Tomēr ko praksē nozīmē šie 7,1 %? Tas nozīmē, ka Latvijā ir aptuveni 66 tūkstoši cilvēku, kuri vēlētos strādāt, bet pašlaik darbu nav atraduši. Situācijas ir dažādas, bet rodas jautājums: ja arī darba devēji regulāri norāda, ka darbiniekus atrast ir grūti, kāpēc tik daudzi tūkstoši cilvēku ir bez darba?
Viena no atbildēm ir situācijas ģeogrāfiskās atšķirības. Latvijā ilgstoši pastāv būtisks kontrasts darba tirgus situācijā starp Rīgu un attālākiem reģioniem. Rīgā bezdarba gandrīz nav (reģistrētais bezdarbs aprīļa beigās bija vien 3,6 %), savukārt, piemēram, Latgalē reģistrētais bezdarbs sasniedza 9,7 % (tātad faktiskas bezdarbs – vēl augstāks).
Reģionālās mobilitātes programmas dod iespēju tiem, kuri ir gatavi pārmaiņām, meklēt darbu ārpus sava novada robežām. Tomēr nereti šķiet, ka cilvēkiem ir vieglāk pieņemt lēmumu doties strādāt uz ārzemēm nekā braukt uz darbu kaimiņu pilsētā. Savukārt tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ paliek piesaistīti savai dzīvesvietai, darba atrašana var būt daudz sarežģītāka un ieilgt.
Vienlaikus saglabājas arī citas strukturālas problēmas darba tirgū. Darbaspēka trūkums joprojām ir izteikts veselības aprūpē, informācijas tehnoloģijās, inženierzinātnēs un atsevišķās citās nozarēs. Tas nozīmē, ka zems bezdarba līmenis pats par sevi vēl nenozīmē pilnībā sabalansētu darba tirgu. Latvijā joprojām pastāv būtiska neatbilstība starp darba meklētāju prasmēm un uzņēmumu vajadzībām.
Tiesa, ir pieejamas dažādas apmācību programmas: gan Nodarbinātības valsts aģentūras organizētās, gan citas, kurās cilvēki iesaistās pēc savas iniciatīvas. Šķiet, tāda mācīšanās visa mūža garumā pati par sevi kļūst par prasmi, kas jāattīsta. Šobrīd gan bieži vien tieši darba devējam ir jāsper pirmais solis, nodrošinot jauno darbinieku apmācību darba vietā un uzņemoties ar to saistītās izmaksas.
Raugoties uz darba tirgus turpmāko attīstību šajā gadā, neskatoties uz labajiem statistikas rādītājiem, piesardzība saglabājas. Vairākās eksportējošajās nozarēs uzņēmumi saskaras ar vāju ārējo pieprasījumu un ģeopolitisko nenoteiktību. Tas mazina gatavību paplašināt darbaspēku un veidot jaunas darbvietas.
Tomēr ir arī pārmaiņas, kas veicina nodarbinātību, piemēram, no šī gada aprīļa spēkā stājušās izmaiņas Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumā, kas palielina iespējas bezdarbniekiem, nezaudējot savu statusu, īslaicīgi strādāt – tas veicina viņu elastību darba tirgū un sniedz papildus iespējas vienlaikus gan gūt ienākumus, gan iegūt jaunas prasmes, kas var palīdzēt turpmākos darba meklējumos.
