai daļai latviešu to uzspieda mīlēt pēdējās okupācijas režīms, kura viens no galvenajiem balstiem bija krieviskošana, ar krievu un uz krievu valodas veidoto padomju “kultūrai” pārpludinot kolonizēto Latviju.
Var jau sacīt, ka okupācijas laikā tika izdoti un popularizēti dažādu latviešu autoru darbi un bija sējumu sējumi ar latviski tulkotiem vācu, franču, angļu un citu valodu kultūras materiāliem. Tomēr krievu kultūra, ko Padomju Savienībā parasti sauca par dižo un par krievu tautu runāja kā par vecāko brāli, ieņēma sevišķu vietu. To īpaši iepludināja latviešu izglītības sistēmā paralēlā krievu valodas un literatūras obligātā (!) mācība. Un to, kas uzspiests skolas laikā, līdzvērtīgā daudzveidībā var izlīdzināt tikai ar īpašu piepūli un atvēlētu laiku – cik tad tā darīja!? Tāpēc tik daudziem tieši šī dižā (?) kultūra ir tik pazīstama.
Šeit jāņem vērā krievu valodā radītās dažādās populārās kultūras invāzija. Interesanti, bet krievu estrādes mūzika Latvijā pārlieku populāra nebija, varbūt tādēļ, ka dažādu virzienu mūziķi bija pietiekami mums pašiem, bet filmu un dažādu citu masu produktu netrūka.
Šodien ir vēl pietiekami daudz patērētāju ar šo izglītības un populārās kultūras pieredzes pamatu, tādēļ nav nemaz tik reti daudziem arvien uz mēles gala atrodama kāda frāze vai prātula no krievu valodā tiražētā.
Tas slēptāk vai atklātāk tika uzspiests tajā laikā un tiek veicināts šodien, jo tam līdz nāk okupācijas režīma proponētā doma par krievu kultūras dižumu un īpašo ieguldījumu vispasaules kultūrā.
Kad jautājums par kādas kultūras dižumu ir vietā
Vispirms – kurš izgudroja radio? Pēc okupācijas cenzūras mazināšanās atklājās, ka ne vienai vien padomju izglītībā un sabiedrībā popularizētai tēzei trūka faktoloģiska pamata. Tika mācīts, ka tvaika dzinēju, radio, velosipēdu un daudzas ko citu pirms Eiropas vai Amerikas analoga patiesībā izgudroja kādi Krievijas zinātnieki vai pat dzimtcilvēki. Šīs pasakas atklājām, kad varējām godprātīgi pajautāt. Tagadējā ģeopolitiskajā kontekstā ir vietā uzdot jautājumus par “diženo” krievu kultūru, par ko šobrīd viens otrs arī Latvijā runā kā par kaut ko neaizvietojamu un unikālu.
Vēl ļoti ilgi pēc valstiskās neatkarības atgūšanas Latvijā šo pajautāt īsti nemācējām, jo informatīvi un izklaidējoši galvenais bija krievu valodas saturs. Daļēji tādēļ, ka tās bija padomijas iestaigātas taciņas, daļēji Eiropas un Amerikas analogus nevarējām atļauties, daļēji, jo rusifikācijas dēļ krievu valodu un tās kontekstu (īpaši nepieciešamu jau kopš padomijas populāro krievu valodas joku saprašanai) lielākā daļa latviešu pārvaldīja.
Daļēji, un to daudzi īpaši neņēma vērā, krievu valodas satura saglabāšanos Latvijā sekmēja arī Krievijas ārlietu politika, kas vēlējās, lai mēs paliekam šīs valodas informācijas un propagandas telpā. Tādēļ visus šos gadus viens no galvenajiem argumentiem krievu valodas ietekmes saglabāšanai Latvijā – izglītībā, izklaidē un ekonomikā – bija tieši tās unikalitātes un kultūras ietekmes dēļ. Tomēr, maskējoties aiz šiem saukļiem, Latvijā brīvi un lielos apjomos ieplūda informācija, kas mums bija ne tikai kaitīga, bet arī darbojās pret mūsu valsti un tautu.
Tikai ar lielu piepūli cauri gadu desmitiem izdevās mazināt un ierobežot ne vienu vien kanālu, caur kuru “dižā” kultūra un izklaide pārņēma Latviju, un tikai pagājušajā gadā pilnīgi atbrīvojāmies no krievu valodas izglītības sistēmas. Un tomēr arvien ieskanas balsis par “dižo” kultūru.
Nav jau pamata visu noniecināt vai noraidīt, bet kritisko prātu nepamet pamatoti jautājumi. Piemēram, varbūt krievu literatūrā Aleksandrs Puškins vai Ļevs Tolstojs ir pietiekami unikāli, bet vai viņus jāpopularizē uz mūsu Raiņa vai brāļu Kaudzīšu rēķina?
Ja runājam tik daudz par šiem dižajiem cilvēkiem, kāpēc kaut kur pazūd vācietis Gēte vai francūzis Viktors Igo? Tā vien liekas, ka runas par kādu dižu, svešu kultūru aizsedz skatu ne tikai uz mūsu kultūras dižajiem, bet kaut kā samazina redzējumu uz pasauli plašāk.
Šādi pamatoti jautājumi mani pārliecināja, ka Rīgā nav pamata būt Puškina vai Turgeņeva ielām, jo mums nav bijušas Šekspīra vai Viktora Igo ielas. Turklāt tagad ir ielas Emīlijas Benjamiņas un Vilhelma Purvīša vārdā. Un, ja godīgi, es arī nezinu, vai mani pārliecina apgalvojumi, ka Rīgā ir nepieciešams krievu valodas teātris, it īpaši pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā.
Tādas man, kultūras ne-ekspertam, pārdomas par kultūru un kādu kultūru pretenziju uz diženumu mūsu zemē un kultūrtelpā. Tas, protams, ir tikai viedoklis, bet arī tādam ir tiesības pastāvēt.
