Mēs pateicamies Dievam, ka mūsu tauta šajos smagajos pārbaudījumos nav aizgājusi bojā, ka esam pārdzīvojuši okupācijas laika briesmas un esam atguvuši brīvību. Pēc visām ciešanām un cīņām mēs sagaidījām, ka iestāsies miera un labklājības laiki, ka kādreiz komunistiskā jūgā apspiestās tautas dzīvos savstarpējā sapratnē, sadarbībā un mierā. Tomēr izskatās, ka, lai to sasniegtu, pasaulē būs jāizcīna vēl ne viena vien cīņa. Aizvien biežāk un skaļāk no Krievijas puses atskan bravūrīgi paziņojumi, ka iznīcībai jāpakļauj ne vien Ukraina, bet arī visa Eiropa, kas esot visa ļaunuma sakne. Šī “atbrīvošana” esot jāsāk ar Baltijas valstīm.

Mūsu militārie analītiķi gan saka, ka mums neesot pamata uztraukties, jo Krievija ir tiktāl novājināta, ka nemaz nespēj kaut ko tādu izdarīt. Tomēr ir arī tādi analītiķi, kas pieļauj iespēju, ka Krievija iebrukumu kādā no Baltijas valstīm varētu veikt pat tuvākajā laikā, un tas tāpēc, ka Krievijas diktatoram Putinam akūti nepieciešams kāds spilgts panākums. Viņa karaspēks bezcerīgi iestrēdzis Ukrainā, ik dienas tur iet bojā simtiem cilvēku, tautā uzticība vadītājiem sāk mazināties, ekonomiskā situācija Krievijā tiktāl pasliktinājusies, ka vietām draud izcelties nemieri. Sekmīgs iebrukums kādā no Baltijas valstīm varētu radīt pacēlumu gan asinskāro militāristu, gan savā lielummānijā pazemotās krievu tautas vidū.

Saskaņā ar politiskā komentētāja Igora Eidmaņa un arī citu blogeru domām, šobrīd Putins varētu šādu militāru avantūru mēģināt, jo ASV ir aizņemta Irānas karā, turklāt Maskavai draudzīgais prezidents Tramps dziļi apvainojies uz Eiropu par atteikšanos palīdzēt karā pret Irānu. Tas varētu nozīmēt, ka ASV militāri neiesaistītos, ja krievu karavīri okupētu kādu daļu no Baltijas teritorijas. Vai Eiropa bez ASV iesaistīšanās spētu Krievijai pretoties, par to NATO komandieri ir samērā pesimistiskās domās.

Apzinoties situācijas nopietnību, varētu sagaidīt arī nopietnu gatavošanos šādai iespējai. Protams, karavīri saņem apmācību, robežas tiek stiprinātas, tomēr Ukrainas piemērs rāda, ka mēs no 25. marta traģēdijas atkārtošanās varam izvairīties vienīgi tad, ja iebrucējiem stājas pretī visa tauta. Ne katrs ir spējīgs nest ieroci, bet katrs var kļūt par atbalstu un palīgu tiem, kas ir spējīgi mūs aizstāvēt ar ieročiem rokās. Es būtu daudz priecīgāks, ja zinātu, kur, kam un kādā veidā krīzes gadījumā es varētu būt noderīgs, nekā saņemt padomus, kur labāk bēgt – uz Ziemeļeiropu, Jaunzēlandi vai Āfriku.

Mēs lūdzam Dievu un ceram, ka tiksim pasargāti no kara, bet, lai arī kas notiktu, mēs paļaujamies uz Dieva apsolījumu, kā tas izteikts 91. psalmā: “Kas dzīvo Visuaugstākā patvērumā un mīt Visuvarenā ēnā, tas saka uz To Kungu: “Mans patvērums un mana pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos!” Jo Viņš tevi glābj kā putnu no ķērēja cilpas, pasargā no iznīcinātāja mēra. Viņš tevi sedz ar Saviem spārniem, zem Viņa spārniem tu esi paglābts; Viņa patiesība ir tavs vairogs un bruņas.”