Tomēr kapusvētkus svin arī ļaudis, kas stāv tālu no kristīgās ticības. Skaidrojumu tam, kāds pamats svinēšanai kapos ir šiem ļaudīm, sniedz literatūrzinātniece Janīna Kursīte: “Pieminēt senčus, atcerēties viņu vārdus ir ārkārtīgi svarīgi. Ikdienas skriešanā un burzmā mēs par to nedomājam, taču vismaz reizi gadā apmeklēt dzimtās vietas, pasēdēt kopā ar radiem, bērnības un jaunības draugiem – svēta lieta.
Mēs esam tik izkaisīti – gan paši, gan pasaulē –, tāpēc šī pieminēšana ir kā dziedinoša meditācija. Nostājies pie savējiem, padomā, aprunājies un pēc tam padomā, kur tu skrien, kā vārdā un vai tas ir tā vērts.”
Gatavojoties kapusvētkiem, kapu kopiņas tiek sakoptas, tiek iedegtas sveces, atnesti ziedi, tā pieminot un godinot savus mīļos aizgājējus. Tā tas notiek jau vairākus gadsimtus, lai gan pirmās dokumentētās ziņas par kapusvētku svinēšanu Latvijā baznīcu grāmatās parādās vien 18. gadsimta beigās. Laicīgajā presē tie pirmo reizi pieminēti 1854. gadā “Latviešu Avīžu” rakstā par kapusvētkiem Nītaures draudzē 1. augustā. Ap to laiku kapusvētku tradīcija strauji izplatījās visā Vidzemē, un tam pamatā lielā mērā bija zemnieku garīgā atmoda, ko Vidzemē ienesa hernhūtieši ar Brāļu draudžu kustību.
Kurzemi un Zemgali kapusvētku tradīcija sasniedza tikai 20. gadsimta sākumā. To veicināja 1905. gada revolūcijas nežēlīgā apspiešana. Ļaudis kapos pieminēja savus nogalinātos tuviniekus un draugus, un dažviet tas izvērtās par savdabīgu legālu protesta demonstrāciju pret varas patvaļu, līdzīgi kā mēs padomju gados Mirušo piemiņas dienā likām svecītes pie Jāņa Čakstes, Zigfrīda Annas Meirovica un citu neatkarīgās Latvijas valstsvīru atdusas vietas.
Īpašu dzirksti kapusvētku svinēšanai 20. gadsimta sākumā iededza Vietalvas mācītājs un rakstnieks Andrievs Niedra. Viņš bija ne vien labs rakstnieks, bet arī izcils sprediķotājs. Mana māte, kas nāk no Vietalvas, atceras, ka bērnībā viņa aizrautīgi klausījusies Niedres sprediķus. Viņa teica: “Sprediķis dažkārt bija pat divas stundas garš, bet ne brīdi nekļuva garlaicīgi. Sprediķa laikā visi raudāja – raudāja viņš pats un arī visa draudze.”
1911. gada vasarā Andrievs Niedre organizēja pirmos kapusvētkus Vietalvā. Šis pasākums piesaistīja lielas ļaužu masas no visas plašās apkārtnes. Viņš teicis:
“Latviešiem raksturīga iezīme ir pulcēšanās un svinības ārpus telpām, un kapu svētki šai tradīcijai ļoti labi atbilst.”
Niedres kapusvētku sprediķi iedvesmoja daudzus klausītājus. Vēsts par aizraujošajiem Vietalvas kapusvētkiem ātri izplatījās gan Zemgalē, gan Kurzemē, gan arī Latgalē.
Šķiet, ka Latgalē kapusvētki atstājuši vislielāko iespaidu. Tur vietējās kapsētās joprojām pulcējas vai visi ciema iedzīvotāji. Kapsētas stūros tiek uzstādīti četri altārgaldiņi, un ļaudis dodas procesijā. Mācītājs pie katra altārgaldiņa lūdzas par priesteriem, tēviem, mātēm, vecvecākiem, brāļiem, māsām, tuviniekiem, draugiem un par visiem kapos apglabātajiem.
“Aizgājēji neizzūd, un kapusvētki ir vērtīga tradīcija, kas uztur dzīvu piemiņu. Tā šajā saulē esošajiem radiniekiem ļauj būt viņiem tuvāk.
Kapusvētki nav domāti tikai lūgšanām, tā ir iespēja arī padomāt par savu dzīvi, par vērtībām šeit un jau tai saulē,” saka priesteris Staņislavs Prikulis.
Lai gan daudzviet Latvijā kapusvētku tradīcija iet mazumā, tomēr tā joprojām ir īpaša svētība mūsu tautai. Tie rosina atbrīvoties no ikdienas domām un palīdz paraudzīties gan uz pagātni, gan tagadni, gan nākotni: no kurienes es nāku, kas es esmu, ko es daru un kas mani sagaida nākotnē? Vai nāve ir beigas vai tomēr jauns sākums?
Un labi, ja tajā brīdī sirdī iekrīt Jēzus vārdi: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu.”
