Ja zemgaļi un žemaiši nebūtu spējuši apvienot savus spēkus kaujā pret kopīgo ienaidnieku, tad mūsu zemes un tautas vēsture būtu attīstījusies citādi un varbūt šodien mēs vispār vairs nepastāvētu.
Baltu vienības dienas atceres iniciatori vēlas atgādināt lietuviešu un latviešu tautu radniecību un arī to, cik svarīgi ir kritiskos brīžos aizmirst dažādās nesaprašanās un būt vienotiem lielāka mērķa labā. Lai arī šis notikums ir nozīmīgs visa mūsu reģiona turpmākajā dzīvē, šodien Baltu vienības dienu atzīmē neliela daļa Latvijas iedzīvotāju. Iespējams, tas tāpēc, ka runa ir par tik senu notikumu, ar kuru mūsdienu ļaudīm grūti izveidot emocionālu saiti.
Šī diena gan tiek pieminēta abu valstu parlamentos, arī atsevišķās pašvaldībās – īpaši tajās, kas robežojas ar Lietuvu. Lielākoties šīs dienas svinētāji ir ar īpašu entuziasmu apveltīti ļaudis – vēstures mīļotāji, tautas mūzikas un folkloras grupas, dažādu seno arodu pratēji un citi.
Ja runājam par baltu vienību, mēs ar to varbūt biežāk saprotam visu trīs Baltijas valstu un tautu vienotību. Kādreizējais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns pirms kāda laika par Baltu vienības dienu izteicās: “Vairāk vajadzētu aktualizēt kopīgu vēsturisko datumu atzīmēšanu visaugstākajā līmenī, ne tikai atzīmējot Baltu vienības dienu, kas mūs saista ar lietuviešiem, bet arī Cēsu kauju atceres dienu, kas izceļ sadarbību ar igauņiem neatkarības izcīnīšanā, kā arī Baltijas ceļu – baltiešu solidaritātes Augsto dziesmu. Bez solidaritātes un sadarbības nebūtu neatkarīgu Baltijas valstu. Un tās, esmu pārliecināts, nepastāvēs nākotnē, ja kaut viena no valstīm zaudēs neatkarību.”
Arī vēsturnieks Kārlis Sils kādā no savām apcerēm izsakās: “Daudz piemērotāk no šodienas skatpunkta būtu pievērsties nevis baltu, bet gan Baltijas valstu vienotībai, un šādam mērķim var atrast pietiekami daudz iespējamo datumu starp notikumiem Brīvības cīņu vai Trešās atmodas laikā.”
Nedomāju, ka vajadzētu atcelt Baltu vienības dienu. Tā gan mums, gan lietuviešiem ir nozīmīga diena. Jebkurš pasākums, kas veicina tautu vienotību, saliedētību un pateicību par kaimiņu atbalstu, ir apsveicams. Tajā pašā laikā būtu svarīgi ar īpašiem svētkiem ik gadu atzīmēt Baltijas valstu vienotību, jo patiesi ir Daiņa Īvāna vārdi, ka bez baltiešu sadarbības nebūtu neatkarīgu Baltijas valstu un ka arī nākotnē mēs spēsim pastāvēt vienīgi kopā.
To pierāda arī mūsu jaunāko laiku vēsture. Savu neatkarību Baltijas valstis ieguva tūlīt pēc Pirmā pasaules kara 1918. gadā visas kopā. 1940. gadā visi kopā mēs to zaudējām, bet 1991. gadā atkal visas trīs Baltijas valstis kopā atguva neatkarību. Arī šodien mēs esam kopā gan Eiropas Savienībā, gan NATO, un šodien mūs visus kopā atkal apdraud kopīgs ienaidnieks.
Apustulis Pāvils savā vēstulē pirmajiem kristiešiem Filipos atklāj, kādai jābūt patiesai vienotībai ļaužu starpā, lai tā nestu kādu labumu un prieku: “Piepildiet manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi, ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām.” Bet ievērojamais amerikāņu cilvēktiesību cīnītājs mācītājs Martins Luters Kings izsakās radikālāk: “Mums jāiemācās dzīvot kopā kā brāļiem vai kopā jāiet bojā kā muļķiem.”
