Allažmuižā noslēgušies konservācijas darbi kultūrvēsturiskajā piemineklī “Zviedru baznīca ar viduslaiku kapsētu”, ko vietējie iedzīvotāji mēdz dēvēt arī par magazīnu. Vairāk nekā 50 000 eiro vērtībā veiktie darbi ļāvuši nostiprināt vēsturiskās mūra konstrukcijas un pasargāt tās no turpmākas bojāšanās.
Konservācijas darbi norisinājās no 2026. gada 14. maija līdz 21. augustam. To laikā nostiprināti ēkas pamati un izbūvēta atbalsta siena, pārmūrēti un pastiprināti ēkas stūri, kā arī logu un durvju ailes. Konstrukciju stabilitātes uzlabošanai izbūvēta tērauda savilču sistēma, savukārt mūra sienas un zelmiņus no nelabvēlīgu laikapstākļu ietekmes turpmāk pasargās jaunas jumta konstrukcijas ar māla dakstiņu segumu.
Darbu laikā sakārtota arī pieminekļa apkārtne, izzāģējot krūmus un pašizsējas kokus, kuru saknes un radītais mitrums ilgtermiņā apdraudēja vēsturiskos mūrus. Būvdarbus veica SIA “A6”, un to līgumcena bija 50 814,02 eiro bez pievienotās vērtības nodokļa. Projektēšanu un autoruzraudzību nodrošināja SIA “ARHITEKTONISKĀS IZPĒTES GRUPA”, bet būvuzraudzību veica SIA “AIKE COM”.
Vai tā tiešām bijusi baznīca?
Lai gan piemineklis pazīstams ar nosaukumu “Zviedru baznīca”, pētnieku secinājumi liecina, ka mūsdienās redzamā ēka, visticamāk, nav senā baznīca. Tās vēsture ir saistīta ar Allažu muižas saimniecību, bet nosaukums, iespējams, radies vietas senās vēstures un vietējo nostāstu ietekmē.
Teritorijā agrāk atradusies viduslaiku kapsēta, bet 17. gadsimtā šeit bijusi arī koka baznīca, ko 1692. gadā savā zīmējumā attēlojis I. Ā. Ulrihs. Šī vēsturiskā saikne, iespējams, veicinājusi priekšstatu, ka līdz mūsdienām saglabājusies mūra ēka ir tā pati senā baznīca.
Tomēr arhitektūras izpēte liecina, ka pašreizējā ēka, visticamāk, celta 19. gadsimta ceturtajā ceturksnī kā Allažu muižas magazīnas klēts. Tā veidota neogotikas stilā, un tās arhitektūrā izmantoti regulāras formas šūnakmens bloki, kas izceļ ēkas stūrus un nišas. Neapmestajās fasādēs redzama arī akmens dabiskā faktūra un krāsa.
Ēkas nosaukumu varētu būt veicinājis arī tās neparastais izskats. Neogotiskās formas, smailloka arkas un krusts zelminī rada asociācijas ar baznīcu, tomēr šīs pazīmes pašas par sevi nepierāda, ka ēka izmantota reliģiskiem mērķiem.
Arhitekts Ilmārs Dirveiks savā izpētē norādījis, ka ēkai nav baznīcām raksturīgā plānojuma un citu būtisku sakrālas celtnes pazīmju. Divstāvu ēkā saglabājušās pārseguma siju vietas, nelielas logailas un vēdināšanas lūkas, kas vairāk atbilst saimniecības ēkas funkcijai. Arī krusts zelminī nav nepārprotams pierādījums sakrālajai funkcijai, jo vēsturiski krusta zīmes izmantotas arī kā aizsardzības simboli saimniecības ēkās.
Ēkas vēsture
Magazīnas 19. gadsimtā bija nozīmīga lauku saimnieciskās dzīves sastāvdaļa. Tajās glabāja labības rezerves, ko zemnieki varēja izmantot sliktas ražas vai citu grūtību gadījumā. Pēc ražas novākšanas bija jānodod noteikts labības daudzums, bet nepieciešamības gadījumā graudus sēklai vai ģimenes uzturam varēja aizņemties, vēlāk tos atdodot ar procentiem. Šāda sistēma kalpoja kā drošības rezerve, lai neparedzētu grūtību laikā zemnieki nezaudētu saimniecības un nepaliktu bez iztikas.
Arī 20. gadsimtā ēka turpināja kalpot saimnieciskām vajadzībām. Pēc agrārās reformas 1920. gadu sākumā Allažmuižas magazīnas klēts tika piešķirta jaunsaimniecībai. 1923. gadā tai izbūvēja jaunu jumtu, ierīkoja uzbrauktuvi lopbarības nogādāšanai augšstāvā, bet apakšstāvā izveidoja lopu kūti.
Laika gaitā ēkas stāvoklis pasliktinājās. 1983. gadā tai piešķīra vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļa statusu. Tā laika apsekojumā norādīts, ka no tā dēvētās Zviedru baznīcas bija palikušas tikai kailas sienas bez jumta, bet ēkas iekšpuse un apkārtne bija aizaugusi.
Lai gan pētnieku secinājumi apšauba priekšstatu par mūra ēku kā seno baznīcu, nostāsts par Zviedru baznīcu joprojām ir daļa no Allažmuižas vēstures. Pēc šovasar veiktajiem konservācijas darbiem vēsturiskās konstrukcijas ir nostiprinātas un aizsargātas pret laikapstākļu ietekmi, nodrošinot labākus apstākļus šī kultūrvēsturiskā pieminekļa saglabāšanai nākamajām paaudzēm.