Tam vajadzēja sniegt atbildi uz jautājumu, kas aktuāls arī Latvijā: kāpēc tik strauji pieaug bērniem un pusaudžiem piešķirto psihisko diagnožu skaits, īpaši depresijas, trauksmes, UDHT un autiskā spektra traucējumu? Vai mūsdienu jaunieši tiešām ir slimāki un trauslāki nekā iepriekšējās paaudzes, vai arī mēs saucam par psihisku slimību to, ko agrāk uzskatītu par normālām dzīves un pieaugšanas grūtībām?
Fonagi pārskatā sniegtās atbildes kā vienmēr izrādījušās kaut kur pa vidu.
Ciešanas ir īstas. 1993. gadā trauksmes vai depresijas kritērijiem atbilda sestā daļa 16–24 gadus vecu jauniešu, 2024. gadā – jau ceturtā daļa. Visaugstākie rādītāji ir jaunām sievietēm.
Tie, kas šodien nāk pēc palīdzības, cieš tikpat smagi kā tie, kas pēc palīdzības vērsās pirms desmit un divdesmit gadiem. Tā nav “vājāka” paaudze.
Taču ar UDHT un autismu notiek vēl kaut kas cits. Cik var spriest, jauniešu ar šiem traucējumiem nav kļuvis būtiski vairāk, bet pusaudžiem reģistrēto UDHT diagnožu kopš 2000. gada ir 15 reižu vairāk, autisma – 40! Dažās vecuma grupās diagnožu jau ir vairāk, nekā statistiski varētu būt šādu traucējumu. Katrs piektais pusaudzis skolā sevi pieskaita “neirodažādajiem” jeb tiem, kam ir kādas mentālās veselības grūtības.
Kāpēc tā notiek? Atbilde vismaz daļēji ir tā, ka diagnoze kļuvusi par atslēgu, kas atver visas durvis. Bez tās nevar dabūt atbalstu skolā, nav pielāgojumu, nav pabalstu. Tāpēc rindas pēc diagnozēm aug, un pieaug arī novērtējumi, kuru kvalitāti neviens īsti nepārbauda. Bet pēc diagnozes bieži neseko nekas jēgpilns.
Latvijā situācija ir līdzīga. Bez diagnozes bērns nevar saņemt atbalstu skolā, pielāgojumus, bezmaksas psihologu un cita veida palīdzību. Dažviet rindā pie bērnu psihiatra jāgaida pat vairākus mēnešus, un, kad diagnoze ir saņemta, seko daži standarta ieteikumi un aizvien biežāk arī psihotropo medikamentu recepte bērnam.
Fonagi min vairākus cēloņus šai problēmai. Nedrošība un neskaidra nākotne: nabadzība, mājokļa un darba problēmas, politiskā nestabilitāte. Nepārtraukta vērtēšana un salīdzināšana gan skolā, gan sociālajos tīklos. Mazāka piederības sajūta un vairāk vientulības.
Šī ir pirmā paaudze kopš Otrā pasaules kara, kas negaida, ka dzīvos labāk nekā viņu vecāki.
Filozofs Bjončhuls Hans šo sabiedrību aprakstīja jau pirms vairāk nekā 10 gadiem. Mēs esam uzbūvējuši pasauli, kas dažādās skalās un tabulās novērtē katru bērna kustību, emociju un sniegumu, un, kad viņi to vairs nespēj izturēt un sāk sev kaitēt, krīt panikā vai ieslēdzas savā istabā, mēs to diagnosticējam kā viņu psihes traucējumu.
Es piebilstu vēl vienu cēloni, kas pārskatā tieši nav izcelts, – pāraprūpi. Spēcīgi, noturīgi bērni neizaug nemitīgā pieaugušo uzraudzībā, kur katra grūtība tiek novērsta, pirms bērns pats ar to sastopas.
Fonagi galvenais priekšlikums ir palīdzību piešķirt pēc vajadzības, nevis tikai pēc diagnozes. Esmu to daudzkārt uzsvēris: skolai nevajadzētu prasīt diagnozi kā biļeti uz palīdzību. Skolā pedagogs vienmēr zinās labāk, kur sēdināt bērnu un kā viņam palīdzēt iemācīties lasīt vai rēķināt. Mums nevajadzētu atteikties no gaidām, ka skolā eksperti un autoritātes ir pedagogi, nevis psihiatriskās diagnozes. Bet šķiet, ka šobrīd psihiatrijas speciālistiem sāk dot visu to, ar ko agrāk nodarbojās un diezgan labi tika galā skolotāji, treneri, draugu vecāki un arī kaimiņi.
Katrā ziņā, tiem, kas saka “mūsu laikos tā nebija”, ir zināma taisnība. Šobrīd aug, šķiet, vēsturiski pirmā paaudze, kas ir mazāk cerīga un mazāk psihiski vesela nekā iepriekšējā. Fonagi pārskats ļauj secināt: šī problēma nav iedomāta, tā ir īsta. Un liela daļa no tās ir pašu pieaugušo radīta. Ciešanas ir īstas, bet ciešanas vēl nav slimība. Ja bērna reakciju uz slimu vidi saucam par viņa traucējumu, mēs ārstējam nepareizo pacientu.
