Kamēr Vašingtonas un Londonas gaiteņos analītiķi, tostarp Deivids Ignācijs, brīdina par Putina “iespēju logu” un gatavību pārbaudīt NATO 5. panta dzīvotspēju tieši Baltijā, Latvijas politiskā elite turpina spēlēt lēnprātīgu birokrātijas teātri. Mēs esam kļuvuši par meistariem procesos, bet esam pilnīgi impotenti rezultātos. Mūsu drošība šobrīd atgādina Potjomkina sādžu: no ārpuses NATO karogi un skaisti lozungi, bet iekšpusē – sistēmiska puve, bezatbildība un gļēvums.
Ja kāds meklē pierādījumu mūsu politiskās sistēmas bankrotam, nav jāskatās tālāk par “Rail Baltica” bedri Rīgas centrā – nacionālās drošības simbolu, kas ticis upurēts uz nekompetences altāra. Kara apstākļos loģistika ir viss. Ja mēs desmit gadu laikā nespējam saskaņot sliežu ceļa trasi un noskaidrot, kur palikuši miljardi, kā mēs plānojam pārvietot sabiedroto tehniku stundu laikā? Tas, ka par šo bezatbildību ar afēras ēnu neviens joprojām nesēž uz apsūdzēto sola ar visu savu mantu, ir spļāviens sejā katram pilsonim, kuram tiek lūgts ziedot armijai.
Valdība gudri aicina iedzīvotājus sakārtot 72 stundu somu. Bet kurp mums ar to somu doties? Pagrabos, kas pilni ar ūdeni un padomju laika krāmiem? Gadiem ilgi civilā aizsardzība tika uzskatīta par lieku slogu. Tagad, kad “Washington Post” kliedz par uzbrukuma draudiem, mēs sasteigti sākam marķēt kāpņu telpas. Tā nav plānošana – tā ir paniska ugunsgrēka dzēšana ar tukšu spaini.
Esošais krīzes vadības centrs (KVC) ir kārtējā birokrātiskā, neko nespējošā butaforija, kas nespētu pieņemt lēmumus bez bezgalīgām koalīcijas sēdēm un “politiskā līdzsvara” meklējumiem. Latvijas KVC ir definēts kā “koordinējoša” iestāde. Tas nozīmē, ka krīzes brīdī centrs nevis dos rīkojumu, bet gan “lūgs saskaņot”.
Ignācija pieminētais Putina “iespēju logs” – laiks, pirms Eiropa ir pilnībā apbruņojusies un kamēr Tramps Baltajā namā spēlējas ar NATO likteni, – ir mūsu lielākais bieds. Taču mūsu valdība izskatās kā tāda, kas cer, ka, aizverot žalūzijas un izliekoties, ka mēs esam “paraugskolnieki”, viss pāries pats no sevis. Mēs paļaujamies uz sabiedrotajiem vairāk nekā uz sevi, aizmirstot vienkāršu patiesību: neviens neies mirt par nāciju, kas pati nav gatava pieņemt drosmīgus un nepopulārus lēmumus.
Kas jādara tūlīt? Mums vairs nav laika garām diskusijām. Lai Latvija izdzīvotu, ir jāievieš hibrīdmodelis, ko var aizgūt no Mileja, MAGA un MMN idejām un, ak vai, pat no Vinstona Čērčila kara kabineta modeļa Otrā pasaules kara laikā.
Katram valsts noslēpumam un stratēģiskam projektam ir jābūt konkrētam, vārdā sauktam atbildīgajam. Ja projekts kavējas vai sadārdzinās bez pamata – tūlītēja atlaišana un mantas konfiskācija zaudējumu segšanai. Tikai bailes pazaudēt savu komfortu piespiedīs birokrātiju kustēties.
Likvidēt visas dublējošās aģentūras, padomes, komitejas un NVO. Visus ietaupītos līdzekļus – katru eiro – ieguldīt pretgaisa aizsardzībā un civilajās patvertnēs. Mums nav vajadzīgi “komunikācijas departamenti”, mums daudz vairāk vajag dronus un “Patriot” raķetes.
Beigt cerēt tikai uz ārējiem iepirkumiem. Radīt nodokļu paradīzi vietējiem dronu un munīcijas ražotājiem. Latvijai jākļūst par militāro laboratoriju, nevis tikai noliktavu.
Aizsardzības un iekšējās drošības jautājumos atcelt koalīcijas “veto” tiesības. Izveidot operatīvo kara kabinetu ar plašām pilnvarām, kas rīkojas tagad, nevis pēc nākamajām vēlēšanām.
Deivida Ignācija brīdinājums varbūt ir pēdējais zvans. Ja turpināsim paļauties uz to pašu politisko stilu, kas mūs ieveda “Rail Baltica”, “AirBaltic” un puscauras robežas strupceļā, mēs nesagaidīsim 2027. gadu kā brīva valsts. Ir laiks “mainīt noteikumus”, paņemt “motorzāģi” un iztīrīt valsts pārvaldes purvu, pirms to izdara sveši zābaki. Mūsu drošība sākas ar mūsu pašu bezatbildības un neizdarības beigām.
Avots: facebook.com
