Pilnīgi neitrālas vēstures tomēr nebūs, jo no personiskā interpretācijās neizbēgt. Tāpēc vēstures izpratnes daudzmaz sakārtošanai ir jāmēģina darīt vismaz tas, kas maksimāli vairo objektivitāti. Tas ir īpaši svarīgi, ja runa ir par vēstures notikumiem, kas kādu tautu gadu desmitiem vai pat simtiem ir plosījuši un pat noveduši pie nemieriem un kariem.
Viens no mūsu tautas vēstures izpratnes stūrakmeņiem pēdējā gadsimtā ir liels balts plankums viduslaiku un jauno laiku vēsturē ar virsrakstu «700 verdzības jeb spaidu gadi». Tos visbiežāk saista ar vācu, precīzāk, vācbaltu vai baltvācu (te vēsturniekiem ir dažādi iemesli variēt), klātbūtni mūsu zemē kopš aptuveni 12. gadsimta beigām un līdz pat viņu izceļošanai 1939.–1941. gadā, ko visbiežāk kļūdaini dēvē par repatriāciju.
Dažādu tautu savstarpējā mijiedarbība vienā zemē, arī pie mums, arvien ir aktuāls temats. Tāpēc pievēršanās “700 verdzības gadiem” var palīdzēt ko nedaudz pavētīt, sakārtot un pēc nepieciešamības – piefrizēt.
Baltvācieši
Vienkāršoti formulējot vairuma tautiešu izpratni par tā dēvētajiem 700 verdzības gadiem, runa ir par laiku, kad sākās Ziemeļcentrāleiropas tirgotāju un karavīru, pārsvarā lejasvācu valodā runājošu, ierašanās mūsu zemē, nostiprināšanās un “valdīšana” līdz pat neatkarīgas Latvijas izveidei.
Protams, ieradās dažādi laimes meklētāji no daudz plašāka areāla, taču nospiedošais vairākums pārstāvēja mūsdienu Vācijas ziemeļu daļu. Tāpēc līdz aptuveni 17. gadsimtam mūsu zemē pārvaldē un administrācijā dominēja lejasvācu valoda, kuru tad pakāpeniski nomainīja klasiskā vācu valoda, tomēr saglabājot vietēju Baltijas vācu valodas specifiku līdz pat Otrajam pasaules karam.
Tā saukto 700 verdzības gadu mīts izkristalizē svarīgus pamatjautājumus.
Vai visi baltvāci/vācbalti vienmēr ir bijuši latviešu ienaidnieki, kā to liek domāt šo 700 gadu verdzības izpratne? Atbilde pilnīgi noteikti ir – nē. Tiktāl nē, ka daudzi no 1939.–1941. gada izceļotājiem atstāja Latviju asarām acīs un atlikušo mūžu skuma pēc tās kā pēc zaudētas dzimtenes – jā, latviešu izveidotās Latvijas. Šīs ilgas pēc Latvijas ne vienam vien no viņiem bija ievērojams motivators, kāpēc viņi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas mums nesavtīgi palīdzēja. Tie bija ļoti plaša loka ļaudis, no kuriem daudzi bija baronu pēcteči... Jā, to pašu baronu, par kuriem jau neko labu nevar pateikt.
Vai visi viņi bija labi? Protams, nē, jo cilvēki ir dažādi. Tomēr godprātīgi jāatzīst, ka atsevišķie vai konkrētu laika posmu briesmu stāsti nav attiecināmi uz visu laiku starp 13. gadsimtu un 20. gadsimtu un visiem baltvāciešiem, kuru starpā bija gan baroni un citi augstmaņi, gan tirgotāji un pat strādnieki – tā sauktie mazvācieši. Vēl vairāk – bija ne viens vien baltvācietis, kuram mēs, latvieši, esam pamatotu pateicību parādā par viņu ieguldījumu. Vai vismaz mums vajadzētu būt pateicīgiem.
Piemēram, vācietis Ernsts Gliks ieradās mūsu zemē jauns un dedzīgs un latviski iztulkoja Bībeli, kas līdz pat nesenam laikam bija viens no mūsu tautas kopējo apziņu veidojošajiem balstiem. Tikai īsai uzskaitei: baltvācieši sāka mūsu, latviešu, folkloras apzināšanu un lika pamatus latviešu skološanai un avīžniecībai, atveda uz mūsu zemi rūpniecību, padarot Latviju par vienu no visattīstītākajiem reģioniem impērijā pirms Pirmā pasaules kara. Un šie nav maznozīmīgi pienesumi, tie veidoja mūs par tautu, kas 1918. gadā spēja pasludināt savu valsti.
Kā vērtēt baltvāciešus mūsu vēsturē?
Vislabāk ir būt vēsturiski godprātīgiem – izprast laikmetu, kurā konkrētais cilvēks darbojās, un uz šī pamata spriest, vai viņš ir savā laikmetā dzīvojis pēc Dieva un cilvēku likumiem.
Un nekādā gadījumā nespriest tikai pēc tautības vai klišejām.
Kā “700 verdzības gadi” ietekmē latviešus?
Lai cik dīvaini tas būtu, šis mīts par 700 verdzības gadiem kropļo ne tikai izpratni par baltvāciešiem – tas negatīvi ietekmē arī mūsu, latviešu, pašizpratni.
Saskaņā ar šo mītu pirms kristianizācijas pastāvēja vienota valsts – Senlatvija –, kuru sagrāva ienākošais vācu elements. Tomēr tā nebija. Lai gan var minēt, ka lietotās valodas dēļ bija nojaušama kaut kāda radniecība starp dažādām protolatviešu grupām, šīs grupas bija gaužām sadrumstalotas un savstarpēji pretnieciskas. Citiem vārdiem, nebija vienojošā lieluma, kas dažādās maztautas veidotu par vienu tautu.
Var sacīt, Senlatvija ir vēl lielāks mīts nekā 700 verdzības gadi.
Vēl vairāk – latvieši kā tauta veidojās, lielā mērā pārņemot izpratni par tautas vienotību tieši no baltvāciešiem, turklāt samērā vēlu. Viedokļi svārstās starp nedaudz senākiem – sākot no Bībeles tulkojuma – un jaunākiem – pat tikai ar Latvijas izveidi. Tomēr visi tie norisinās, kad pie mums jau gadsimtiem dzīvoja skaitliski neliela, bet varas ziņā ietekmīga baltvācu valdošā kārta.
Jāsaprot arī, ka vācu elements un ar to ienākušās zināšanas un prasmes veidoja un vienoja mūsu senčus, vēl netapušus par latviešiem, un kā drošs mūris sargāja no tā, par ko šodien ir izvērtusies mūsu austrumu kaimiņa kultivētā “krievu pasaule”.
Kad zem tilta aiztecējis pārāk daudz ūdeņu
Reiz sarunājos ar kādu īru par britiem un viņu gadsimtu gaitā nodarīto. Pretēji daudzu latviešu priekšstatam, britu jūgs īriem nereti bija vēl krietni smagāks par baltvāciem piedēvēto. Drauga atbilde bija: “Zem tilta aizplūdis pārāk daudz ūdens.” Šādu atbildi varētu skaidrot ar paviršību vai vēstures noniecināšanu, tomēr rosinu paskatīties uz vēsturi ar sapratni un gatavību dialogam, arī mums.
Galvenais, kas jāatceras, runājot par baltvāciešiem un viņu vietu mūsu vēsturē, ir fakts, ka pirms viņu ienākšanas latviešu kā tautas nemaz nebija. Bija mūsu atsevišķo cilšu un prototautiņu pārlieku fragmentizētie un pretnieciskie senči, kurus kristianizācija saliedēja vienā kopumā un dažādu Latvijas novadu pārstāvji sevi apzinājās kā latviešus. Citiem vārdiem, ja pirms 13. gadsimta latviešu nebija, tad baltvācu klātbūtnē izveidojās latviešu nācija.
Turklāt ir svarīgi saskatīt ne tikai klišejisko un nereti pārspīlēto ļaunumu, kādu tiražē 700 verdzības gadu mīts, bet ņemt vērā to, kas gadsimtu gaitā ir tapis. Tas nav maz – neesošas Senlatvijas vietā tapa 1918. gadā pasludinātā Latvija. Tiklīdz paskatāmies pāri šī mīta rāmjiem, pamanīsim šo to koriģējamu.
Piemēram, latviešu nokalpināšana smagajos laukos darbos. Jā, fizisks darbs laukos arvien ir smags un prasīgs, turklāt ne tikai latviešiem. Šis mīts neizbēgami sakņojas laikmetā, kad lauksaimniecība dominēja visur, taču latvieši nebija tikai laukstrādnieki. Pat dzimtbūšana, kas vairākus gadsimtus skāra vairumu latviešu, ne vienmēr izpaudās kā nospiedoša un nepanesama verdzība. Un ir vēl daudz, ko mums, kamēr esam “700 verdzības gadu” mīta gūstā, vajadzētu pārvērtēt un pārskatīt – ja vien izkļūstam no šīm idejiskajām važām.
Protams, ar šīm dažām pārdomām nepretendēju uz mūsu vēstures neskaidrības izsmelšanu. Pat ne tikai ar reiz mūsu zemē dzīvojušu grupu, kura gadsimtu gaitā ir veidojusi tik lielu mūsu kultūrtelpas procentu. Domājot par viņiem, varbūt ir vērts ņemt vērā ne tikai zem tik daudziem tiltiem aiztecējušos vēsturiskos ūdeņus, bet sākt ar vēsturisko faktu godprātīgu izpratni. Lai tieši tā nosaka mūsu redzējumu.
Noslēgumā kāds vērojums.
Pēdējās desmitgadēs baltvāciešu tematu mūsu vēsturē labprāt ir mēģinājuši cilāt kādi, kuri vēlētos būt pielīdzināmi viņiem, – pēdējās okupācijas laikā šeit iebraukušie.
Manuprāt, vairāku iemeslu dēļ viņi nekvalificējas tam. Ne viņu pienesums mūsu valstij, nedz arī daudzu no viņiem šobrīd tik izteiktā velme padarīt Latviju par kādu kriev-Latviju nedod pamatu šādai vēstures paralēlei. Turklāt – arī to ūdeņu zem tilta nemaz tik daudz nav aiztecējis, jo vēsturisks mīts par 700 verdzības gadiem ir viena lieta, bet vēsturiski fakti par pēdējās okupācijas vajāšanām mūsu tautai un citu ļaundarību – kaut kas gaužām cits.
