Piemēram, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta izdotā zinātniskā monogrāfija “Sabiedrības saliedētības vektori: rīcībpolitikas rekomendācijas”. Savā replikā atturēšos pārstāstīt vai komentēt autoru kolektīva rekomendācijas. Aplūkošu vairāku, manuprāt, interesantu socioloģisko aptauju rezultātus.
Latvijas publikai zināmā bezspēcībā (tiesa, vieniem līksmojot, citiem dusmojoties) vērojot jaunāko pašmāju politisko krīzi, īsti laikā ir aptauja par to, kādas politiskās aktivitātes cilvēki uzskata par puslīdz efektīvām un kādās paši ņēmuši dalību pēdējo 12 mēnešu laikā (101. lpp.). Svarīgā nianse ir atšķirība starp to, ko ļaudis principā uzskata par jēdzīgu politikas ietekmēšanas formu, un to, uz ko viņi paši saņemas. Piemēram, ja dalību politiskajā partijā par efektīvu instrumentu atzīst 31,7 procenti aptaujāto, tad paši darboties partijā ir gatavs tikai 1,1 procents. Darbošanās sabiedriskās organizācijās – attiecīgi 23,5 un 8,4 procenti. Dalība publiskās demonstrācijās – 23,1 un 5,2 procenti. Respektīvi, nav gluži tā, ka ļaudis Latvijā ir pārliecināti, ka viņi politiku nevar ietekmēt, tomēr pat tās ietekmēšanas formas, kuras viņi atzīst par salīdzinoši noderīgām, viņi neizmanto. Savdabīgi. Aptaujā ir arī divi citi interesanti secinājumi. Noteiktu produktu boikotēšanu īstenojuši procentuāli vairāk aptaujāto nekā to, kuri šādu boikotēšanu uzskata par politiku ietekmējošu (attiecīgi 12,6 un 9,6 procenti). Acīmredzot, dažkārt mēs esam gatavi darīt to, ko, kā saka, sirds prasa, pat ja īsti neticam, ka tas ko ietekmēs. Tāpat zīmīgi, ka 6,7 procenti uzskata, ka politiku var ietekmēt “vardarbīgas protesta aktivitātes” (tādās piedalījuši gan tikai 0,6 procenti). Var, protams, teikt, ka 6,7 procenti nav daudz, tomēr tikpat labi var secināt, ka gandrīz katru desmito dzīve ir novedusi tiktāl, ka viņš ir gatavs savas intereses aizstāvēt ar spēku.
Runājot par situāciju “glāze ir līdz pusei pilna vai līdz pusei tukša”, interesanta ir aptauja par to, kādas valstis cilvēki Latvijā uzskata par uzticamām/neuzticamām (122. lpp.). Manu uzmanību saistīja aptaujas atšifrējums, vadoties no respondentu deklarētās nacionālās piederības. Tātad Krieviju par uzticamu atzīst 26,1 procents aptaujāto krievu, par neuzticamu – 44,6 procenti. No vienas puses, rezultāts ir labāks, nekā es personīgi gaidīju, jo gandrīz 45 procenti krievu Latvijā tātad Krievijai neuzticas. No otras puses, 26 procenti (kuri uzticas) arī nav maz, tie nav 10–15 procenti. To der paturēt prātā.
Visbeidzot aptauja par to, kādi aspekti visvairāk nāk par labu Latvijas drošībai (124. lpp.). Prognozējami, ka vairākums min dalību NATO un ES (attiecīgi 83,3 un 82,1 procents), tomēr traģiskomiski, ka vēl lielāka piekrišana – 95,5 procenti – ir atbildes variantam “saliedēta sabiedrība”. Viss pareizi: jo saliedētāka sabiedrība, jo tā noturīgāka pret agresijas draudiem vai jau reālu agresiju. Mans dzēlīgais retoriskais jautājums ir: ja mēs apzināmies saliedētības svarīgumu, kāpēc mēs tik dūšīgi šo saliedētību graujam, vainojot atšķirīga viedokļa paudējus visos iespējamos grēkos? Tāpat intriģējoši, ka 47,7 procenti par Latvijas drošības garantiju min “labas attiecības ar Krieviju”. Pati doma nav slikta, jo galu galā naids nekad nenāk par labu, tomēr neatbildēts paliek jautājums, ko mēs saprotam ar “labām attiecībām”. Kādu cenu mēs par šādām labām attiecībām esam gatavi maksāt? Man ir aizdomas, ka vismaz daļa no šiem gandrīz 48 procentiem to nav kārtīgi pārdomājuši.
Rezumējot: mēs it kā zinām, kā ir pareizi, bet paši savai zināšanai nesekojam. Šī neatbilstība rada pēdējo retorisko jautājumu: vai mēs tiešām skaidri saprotam, ko mēs gribam?
