Kulbergs vēsta, ka vēlētos valdību izveidot iespējami ātrāk. Pazīstot viņu, tas tā varētu arī notikt, bet premjers labi saprot, ka jebkura steiga šim valstiski svarīgajam uzdevumam lieka. Toties Valsts prezidents pasteidzies ar cerību, ka valdību izveidos līdz valsts svētkiem, iespējams, ar to domājot 18. novembri – Latvijas Republikas Proklamēšanas dienu.
Izskatās pēc kaut kādas senilas manieres – censties notikumus salāgot ar valsts svētku datumu. Bet, ja pēc tāda skaistuma tiecamies, tad itin saviļņojoša diena varētu būt arī 11. novembris – Lāčplēša diena. Laiks rādīs, un kā būs, tā būs labi.
Kas jāpatur prātā?
Zinām, zinām, ka politikā draugu nav, tikai intereses. Pēc tādas atskārsmes netīksmē jānoskurinās: kur tad paliek domu biedrība, pleca sajūta, ticība, uzticība? Galu galā – kur paliek valsts, tēvzemes mīlestība? Kur gods, cieņa, goda prāts? Par vēlēšanu dienu še dalījos priekā, kā var satikties ar gluži svešiem ļaudīm, iepazīties un kļūt par savējiem, pat draugiem. Kas vienoja? Tas pats labo svēto jēdzienu uzskaitījums.
Un tad Valsts prezidents uz pili aicina visus politiskos spēkus, kas iekļuvuši 15. Saeimā. Katrs ar savu deputātu mandātu skaitu: “Apvienotais saraksts” – 41, “Latvija pirmajā vietā” – 17, “Suverēnā vara”/”Jaunlatvieši” – 15, Nacionālā apvienība – 10, “Progresīvie” – 10, “Jaunā Vienotība” – 7. Lai neiespaidotos no ekspertiem, politologiem, līdz viņu skatījumiem mēģināšu paust tikai savējo viedokli.
Aritmētika ļoti vienkārša: lai valdība spētu pilnvērtīgi darboties, tai vajadzīgs vairākums jeb 50 + 1 balss. Ir vēsturiski piemēri, kad darbojusies arī mazākuma valdība, bet šoreiz tas nedraud. “Apvienotajam sarakstam” ar 41 vietu Saeimā vairākuma izveidei pietiek ar 10 papildu vietām. Negribas balstīties tikai uz matemātiku, tā sakot, likumam ir arī tā gars. Ja “Apvienotā saraksta” 41 mandātam pieskaitu 10 no Nacionālās apvienības, vairākums nodrošināts.
Kāpēc tāds piedāvājums? Jo tā redzama kā vistuvākā “Apvienotā saraksta” sabiedrotā – gan ideoloģijas, gan vērtību piedāvājumā. Te prasās piemetināt divas lietas, pirmkārt, ka pārāk nevajadzētu balstīties uz ātrumā sarunāto šīs, vēl spēkā esošās, koalīcijas laikā, otrkārt, visiem vajadzētu prasties – ierādīt sev pašiem savu vietu. Bet tā laikam nebūs: politiskā nekultūra izslēdz politisko kultūru.
Ja respektējam vēlētāja gribu
Ja to respektējam. Bet ne katrs to spēj. Jautāju sev, par ko īsti cilvēki balsoja vairāk? Par “Apvienoto sarakstu” vai pret “Jauno Vienotību”? Pirmsvēlēšanu gaisotne, komentāru kopējais gars – nepieņēma “Jaunās Vienotības” palikšanu varā. Vēl vairāk, man iegadījās uztvert nomācošu, stingru, arī dusmīgu pretim stāvēšanu tai. Ja godīgi – nav bijis par ko? Pēc gaišās un cerīgās vēlēšanu dienas kā uz karstām pēdām kukšu kukšiem atlēkšoja ierastā politiskā greizsirdība, pretenzijas, ambīcijas un nekaunība arī.
Jāsāk ar nekaunību. Ja kritika nāk no pašas “Jaunās Vienotības” puses, tad tai vajadzēja beidzot saprast, ka labi nav, vēl trakāk – ir pagalam slikti! Neviļus atmiņā atausa Āboltiņas ūjināšana, Normunda Orleāna trauksmes zvans par aplokšņu algām, miglainā Kadžuļa, Kampara lieta… Nupat asu kritiku savai partijai veltījis bijušais premjers Kariņš, jo situāciju, kas izgaismo tās sagrāvi vēlēšanās, partijas vadība pasniedz teju kā gaišu panākumu, teju uzvaru vēlēšanās, pat pieprasot konkrētas ministres (Bražes) krēslu!
Ko eksperti? Politoloģe Lelde Metla-Rozentāle skaidro: ”Lai arī “Apvienotā saraksta” pārsvars, iegūstot 41 mandātu Saeimā, ir pārliecinošs, potenciālie koalīcijas partneri – Nacionālā apvienība un “Jaunā Vienotība” – neizrāda “dziļu reveransu” tā priekšā. Sarunu vešanas process nerādās, ka būs gluds. Sāksies tirgošanās un savu vēlmju iezīmēšana…”
Te netīkami pavīd tā sauktā morālā un amorālā lieta. Šķiet, ka visdusmīgākie varētu būt tie vēlētāji, kas jutīsies pievilti, pat nodoti no “Apvienotā saraksta” un arī Nacionālās apvienības puses. Jau vēlēšanu naktī Edgars Tavars, acis pa labi, pa kreisi šaudīdams, vēstīja par iešanu kopā ar “Jauno Vienotību”. Kas viņu pilnvaroja tik dedzīgi raportēt? Atbilde vienkārša – intereses un mums nezināms aprēķins. Dzīvosim – redzēsim.
