Man šķiet būtiski pieminēt vēl kādu citu notikumu. 29. augustā Islandē notiks referendums par to, vai atsākt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Nevis par vai pret iestāšanos, bet par vai pret sarunu atsākšanu pēc tam, kad šis process apsīka 2013. gadā.
Vidējai un vecākajai lasītāju paaudzei droši vien ir pozitīva attieksme pret Islandi, atceroties to, ka šī valsts bija pirmā, kura atzina Latvijas neatkarību 1991. gadā. Savukārt diskusijas referenduma priekšvakarā ir pamācošas, pat ja šo Islandes teicamo tēlu nedaudz pabojā. Piemēram, netrūst dezinformācijas par to, ko sliktu dalība Eiropas Savienībā Islandei atnesīs (piemēram, būšot jādien kaut kādā Eiropas armijā).
Varētu šķist, ka valstī, kuras iedzīvotāju skaits nepārsniedz 400 tūkstošus, viltus ziņām nav kur atsperties, jo tik mazā sabiedrībā, kā saka, ikviens var ātri noskaidrot patiesību. Izrādās, cilvēki ir tik kūtri, ka nevēlas uzzināt būtisku informāciju, pat ja tas ir viegli.
Otrs interesantais aspekts ir ekonomisko un drošības interešu sadursme. Varētu likties, ka apstākļos, kad, no vienas puses, Krievija kļūst arvien agresīvāka, tostarp arī Ziemeļeiropas reģionā, un, no otras puses, ASV garantijas Eiropas drošībai arvien neskaidrākas, Islandei būtu loģiski vismaz nopietni pārdomāt pievienošanos Eiropas Savienībai. Realitātē sarunu atsākšanu atbalsta trausls vairākums (52–53%). Lieta tā, ka islandiešu vairākumam ir diezgan alerģiska reakcija pret Eiropas Savienības politiku nozvejas un zivju resursu jautājumos. Bažas par ietekmi uz zvejniecību var izrādīties svarīgākas par drošības jautājumiem.
Situācijas košumu paspilgtina tas, ka islandieši jau dzīvē saskaras ar to, ko nozīmē amerikāņu uzmanības fokusa maiņa – NATO (faktiski amerikāņu) bāze Keflavīkā ir, tā teikt, pustukša, jo amerikāņi koncentrē spēkus Vidusjūrā karam ar Irānu. Ņemot vērā to, ka islandieši kā nācija nav vieglprātīgāka vai dumjāka par citām, šis domāšanas modelis patiesībā attiecas arī uz citām Eiropas valstīm, Latviju ieskaitot. Negrasos teikt, kurš prioritāšu izkārtojums (drošība vai peļņa) ir pareizāks, vienkārši ir jārēķinās ar to, ka vienprātības nav.
Ja islandieši vēl tikai lems par to, vai atsākt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā, ir valstis, kuras šādu lēmumu ir jau pieņēmušas, un te man nav labu ziņu. Albānijai, Serbijai, Bosnijai un Hercogovinai ir nepārprotami jāpaskaidro, ka nekāda uzņemšana Eiropas Savienībā tām nespīd, ne tkai abu pēdējo koķetēšanas ar Kremli kontekstā, bet arī tādēļ, ka šīs valstis nespēj vai nevēlas tikt galā ar nelegālās imigrācijas plūsmām un organizētās noziedzības problēmu. Vienkāršoti izsakoties, Eiropas Savienībai jau pietiek problēmu gan ar imigrantiem, gan bandītu tīklojumiem, lai tā varētu atļauties šīs problēmas padziļināt.
Kādēļ par šo tēmu runāt augustā? Jā, augustā politiskā dzīve Briselē pamirst, tomēr septembrī t.s. atvaļinājumu laiks beigsies. Starp kandidātvalstīm ir arī Moldova un Ukraina, kuru ceļš uz Eiropas Savienību eiropiešiem skaitās prioritāte, bet tas arī nozīmē, ka abām valstīm stērbelēs ieķeras arī Balkāni. Šī ir reize, kad pieklājībai nevajadzētu būt pārspīlētai, – ja runājam ar Ukrainu un Moldovu, tad nevar taču nerunāt ar…
Nē, var. Rudenī atsākoties diskusijām par Eiropas Savienības paplašināšanos, ir skaidri jāpasaka: kamēr kandidātvalstis Balkānos nesavedīs kārtībā savas robežas un drošības sistēmu, uz tām paplašināšanās neattiecas.
