Atbildīgie dienesti jau ziemā brīdināja, ka šogad pali vietām varētu būt lielāki nekā pēdējos gados. Biezā sniega sega, ledus kārta upēs un straujā atkušņa periodi radīja priekšnoteikumus augstam ūdens līmenim. Taču plūdi Latvijā sen vairs nav tikai dabas stihija. Tie ir arī sekas tam, kā pēdējā gadsimtā esam pārveidojuši upes un apkārtējo vidi.
Vairākās pašvaldībās šajā ziemā tika veidotas aizsargsistēmas un apzinātas riska teritorijas, aicinot iedzīvotājus savlaicīgi rīkoties. Tomēr ar tehniskiem risinājumiem vien nepietiek.
“Sabiedrībā joprojām valda uzskats, ka plūdi ir tikai lielo upju problēma. Taču arvien biežāk lokāli plūdi rodas pēc intensīvām lietusgāzēm, un tie var skart teritorijas, kur agrāk risks šķita minimāls,” skaidro Liene Barkāne, biedrības “Baltijas krasti” pārstāve.
Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra sākotnējais plūdu riska novērtējums 2025.–2030. gadam rāda, ka pieaug gan spēcīgu nokrišņu izraisīto plūdu risks, gan teritoriju skaits, kas tiem pakļautas. Jauns plūdu riska statuss piešķirts vēl 15 teritorijām Daugavas, Lielupes un Ventas baseinos.
Klimata pārmaiņas šo situāciju pastiprina — īsāki, bet daudz intensīvāki lietus periodi mijas ar ilgstošiem sausuma posmiem. Šādos apstākļos īpaši svarīga kļūst ūdens teritoriju spēja pielāgoties. Taču realitātē daudzas Latvijas upes joprojām ir iztaisnotas, padziļinātas vai vietām nosprostotas.
“Kad upe tiek iztaisnota, ūdens tajā plūst ātrāk un ar lielāku spēku. Tas nozīmē, ka vienā vietā tas uzkrājas, citā izskalo krastus, bet kopumā pieaug risks infrastruktūrai un īpašumiem,” norāda Barkāne.
Sekas izjūt gan pašvaldības, gan iedzīvotāji. Katrs applūdis ceļš nozīmē papildu izdevumus pašvaldībai, bet applūdis lauks — zaudējumus lauksaimniekiem. Tādējādi plūdi kļūst par arvien nozīmīgāku ekonomisko un sociālo risku.
Saskaņā ar pieejamajiem datiem plūdu riska teritorijās Latvijā dzīvo vairāk nekā 600 tūkstoši iedzīvotāju. Lielākā daļa — Daugavas baseinā, taču būtisks iedzīvotāju skaits dzīvo arī Lielupes, Ventas un Gaujas upju tuvumā.
Pēc LVĢMC datiem upju posmos, kas atrodas līdzenumos, piegulošajās plūdu riska teritorijās
visos upju baseinos kopā dzīvo 625 457 iedzīvotāji - aptuveni 76 tūkst. Ventas upes, aptuveni
118 tūkst. Lielupes, nepilni 400 tūkst. Daugavas un 33 tūkst. Gaujas upes baseina teritorijās.
Eiropas mērogā upes ir viena no visvairāk pārveidotajām ekosistēmām — tajās identificēts vairāk nekā miljons dažādu šķēršļu, kas ietekmē ūdens plūsmu un ekosistēmu stabilitāti. Latvijā vien šādu “mazo šķēršļu”, neskaitot hidroelektrostacijas, ir aptuveni 1500.
“Bieži vien tieši šie šķēršļi nosaka, kur ūdens uzkrāsies un kur tas izlauzīsies, radot plūdus,” uzsver Barkāne.
Situāciju var sarežģīt arī mazo hidroelektrostaciju kaskādes. Visā Latvijas teritorijā uz 82 upēm atrodas ap 140 mazo HES (dati no LVĢMC), no tiem gandrīz ceturtdaļa atrodas kaskādēs - vairāki mazie HES secīgi uz vienas upes. Visbiežāk šie HES savā starpā darbojas nesaskaņoti, kas palielina plūdu risku.
Pretstats regulētai upei ir brīvi plūstoša upe — ar līkumiem, palienēm un mitrājiem. Šādi dabiskie mehānismi palīdz uzņemt lieko ūdeni stipru lietusgāžu laikā un samazina plūdu risku apdzīvotās vietās.
“Daba pati piedāvā risinājumu, kas bieži vien ir lētāks un efektīvāks nekā tehniski risinājumi,” uzsver Barkāne.
Tomēr sabiedrībā joprojām dzīva ideja, ka “sakārtota upe” nozīmē taisnu, regulētu ūdensteci ar iztīrītiem krastiem. Klimata pārmaiņu laikmetā šāda pieeja var radīt pretēju efektu.
Tuvākajā laikā Latvijai būs jāizšķiras — vai turpināt maksāt par plūdu sekām, vai ieguldīt dabā balstītos risinājumos. Brīvi plūstošas upes šajā kontekstā nav tikai ainavas elements, bet gan būtiska infrastruktūra.
"Iespējams, tieši upju atbrīvošana būs viena no gudrākajām investīcijām, ko varam īstenot klimata pārmaiņu laikmetā", uzskata Liene Barkāne.
