"Mācu bērniem atcerēties aizgājušos un glabāt viņus savās sirdīs." Ļaudis par Svecīšu vakara tradīciju

Vladimirs, pensionārs

Svecīšu vakarus apmeklēju. Visi mani tuvinieki ir apglabāti Suntažu kapos – tur atdusas mamma, tante un citi piederīgie. Uz tiem eju, jo arī citi iet, un tā ir iespēja pieminēt aizgājējus. Apmeklēju arī kapu svētkus. Svecīšu vakarā sakopju kapavietas, aizdedzinu sveces. Šādi pasākumi ir vajadzīgi, lai atcerētos mirušos. Kā automašīnām reizi gadā ir tehniskā apskate, tā arī mums ir šie piemiņas pasākumi.

Sandra, apdrošināšanas speciāliste, dzīvo Rīgā

Svecīšu vakarus apmeklēju regulāri. Mani tuvinieki ir apglabāti Mārupē un Ogrē. Tas ir tik skaisti, kad kapos pie katras kapavietas deg vairākas sveces un viss novakars ir gaišs! Man šie vakari rada ļoti labu sajūtu. Pirms tam sakopju kapavietas, nopērku ziedus, sveces un vainagus. Uz kapiem parasti dodos viena, tas nav kopīgs dzimtas pasākums. Savus tuviniekus pieminu bieži, arī mājās, un jūtu, ka viņi joprojām ir man līdzās. Mirušo piemiņas diena – tā ir sena tradīcija arī Lietuvā. Manuprāt, jaunieši ir jāaicina līdzi uz kapiem, jāiesaista to sakopšanā, lai tradīcija turpinātos. Es ticu, ka tā neizzudīs – kamēr šeit dzīvos cilvēki, tikmēr būs arī šie piemiņas vakari.

Kristīne, pirmsskolas skolotāja, dzīvo Suntažos

Svecīšu vakaru apmeklēju Ogres kapos. Mani uzaudzināja un par mani rūpējās vecmāmiņa. Ar viņu kopš mazotnes kopā gājām kopt kapus. Tagad viņa pati tur atdusas, un es šo tradīciju turpinu ar savām meitām. Kopā aizdedzam svecītes, noliekam ziedus, parunājamies, pastāstām, kas mūsu dzīvē noticis. Tā mācu bērniem atcerēties aizgājušos un glabāt viņus savās sirdīs. Uz kapiem braucu ne tikai Svecīšu vakarā un kapu svētkos, bet gandrīz katru nedēļu, ziemā gan retāk. Jūtu, ka man tas ir vajadzīgs. Varbūt jaunajai paaudzei laika ir mazāk, bet uzskatu – ja tas ir svarīgi, laiku vienmēr var atrast.

Alvis, velomehāniķis, dzīvo Rīgā

Svecīšu vakarus neapmeklēju, arī uz kapiem braucu reti. Ikšķiles kapos atdusas mamma, Ogres kapos – tēvs. Mammu zaudēju, kad man bija 20 gadu. Mēs nedzīvojām kopā, un daudz kas palika neizrunāts. Reizēm, kad kļūst grūti ap sirdi, aizbraucu pie viņas kapa, aizdedzu svecīti. Bet tikpat labi varu to izdarīt mājās. Arī pie tēva kapa iegriežos reti. Pēdējoreiz aizbraucu bez svecītēm, toties ar alu. Tēvam garšoja alus, un man arī garšo, tāpēc pie viņa kapa izdzēru vienu alu. Man šķiet, ka kapus vairāk apmeklē vecāki cilvēki. Jaunie ir aizbraukuši vai aizņemti ar citām lietām. Diemžēl reizēm par cilvēkiem atceramies tikai tad, kad viņu vairs nav.